Elizabete lūkojās uz abiem un lepni smaidīja. Viņa bija laimīga, ka nonākusi līdz šim secinājumam, un nekas viņu vairs neuztrauca. D'Ambrici un Sandanato raudzījās uz viņu, tad apmulsuši pavērās viens uz otru.
Sasodīts, Vela ar viņu lepotos!
***
Kallists, krietni pēc pusnakts pamodies no nemierīga miega, nekustīgs gulēja mitrajos palagos. Lai gan ķermeni klāja sviedri un galva nedaudz sāpēja, kopumā viņš, paldies Dievam, jutās ciešami. Skatīdamies uz mēnesi, kas tieši pretī bija redzams logā, viņš piepeši saprata, ka tā saltais bālums un vienaldzīgums uzdzen viņam domas par nāvi. Kaut gan nedomāt par nāvi tādā situācijā nebija iespējams. Arī pirms saslimšanas tā allaž bija klāt viņa domās, acīmredzot tāpēc, ka viņš bija mācītājs. Cik vien viņš sevi atcerējās, vienmēr vajadzēja piedalīties bērēs. Tā bija daļa no viņa darba.
Pirms trīsdesmit gadiem, kad pāvests Pijs XII beidzot nomira, Kallists, jauns un godkārīgs monsinjors, kalpoja Vatikāna sekretariātā un bija Baznīcas konvulsiju un satricinājumu liecinieks. Nu viņu arī gaida baisa, nenovēršama nāve! Mēness apspīdētās istabas klusumā Kallists izdzirdēja savus smieklus. Ak Dievs, kāds tas bija laiks!
Pijs bija pēdējais no "vecmodīgajiem" pāvestiem - augstprātīgs autokrāts, kurš nicināja visu, kas nedaudz atgādināja godprātību un krietnumu. Monsinjors Salvatore di Mona uzskatīja viņu par cilvēku bez morāles, pat jukušu. Morāles trūkumu Pijs demonstrēja Parīzes okupācijas laikā, bet vājprāts jautās viņa "vīzijās", ko Pijs teicās redzam mūža pēdējos gados.
Kad pāvests Pijs nomira, monsinjora di Monas amata pienākumi prasīja iedziļināšanos neskaitāmos bēru sagatavošanas sīkumos, kas reizēm izraisīja gan šausmas, gan smieklus. Viņš nekad to neaizmirsa. Tajā laikā viņa nostiprinājās stingra pārliecība, ka cilvēks nezina, kad pienāks brīdis maksāt par grēkiem. Pijam šis rēķins pienāca dažas stundas pēc viņa pēdējā elpas vilciena.
Vatikāna sienās ikvienam bija skaidrs, ka Pija ilgā turēšanās pie dzīvības ir Šveices gerontologa doktora Paula Nīhana nopelns. Nīhans bija protestants, un starp viņa pacientiem bija arī Konrāds Adenauers un Vinstons Čērčils. Visi viņi izgāja šūnu atjaunošanas kursu, ko bija izstrādājis doktors Nīhans, un šī terapija paredzēja no jēru audiem iegūta īpaša šķīduma injekcijas. Kad tūkstoš deviņi simti piecdesmit astotā gada oktobra sākumā Pijs Gandolfo pilī vadīja pēdējās dzīves stundas, Vatikāna radio jezuīti nepārtraukti translēja tiešraidē viņa agoniju un aizlūgumus par mirēju pie viņa gultas. Monsinjors di Mona tajā nakti klausījās radio savā kabinetā. Neviens Vatikānā negulēja. Viņš un trīs draugi garīdznieki noslēdza derības par nāves stundu, kas pienāca devītā oktobrī četros no rīta. Di Mona derībās zaudēja, taču neskuma, jo Pija aiziešana bija pietiekama balva.
Pēc tam sākās absurda teātris.
Pāvesta mirstigās atliekas Gandolfo pili balzamēja viņa personiskais ārsts Galeaci Lizi kopā ar šim nolūkam pieaicināto speciālistu Oreste Nuci. Pēc tam viņu veda uz Romu municipalitātes katafalkā, ko rotāja četri zeltīti eņģeļi, balta damasta vītnes, kas vairāk šķita piemērotas kāzām, un bezgaumīgs trīskāršā pāvesta kroņa koka dublikāts, kas, zārkam pakustoties, draudēja nokrist zemē.
Monsinjors di Mona gaidīja skumjo procesiju pie kādas Late- rāna bazilikas durvīm. Dīvainais katafalks beidzot tuvojās. Di Mona un viņa draugi un domubiedri nezināja, ko darīt - smieties vai raudāt. Piepeši viņi izdzirdēja pistoles šāvienam līdzīgu troksni. Pirmā doma bija: assassini! Monsinjoram gribējās šāvējiem uzkliegt: "Pārvēlu, idioti! Viņš jau ir miris!" 'lāču īstenībā neviens nešāva. Skaņa nāca no katafalka. Tur kaut kas bija atgadījies. Zārka.
Kad dievkalpojums bija galā, katafalku atkal veda cauri Romai uz Vatikānu, kur zārku novietoja Svētā Pētera katedrālē. Monsinjors di Mona, sekretariāta pārstāvis, ieradās tur, lai noskaidrotu, kas īsti noticis, un drīz vien satriekts iznāca ārā. Neparasti siltajā laikā liķis bija sācis sadalīties, zārkā radušās gāzes, un vāks bija atsprādzis vajā. Lizi un Nuci atkal vajadzēja ķerties pie darba. Viņi strādāja visu nakti, lai pienācīgi sagatavotu nelaiķi publisko atvadu ceremonijai, kam bija jāsākas pulksten septiņos divpadsmitā oktobra rītā. Taču likstas vēl tikai sākās.
Sēru dienā nebeidzamā straumē atvadīties no pāvesta plūda ļaudis, mirgoja sveces, zārkā, sarkanā mantijā tērpts, ar zelta tiā- ru galvā gulēja nelaiķis, bet pamazām atkal viss aizgāja greizi. Svētā Pētera katedrālē bija karsts. Pārak karsts. Nelaiķa nāves bālā seja vērtās zaļgana. Visapkārt izplatījās smaka, no kuras kļuva nelabi. Cilvēks beidzot parāda saini īsto seju, di Mona nodomāja. Galu galā veselais saprāts ņēma virsroku, zārku aizvēra, ievietoja svina sarkofāgā un beidzot atstāja īpašā nišā kādā grotā zem Svētā Pētera katedrāles.
Nepatīkamo notikumu gaitu Lizi skaidroja ar to, ka viņš un Nuci izmantojuši senās balzamēšanas metodes - bez injekcijām, bez ķirurģijas, bez iekšejo orgānu izņemšanas. Tādu paņēmienu izmantojuši pirmie kristieši, un ārsti izlēmuši, ka tas atbilst pāvesta svētumam. Pēc tam Lizi stāstu par pāvesta agoniju pārdeva presei, un kardināli, kas pārvaldīja baznicu līdz nākamā pāvesta ievēlēšanai, aizliedza viņam spert kaju uz Vatikāna zemes. Vardu sakot, Pija nāvi un bēres pavadīja visas iespējamās nepatikšanas. Atbilstošas beigas.
Tā reiz uzskatīja monsinjors di Mona, un Kallists IV šajā jautājumā viedokli mainījis nebija. Viņš pasmaidīja, atcerēdamies to seno oktobra dienu smieklīgos un tajā pašā laikā šausmigos notikumus, atcerēdamies sevi, toreiz tik jaunu, un savus domubiedrus, ar kuriem draudzība bija aizsākusies jau agrāk, kara laika Parīzē, kur viņi atskārta, kāds monstrs īstenība ir Pijs.
Parīze. Šis vārds atdzīvināja atmiņas ne vien par senajiem draugiem, bet arī par to, kā dēļ viņi bija gatavi mirt…
Kallists paberzēja skaustu un pamasēja pakausi, kā aizgaini- dams trulo pulsēšanu, un lēni nolaida kājas uz grīdas. Pretsāpju tabletes iedarbība tuvojās beigām. Doktors Kasoni bija teicis, ka šīs tabletes tas pats heroīns vien ir, un Kallists viņam pikti atbildēja, lai aizvāc to draņķi. Taču d'Ambrici bija taisnība. Kasoni bija labs cilvēks.
Virs sarkanās pidžamas Kallists uzmeta tumšzilu frotē peld- mēteli un kājas iebāza samta rītakurpēs. Atradis uz galda vēl vienu tableti, viņš to norija, virsū uzdzerdams remdena ūdens malku, un tad aizsmēķēja cigareti. No puspavērtā loga vilka vējiņš, aizvirzīdams dūmus aiz smagajiem aizkariem. Viņš nospieda magnetofona pogu, un istabu piepildīja Madama Butterfly skaņas. Nabadzīte, sēž zem ziedošiem kokiem un gaida…
Viņš paņēma spieķi, iešjūkāja viesistabā, kur pamaja kopējam, kas lasīja blāvā galda lampas gaismā, un izgāja gaitenī. Spieķa klaudzēšana atgādināja metronomu. Nesenās slepkavības bija izraisījušas Vatikānā satraukumu, un, izteicis atbilstošus rīkojumus Indelikato un d'Ambrici, Kallists uzskatija par pienākumu, kamēr spēki atļauj, agrās rīta stundās apstaigāt savus valdījumus, lai pārliecinātos, vai viss ir klusi un mierīgi, vai sargi, ko viņš sauca par nakts patruļu, ir savās vietās. Pabeidzis šo nelielo apgaitu, viņš mazliet nomierinājās. Taču, ka viss būs labi, īsti neticēja.