- Nabaga vecie assassini, - d'Ambrici domīgi noburkšķēja, grozīdams lielo galvu. - Vecie, neiznīcināmie putnubiedēkļi. Peramie zēni Baznīcas vēsturē. Jāatzīstas, es šaubos, ka bija tāds Beidela- Faulera grāmatas otrais sējums. Dzīvoju šeit jau ilgi, bet neko neesmu dzirdējis par tādu grāmatu, lai gan, kā jūs nojaušat, arī man ir savi informācijas avoti. Nē, māsa, šis stāsts ir stipri apšaubāms.
Elizabete nevēlējās ar kardinālu strīdēties, taču arī padoties ne- grasījās.
- Bet ko jūs teiksiet par Simonu Verginiju? Kas viņš tāds bija? Vai jūs Beidelu-Fauleru uzskatāt par absolūtu muļķi?
- Par lētticīgu cilvēku, māsa. Viņš bija lētticīgs, tāpēc vienmēr atrada to, ko gribēja atrast. Vēsturnieku aprindās tas ir parasts netikums. Žurnālistu aprindās arī, viņi ir no tās pašas miklas. Par Simonu… Atļaujiet par to pastāstīt. Nekāda jūsu Simona neeksistēja, viņš bija mītisks varonis nacistu ieņemtajā Parīzē, gluži kā tāds Robins Huds. Viņam bija desmitiem identitāšu, viņam piedēvēja simtiem varoņdarbu, un viņš bija universāls tēls, uz ko nogrūst vainu. Parasts cilvēks nespētu paveikt ne desmito daļu no tā visa. Tas nebija viens cilvēks, viņi bija vairāki. Dažs bija īsts drosminieks, cits - noziedznieks, visi anonīmi… viri, kas izpildija kara laikam parastus uzdevumus… Jūsu Beidels-Faulers uzdūrās šīm leģendām un iekrita. Tajos gados daudz kas notika, masa. Varat man ticēt, es tur biju.
- Protams, bijāt, - Elizabete vārgi noteica. - Un assassini? Arī mīts?
- Viņi bija, bet tik sen, ka diez vai tam vairs ir kāda nozīme. - Kardināls viņai labsirdīgi uzsmaidīja.
Elizabete iekoda zobos apakšlūpu un saņēma kopā rokas.
- Bet šie slepkavas nogalina tagad, - viņa tikko dzirdami iebilda un tad piepeši nolēma atmest piesardzību. Otras tādas izdevības varēja nebūt, tāpēc vajadzēja izteikt visu. - Tas nav mīts. Ja, es uzsveru, ja versija par viņiem būtu maldīga, šo slepkavību nebūtu, vai ne? - Viņa redzēja, ka Sandanato aizgriežas, nolaiž skatienu un cītīgi pēta pelnu stabiņu cigāra gala, it ka likdams saprast, ka viņam ar šo skandalozo vīziju nav nekā kopīga. - Vai šo domu neapstiprina fakts, ka Ņujorkas un Prinstonas slepkava bija priesteris? Piederīgs Baznīcai?
- Jā, kā tad! - d'Ambrici dusmīgi noņurdēja, beidzot nometis savu iecietības masku. - Ja tas patiešām notiek ar Baznīcas ziņu, tad tur iesaistīti ļaudis ar lielām pilnvarām… Nē, es nespēju kam tādam noticēt, māsa.
-Ja nu tā ir no Baznīcas atšķēlusies grupa? Kas nodibinājusi bandu pēc seno slepkavu ģīmja un līdzības? Šķeltnieki, fanātiķi? Kādam, kurš radis jautājumus izlemt, izmantodams spēku, vajadzīgi cilvēki, kuri spēj nogalināt…
- Kur, māsa? - Sandanato noprasīja. - Kur, sakiet lūdzama, tādus cilvēkus iespējams atrast? Kam gan patīk nogalināt? Kādēļ lai viņi ilgotos izpildīt pavēles? Kaut kas neticams! Pārāk dzīvas iztēles auglis…
- Astoņu cilvēku varmācīga nāve nav manas iztēles auglis, - Elizabete salti atbildēja. - Kāds viņus nogalināja. Katrā ziņā trijiem no viņiem dzīvību atņēma cilvēks garīdznieka sutanā.
- Nu labi. Beidelu-Eauleru, pieņemsim, patiešām nogalināja tāpēc, ka viņš rakstīja grāmatu par šiem algotņiem, - Sandanato sacīja, caur dūmu plīvuru ieskatīdamies Elizabetei acīs. Viņa jutās tā, it kā Sandanato būtu viņai pieskāries. - Un pārējie četri? Tiem ar assassini nebija nekāda sakara. Par ko tad nogalināja viņus? - Sandanato saviebās. - Jūs izdomājat neticamu sazvērestību. Kam jums to vajag? Un kā ar to visu saistīts Simons Verginijs un slepkavu banda, kas darbojusies pirms četrdesmit gadiem? Kādēļ gan lai viņi piepeši aktivizētos?
Elizabete uzmeta ašu skatienu kardinālam.
- Kas to lai zina? - "lād, saņēmusi drosmi, sacīja: - Varbūt jaunā pāvesta vēlēšanas…
Pār galdu kā bieza migla nogūla klusums. Sasodīts… kāpēc viņa nespēja pievaldīt mēli! Pateikt ko tamlīdzīgu d'Ambrici, galvenā kandidāta uz pāvesta amatu, klātbūtnē bija ļoti netaktiski. Cik cieši tas raugās uz viņu, acis nenolaizdams…
Piepeši kardināla sejā atplauka viņam raksturīgais šķelmigais smaids.
- Uz mata kā Vela, - viņš sacīja. - Jūs mums esat domātāja, māsa, gluži vai Makjavelli. Starp citu, tas ir kompliments, nepārprotiet. Tagad saprotu, kāpēc māsai Valentīnai jūsu draudzība tik daudz nozīmēja.
Sandanato papildināja mazās tases ar stipru melnu kafiju. Sveču liesmiņas caurvējā, kas vilka pa atvērtajiem logiem, noraustījās. Elizabete juta, ka saruna neizdosies, brīdis bija garām. Viņa nesaprata, kā lai vērtē sarunas biedru reakciju. Skaidrs bija viens - viņi skeptiski raudzījās uz iespēju, ka Baznīcas iekšienē varētu būt kādi sazvērnieciski spēki. Vai viņai izdevās vismaz izraisīt abos interesi par šo versiju? Saruna turpinājās par ko citu, un Elizabete paraudzījās visapkārt, mēģinādama atcerēties un formulēt kādu svarīgu domu, kas pazibēja prātā. Kardināla apartamenti Apustuliskajā pilī bija iekārtoti baroka stilā, mēbeles senlaicīgas, daudz antīku nieku, pie sienām itāliešu meistaru gleznas. Galveno vietu ieņēma Tintoreto darbs, ar ko pāvests Pijs bija apbalvojis kardinālu par kalpošanu kara laikā.
Spriedze pagaisa, un kardināls pievērsās dažādu vēstures leģendu aizkulisēm. Jā, Baznīcas vēsturē, viņš filozofēja, bijis ne mazums nežēlīgu un asiņainu lappušu, taču ļaudis allaž tiekušies uz pārspīlējumiem. Elizabete klausījās un domāja par viņa iepriekš teiktajiem vārdiem. Baznica patiešām bija divdabīga - ar vienu kāju mēslos, bet skatiens vērsts uz zvaigznēm. Divsejainais Jānuss. Vela Romas Baznīcu dēvēja par divsejaino Jānusu.
D'Ambrici stāstija par Čezāri Bordžu, ieminēdamies, kā tas divas reizes izmantojis algotos slepkavas. Pirmo reizi nodoms neesot īstenojies, un tikai tūkstoš piecsimtā gada vasaras beigās tiem izdevies Lukrēcijas vīru viņa gultā nožņaugt. Kardināls to stāstīja tā, it kā būtu Bordžu ģimenes tuvs draugs, kas toreiz bieži iegriezies viņu namā. Šai politiskajai slepkavībai bija viens mērķis - atbrīvot māsu no laulības saitēm, lai viņa varētu stāties jaunā izdevīgā laulībā ar Alfonso d'Esti, Ferrāras hercogistes mantinieku. Šī savieniba bija veiksmīga, un tūkstoš pieci simti pirmajā gadā Visu Svēto dienas priekšvakarā Lukrēcija sarīkoja krāšņu balli par godu savam brālim.
- Tās tik bija viesības! - Kardināls aizvērtām acīm nopūtās, it kā atminēdamies šo seno notikumu. - Zālē dejoja piecdesmit kailu kurtizāņu. Pēc tam viņām lika ar zobiem savākt no grīdas kastaņus, un vīrieši viņas pa to laiku ieguva. Viss izdevās lieliski, žēl vienīgi, ka vajadzēja nogalināt pirmo vīru. Ar jaunā sabiedrotā atbalstu Čezāre sagrāba Kolonnu zemes un Orsīni ģimeni ieslodzīja cietumā. - Viņš lēni atvēra acis. - Ar tādu cilvēku bija jārēķinās…
Māsa Elizabete, kavēdamās domās par kailajām kurtizānēm un kastaņiem, piepeši, izdzirdējusi pēdējo frāzi, nodrebēja. Ar tādu cilvēku biju jārēķinās…
- Priesteris, kas nogalināja Vēlu un uzbruka Benam Driskilam, - aizmirsusi pieklājību, viņa kardinālu pārtrauca. - Virs ar sudrabainiem matiem un brillēm…
D'Ambrici, ar skatienu pauzdams iecietību, pievērsās viņai.
- Jā, māsa?
- Viņš atbilst pēc vecuma… kaut gan jau gados, toties ļoti spēcīgs un ātrs. Viņš ir viens no viņiem… Vienmēr bijis. Esmu pārliecināta, es to jūtu… Beidela-Faulera pētījums, assassini kara laikā… Vai saprotat? Viss saskan… Simons Verginijs, viņu barvedis, par ko rakstīja Beidels-Faulers! Tas ir mūsu priesteris ar sudrabainajiem matiem! Simons Verginijs! Bet tas vēl nav viss. Piezīmēs minēta Pija sazvērestība. Atcerieties, kāds bija šis Pijs! Iespējams, viņš bija īsts nelietis un blēdis, turklāt sadarbojās ar vāciešiem… Jā, tieši Pijs varēja izmantot algotos slepkavas Otrā pasaules kara laikā. Varbūt viņš palīdzēja nacistiem netīrajos darījumos, par kuriem jūs, Eminence, ieminējāties. Palīdzēja mahinācijās ar mākslas darbiem! Viss saskan! To ir vērts apdomāt - kā jums šķiet?