Gaiteņa tumšākajā galā aizgājis lidz pēdējām durvīm, Kallists ar spieķi klusi pieklauvēja, tik klusi, ka to dzirdētu tikai cilvēks nomodā.
- Nāciet iekšā, Jūsu Svētība, - sēcoša balss atsaucās.
Kallists vilcinādamies iegāja iekšā.
- Vai es tevi nepamodināju, Džakomo?
- Nē, nē! Pēdējā laikā ciešu no bezmiega. Gluži kā tāds vecs mērkaķis. Nāciet iekšā, priecāšos par sabiedrību. Citādi prātā nāk visādas muļķīgas domas.
Ne vienmēr starp abiem valdīja tāda uzticība. Savā laikā Džakomo arī pretendēja uz troni, bija pagājis daudz gadu, bet viņi nekad to neapsprieda. Kardinālu vairākums toreiz uzskatīja, ka d'Ambrici vairak noderīgs ikdienas vētrās… no rokas rokā pārgā- ja daudz naudas. Neaizstājams, viņi sacīja, d'Ambrici gluži vienkārši ir neaizstājams, bet atrast aizstājēju kardinālam di Monam būs viegli. Tāda bija "oficiālā nostāja". D'Ambrici saprata zīmes un visus spēkus veltija, lai tiktu izraudzīts di Mona, ko viņš pazina jau sen. Likteņa ironija, ka d'Ambrici atkal pieredzēja, ka loks noslēdzas.
- Vai sāp? - D'Ambrici seju slēpa ēnas, tāpēc viņš izskatījās draudīgs.
- Nē, ne pārāk. Pirms gulētiešanas noskaitīju lūgšanu. Kad pamodos, sāku domāt par Pija nāvi.
D'Ambrici pasmaidīja.
- Melnā komēdija. Kāds apdāvināts zaimotājs tādu varētu uzrakstīt.
Kallists dobji iesmējās.
- Ko tu domā par lūgšanu? - Viņš uzmanigi iesēdās atzveltnes krēslā.
- Tāpat kā mūsu draugs Indelikato, es teiktu, ka par sliktu tā nenāk. Jus droši vien raugāties uz to citādi, vai ne? Kas jums liek lūgt Dievu, Salvatore?
Izdzirdējis savu agrāko vārdu, Kallists kļuva mundrāks.
- Tas pats, kas daudzus. Bailes. Šīs slepkavības… - Viņš bezpalīdzīgi paraustīja plecus. - Ar ko lai sāk? Kā mēs varam viņus apturēt? Kāpēc šie cilvēki mirst? Kāpēc? Šis jautājums ir svarīgs. - Viņš sagrozījas krēslā, iekārtodamies ērtāk. Sāpes tabletes iedarbībā mazinājās. D'Ambrici klusēja. - Kad kara laikā Parīzē iepazināmies, tu biji tik nepakļāvīgs… Nē, lūdzu, uzklausi mani! Tas atstāja uz mani iespaidu, jo es zināju, ka nepakļāvība - tas nav man. Es dzirdēju, ko cilvēki runā, zināju visu, ko viņi par tevi stāstīja. Tev bija kontakti Pretošanās kustībā, tu palīdzēji no Vācijas tikt prom ebrejiem, slēpi viņus no nacistiem…
- Ar reihsmaršala Gēringa atbalstu, - d'Ambrici iestarpināja.
Viņa sieva, aktrise, bija pa pusei ebrejiete…
- Tas biji tu, kas izdomāja viņus slēpt baznīcu ogļu tvertnēs!
- Tik bieži tas nemaz nenotika, Salvatore.
- Es gribu tev ko pajautāt, Džakomo. Vai kādreiz tu baidījies? T ik ļoti baidījies, ka nezināji, ko lai iesāk? Vai ticiba tev palīdzēja bailes pārvarēt?
- Pirmām kārtām vienmēr bija kas ļaunāks. Vienmēr. Kad man uznāca bailes, par ticību es nez kāpēc nedomāju, Salvatore. Mani nodarbināja domas, kā lai tiekam cauri ar veselu ādu. bailes… Ar gadiem atmiņa, protams, viļ. Vai kādreiz biju nobijies? Neatceros, biju jauns un spēcīgs, acīmredzot ticēju, ka esmu neuzvarams, nemirstīgs…
- Tie ir zaimi, kardināl.
- Ir gan. Taču tas ir mazākais no maniem grēkiem. Atcerieties veco Piju un viņa injekcijas, mēģinājumus piemānīt nāvi… Protams, es baidījos, bija viens vācu virsnieks, ko Pijs pazina. Jauns cilvēks, bez īpašas varas un ietekmes, un man gadījās laiku pa laikam iegriezties pie viņa pārvaldē. Viņš stāstīja, ka iepazinies ar Piju Berlīnē jau pirms kara un personiski esot iepazīstinājis Hitleru ar kardinālu Pačelli. Vai zini, d'Ambrici, viņš sacīja, Pačelli tagad ir pāvests, un Hitlers nav aizmirsis, kas viņus iepazīstināja. Viņš nez kāpēc ar to ļoti lepojās. Ik reizi, kad viņš aicināja mani uz savu kabinetu - pa tā logiem bija redzama Triumfa arka -, mani sagrāba tādas bailes, ka vēmiens nāca. Pirms un pēc tikšanās. Viņš iedvesa man šausmas.
- Ko, tavuprāt, viņš varēja ar tevi izdarīt, Džakomo?
- Nez kāpēc es netiku vaļā no domas, ka šis jaunais Rihters tāpat vien, prieka pēc, var izraut no milzīgās maksts savu Luger un nošaut mani. Notēmēt un pateikt, ka esmu apdraudējis viņa dzīvību. Jā, man bija bail, ka Klauss Rihters var mani nogalināt. - Kardināls nopūtās un nokrekšķinājās. - Viņi turēja mani aizdomās, ka palīdzu pagridniekiem, bet sodīt garīdznieku… nav joka lieta! Turklāt toreiz, kad garīdznieki okupētajā valstī pārstāvēja lojālos iedzīvotājus, tāda rīcība atzinību negūtu… Vēlāk sāku domāt, ka šis jaunais Rihters ir nelabojams melis, jo viņš izskatījās pārāk jauns, lai Pačelli ar kādu iepazīstinātu. Varbūt viņš mēģināja atstāt uz mani iespaidu. Jā, es no viņa ļoti baidījos, Salvatore.
- Tad tu saproti, kā es jūtos. Jūtos tā, it kā mēs visi būtu aizdomās turamo sarakstā, jo esam pastrādājuši ko pretlikumīgu…
Esmu pagalam apjucis, Džakomo. Nezinu, ar ko lai sāk. .. Astoņas slepkavības!
D'Ambrici māja ar galvu. Kallists garajā peldmētelī šķita tik mazs, tik slims un ievainojams. Ar katru dienu saruka mazāks.
- Nav iespējams nebaidīties. Jūs esat tikai cilvēks.
- Mani biedē tas, kas notiek ar Baznīcu. Par sevi ari baidos… Baidos mirt. Ne pastāvīgi, bet tādi brīži gadās. Tas ir apkaunojums, Džakomo, vai ne? - Viņš uz mirkli apklusa. - Padomā… bija laiks, kad tu vēlējies ieņemt šo amatu.
- Gluži tā nebija, - d'Ambrici atbildēja. - Jāatzīst, ka mani atbalstītāji bija daiļrunīgi. Vienpadsmit balsis. Labākais sasniegums konklavā. Kad sākās runas par manu neaizstājamību, atbalstītāju skaits samazinājās. Taču es neko nenožēloju. Esmu nodzīvojis labu mūžu, Jūsu Svētība.
- Par ko tu balsoji, Džakomo?
- Par jums, Svētība.
- Kāpēc?
- Uzskatīju, ka esat to pelnījis.
Pāvests skaļi iesmējās.
- Nu, zini, šo frāzi var tulkot divējādi.
- Es to teicu vislabākajā nozīmē. - D'Ambrici pasmaidīja.
- Pasaki man vēl ko, tikai godīgi, - Kallists pēc brīža teica. - Kas tam Driskilam padomā? Ko viņš vispār spēj izdarīt? Vai par pārējiem upuriem viņš zina?
- Nē. Jo mazāk viņš zina, jo lielākas izredzes palikt dzīvam. Vai ne?
- Protams. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka atkritēji maisās Baznīcas lietās. Ja viņš nerimstas, jāapstādina…
- Piekritu.
- Varbūt pēc kāda laika viņš nogurs un liksies mierā.
- Ceru, ka tā būs. Biju iedomājies, ka uzbrukums apslāpēs viņa dedzību, bet, kā izrādās, esmu kļūdījies.
- Kur viņš patlaban ir?
-Cikzinu, Ēģiptē.
- Mēs taču nezinām, kad gaidāms nākamais trieciens, vai ne?
- Nē, nezinām.
- Man reizēm šķiet, ka laiks apstājies… Kāds ir viņu nolūks? Kāpēc šie astoņi cilvēki?
Kardināls d'Ambrici domīgi pašūpoja galvu.
Kallists aizgriezās, un viņa skatiens aizklīda pār mēnessgaismas pielietajiem Vatikāna dārziem.
- Vai tu baidies no nāves?
- Reiz es pazinu sievieti, kas mira jauna. Mēs runājām par to, kas viņu gaida. Viņa mierināja mani, Jūsu Svētiba. Satvēra manu roku un teica apmēram tā. Kad pienāks tas bridis, tev jāsaskata nāvē savs pēdējais labais draugs. Nekad neesmu to aizmirsis.
- Tā sieviete bijusi svētā! Viņai pieticis gudrības… bet man tās trūkst.
Pāvests lēni piecēlās. Bija redzams, ka domās viņš ir tālu prom. Kardināls saudzīgi apņēma viņu ap pleciem, pieveda pie loga, un abi tur ilgi stāvēja, lūkodamies naktī. Vārdi nebija vajadzīgi. Lejā pa dārza celiņiem nedzirdami klīda vientuļš priesteris, te ienirdams ēnās, te izslīdēdams, nozuzdams un uzrazdamies kā rēgs, kā slepkava…