Atgriezies gultā, Kallists atkal atcerējās pagātni. Tā pievilka gluži kā magnēts, kam viņš vairs nespēja pretoties. Farize, vienmēr ši Parīze. Ilgus gadus viņš bija vairījies no nepatīkamajām atmiņām, atteikdamies atzīt, ka tas vispār noticis. Līdz šim viņam tas izdevās, bet nu spēki zuda, viņš vairs nepārvaldīja situāciju, un pagātne, gluži kā šifrēts vēstījums klādamies uz baltas lapas, viņu panāca. Vai citi, viņš domāja, to atceras? Vai d'Ambrici to atceras vai jau laimīgi aizmirsis? Vai aizmirsa vecais bīskaps Toričelli, vai ari atmiņas viņu vajāja pat uz nāves gultas? Un tas nervozais, askētiskais vīrietis no Romas, kurš kādu dienu Parīzē ciešanu pilnām acīm pieklauvēja pie viņa durvīm… Indelikato, in- kvizitors. Vai viņš atceras to visu patlaban, kad ir soļa attāluma no pāvesta troņa?
Kallists gultā svaidījās un grozījās, vairīdamies no atmiņu uzbrukuma. Galu galā viņš atkal bija ziemas nakti mazā baznicas pa- galmiņā, kur, trīcēdams aiz aukstuma, pieplaka pie kaļamās dzelzs žoga. Viņi bija trīs. Brālis Leo, kāds gaišmatains gara auguma priesteris un Salvatore di Mona kļuva liecinieki slepkavībai, kas tika pastrādāta nelielajā baznīcas kapsētā starp seniem, šķībiem kapakmeņiem. Aizturējuši elpu un sakoduši zobus, lai tie neklabētu, viņi noraudzījās, kā viens priesteris nogalina otru, kurš viņus nodevis. Viņš to nogalināja kailām rokām, lauzdams gluži kā sērkociņu, un visus tris sasniedza asinis stindzinoši kaulu brikšķi.
Monsinjors Sandanato ari aizvadīja nemierīgu nakti.
Saruna pie vakariņu galda ar māsu Elizabeti viņu ārkārtigi satrauca, kaut gan viņš centās slēpt savas jūtas. Ko viņa iedomājas! Kas viņu lūdzis pabeigt māsas Valentīnas darbu? Darbu, kura dēļ māsu Valentīnu nogalināja! Ko viņa grasās iesākt ar šiem saviem atklājumiem? Viņa bija uzzinājusi par astoņiem upuriem, bet Baznīca publiskajā telpā nevēlējās tos saistīt, par labāku atzīdama klusēšanu. Māsa Elizabete bija uzrakuši arī vecus materiālus par algotajiem slepkavām - kuru, sakiet, lūdzu, ārpus Baznīcas vēl interesē assassini? Un tas viss brīdī, kad baznīcu jau tā tricina dažādi skandāli! Gan saistīti ar Vatikāna banku, gan iespējamo šķelšanos, turklāt nākamā pāvesta vēlēšanu priekšvakarā… Elizabete iedomājas sevi par ļoti gudru, jo astoņus nogalinātos sasaistījusi ar šiem senajiem slepkavām. Galu galā viņa pati uzprasās uz nepatikšanām, tišu prātu skrien postā. Viņš neparko negribēja to pieļaut. Baznīca nevar atļauties zaudēt vēl arī Elizabeti. Turklāt viņam pret Elizabeti bija īpašas jūtas, kurās viņš neatzinās pat sev.
Bens Driskils ari bija problēma.
I'irms došanās uz vakariņām pie kardināla viņam no Ņujorkas piezvanīja tēvs Danns, kurš gribēja zināt, vai kaut kas dzirdēts par Driskila ceļojumiem.
- Nē! - Sandanato neiecietīgi attrauca. - Man jums jāteic, ka nevēlos tērēt laiku, par viņu raizēdamies. Mums pietiek rūpju ari bez Bena Driskila, kas klīst pa Ēģipti, kaitinādams cilvēkus, kurus tur aizdomās par līdzdalību savas māsas slepkavībā. Viņam acīmredzot apnicis dzivot! Turklāt viņš tur klimst ar savainotu muguru! Sakiet, tēvs, vai viņš ir pie pilna prāta? Vai patiešām viņš nesaprot, ka tā ir Baznīcas lieta? Kāpēc viņš neļauj ar to nodarboties Baznīcai?
- Vai jus gribat sacīt, ka Baznīca ar to nodarbojas? Baidos, ka tas ir stipri pārspīlēts apgalvojums, - klausulē atskanēja Danna izsmējīgā balss, un Sandanato noskaitās vēl vairāk. - Izmeklēšana, ko veic Baznīca, ja kaut kas tamlīdzīgs vispār notiek, uz Benu Driskilu acīmredzot neatstāja vajadzīgo iespaidu. Turklāt viņš ir bagāts, spitigs un rīkojas pēc sava prāta kā visi Driskili. Viņš neparko neatkāpsies, tāds ir viņa raksturs. Esmu apklaušinājis ļaudis par mūsu draugu, un man radies priekšstats, kas viņš ir par cilvēku. Vai gribat dzirdēt manas domas? Bens Driskils pats ir spējīgs nogalināt. Tā ka pareizi vien ir, ja par viņu neraizējaties, - labāk uztraucieties par citiem.
- Vai tas nozimē, ka viņš dara, ko grib, un nebūs apturams?
- Galveno domu, monsinjor, jūs esat sapratis.
- Lai arī ko jūs par viņu domātu vai teiktu, - Sandanato vēsi sacīja, - viņu var nogalināt.
- Es raizējos par Benu. Tādēļ arī zvanīju. Gribēju dzirdēt, vai jums ir kāda ziņa no viņa vai par viņu…
- Kā jau teicu, nav. Tātad jūs sakāt, ka apstādināt viņu nav iespējams?
Danns atturīgi iesmējās.
- Es tā uzskatu.
- Ko, jūsuprāt, lai mēs darām, tēvs?
- Noskaitiet lūgšanu, mans draugs.
Sandanato spartiskais dzīvoklis atradās nepilnu desmit minušu gājiena attālumā no Svētās Annas vārtiem. Viņš iegāja istabā un apsēdas pie jodziga maza galdiņa blakus logam, no kura divus stāvus zemāk pavērās skats uz klusu sānielu. Ielējis tukšā ievārījuma burciņā trīs pirkstu tiesu viskija Glenfiddich, viņš dzintarai- no šķidrumu skalināja, domīgi to vērodams. Reiz Glāzgovā viņš piedalījās seminārā, kur pirmo reizi pagaršoja īstu iesala viskiju. Itālieši nebija skotu viskija cienītāji, taču Vatikāna monsinjoram tas ļoti iepatikās. Un Glenfiddich kļuva par viņa iecienīto marku. Viņš iedzēra malciņu un svētlaimē aizvēra acis, juzdams, kā patīkams siltums ielīst kaklā un krūtis. Tad, aizgainīdams nogurumu, ar pirkstu kauliņiem paberzēja acu dobumus. Nekas nenotika tā, kā vajadzētu… varbūt patiešām pareizākais būtu piedzerties? Ieslēdzis atskaņotāju, viņš klausījās lielisko "Rigoleto" ierakstu, kur galvenās partijas izpildīja Kallasa, di Stefano un Gobi. Viņš gaidīja Kallasas slaveno āriju Cara nome un, dzirdēdams dievišķīgo balsi izdziedam visaugstākās notis, juta, ka pār ādu pārskrien skudriņas.
Visu savu mūžu viņš pretojās depresijai. Un vienmēr šajā cīņā zaudēja. Lai kur viņa acis raudzījās, visur bija tumsa. Redzēdams, kas notiek Baznīcā, viņš juta gluži vai fiziskas sāpes, it kā ādā kāds durtu nokaitētu dzēli. Virs Baznicas savilkās jauni mākoņi, un to vajadzēja glābt. Pāvesta skatienā viņš redzēja bailes un apjukumu, šim cilvēkam groži slīdēja ārā no rokām. Drīz pāvests būs cits…
Sandanato nolūkojās, kā apkaimes prostitūta uz ielas piesienas vīrietim. Viņas mākslotie spiedzīgie smiekli atgādināja plīstoša stikla skaņu. Beidzot, iekabinājusi roku vīrietim elkonī, viņa to aizveda uz savu mitekli, kur netīrie palagi ož pēc sviedriem, sakaltušas spermas un lētām smaržām. Viņš skaidri atcerējās šo pretīgo smaku, jo tāda bija pie ielasmeitas, kas reiz ievilināja viņu pie sevis. Gribēdams to aizmirst, Sandanato iedzēra krietnu malku viskija.
Pēc tam viņš ielēja burciņā vēl viskiju un ilgi skatījās uz savu atspīdumu rūtī. Vajadzētu noskūties. No mutes nāca nelaba smaka, acīmredzot vakariņās apēsts kas nelāgs, bet tad viņš atcerējās, ka ēdienam nemaz nepieskāris. Kur ir Driskils, un ko viņš dara? Sandanato atgrūda krēslu, piecēlās un sāka soļot pa nelielo istabu. Vientulība smacēja viņu vai nost. Vajadzēja pārnakšņot Vati- kanā. Tur bija istas mājas. Tur bija visa viņa dzīve. Baznīcā.
Sandanato zināja, kur tādas domas novedīs, taču pretojās tām vāji. Vientulība un izmisums piespieda viņu domāt par māsu Elizabeti.
Viņš nesaprata, kāpēc tā notiek, un tas nebija svarīgi.
Vienu gan viņš zināja - tādu sievieti nekad iepriekš viņš nav pazinis. Elizabetes pievilcība slēpās viņas asajā prātā, savdabīgajā, spirgtajā uztverē, gribasspēkā. Elizabete saistīja viņu ne vien ar savām cilvēciskajām īpašībām, viņam svarīgs bija ari fakts, ka Elizabete, tāpat kā viņš, kalpoja Baznīcai. Sandanato sēdēja šeit viens, bet ilgojās būt kopā ar viņu kādā citā telpā, kur nebūtu ne sāpju un skumju, ne vientulības un izmisuma, kas pārpildīja šo pieticīgo mītni.