Sandanato vēlējās dzirdēt Elizabetes balsi, strīdēties ar viņu un sacensties asprātībā. Viņš saprata, kāda laime ir sastapt gara spēka ziņā sev līdzvērtīgu sievieti, turklāt domubiedri. Sandanato zināja, ka Elizabete ir vienisprātis ar viņu daudzos jautājumos un Elizabetei, tāpat kā viņam, Baznīca dzīvē ir galvenā. Sandanato nešaubījās, ka viņa ir uzticīga savai pārliecībai.
Un vēl viņš bija pārliecināts, ka māsa Valentīna bija Lokharta mīļākā. Kardināls d'Ambrici par to izteicās pietiekami nepārprotami. Bet māsa Elizabete? Viņš apzinājās savu nesaprātīgumu, taču, iedomādamies Benu Driskilu un māsu Elizabeti kopā, juka vai prātā. Lai tā par abiem domātu, viņam nebija ne mazāko pierādījumu, tikai minējumi, un viņš to labi zināja. Taču viņš bija redzējis abus kopā, vērojis… Kad Driskils viņam stāstīja par abu nepatīkamo šķiršanos, viņš uz mirkli juta prieku un atvieglojumu un nosprieda, ka starp abiem nekā nav. Nu viņš atcerējās, cik sāpināts un saniknots Driskils jutās. Cilvēks, kuram vienalga, tā neiekarstu. Un Sandanato atkal atcerējās skatienus, ar kādiem abi bija apmainījušies pirms tam.
Sandanato šis atmiņas mocīja. Niknums viņā pletās gluži kā ļaundabīgs audzējs. Tas bija slikti, necienīgi, bet viņš neko nespēja ar sevi padarīt. Vai starp tiem abiem kaut kas bija? Driskils viņam stāstīja, kā iepazinies ar Elizabeti, cik ļoti viņam tā iepatikusies, cik ļoti Vela mīlējusi savu draudzeni… Vai patiešām Elizabetes attiecības ar Driskilu bija tādas pašas, kā Veļai ar Lokhartu?
Ak Dievs, šo domu dēļ viņš ienīda sevi! Tās bija absurdas! Vela bija nogalināta, un Elizabete acumirklī lidoja uz Prinstonu, bet viņš… viņš iedomājās, ka tie abi uzreiz lec viens pie otra gultā! šizofrēniski murgi, ko izraisījušas bailes no vientulības. Viņš taču ir garīdznieks, viņam nepavisam nepiedien iemīlēties mūķenē, kas viņu tik tikko ievēro! Viņš izturas kā pēdējais muļķis, turklāt tas viss jau sen ir redzēts un nav nekas jauns. Sandanato ne reizi vien Baznīcas vidē sastapās ar tamlīdzīgu jūtu pārņemtiem priesteriem un sirds dziļumos viņus nicināja…
Vienīgi Elizabete varētu viņu nomierināt, viesdama skaidrību. Tik vienkārši… Taču viņš nekad to nejautās, lai gan vairāk par visu gribēja uzzināt, vai Elizabete ir uzticiga tam, kas viņas dzīvē - un viņa dzīvē - ir svarīgs. Sandanato ilgojās viņai uzticēties, būt blakus viņai. Tikai Elizabete spētu izvilkt viņu no tumšā vientulības bezdibeņa.
Vai viņa ir tā cienīga?
Jautājums šķita muļķīgs un nelietīgs, taču tikt no tā vaļā nebija viegli.
Visbeidzot, kad viskijs bija izdzerts, Sandanato vairs nespēja sevi novaldīt. Viņš pacēla tālruņa klausuli, uzgrieza Elizabetes numuru un ilgi klausījās nebeidzamos signālos…
Tēvs Artijs Danns stāvēja pie sava kabineta loga un raudzījās lejup uz Kārnegiholas jumtu, uz Piecdesmit septīto ielu un Cen- trālparka dienvidu daļu. Viss bija tīts palsā rīta miglā. Kokiem lapas bija nobirušas, diķu ūdeņos atspīdēja svina pelēkās debesis, un brūnpelēkās pīles, kas parasti šeit uzturējās, nebija redzamas vai nu paslēpušās savās mājiņās, vai aizlidojušas siltākas vietas meklējumos. Viņš nopūtās, nolaida binokli un ielēja no termosa vēl vienu tasi kafijas. Tā kā gulēts bija tikai tris stundas, tēvs Danns plati nožāvājās. Gan rakstāmgalds, gan žurnālgaldiņš bija nokrauts ar papīriem - uzmetumiem un piezīmēm, kas bija vajadzīgas "Driskilu lietas" sižetam. Ši ģimene bija visur. Visur! Tas bija kas neticams!
Viņa nākamais romāns būs neparasts, aizraujošs un sarežģītības ziņā tālu pārspēs visu, ko viņš līdz šim sarakstījis. Ko bija vērts, teiksim, viens pats māsas Marijas Angelīnas, vecās mūķenes ar neparasti lielajām acīm, prātam neaptveramais vēstījums! Māsa Marija Angelīna, kura savu pēdējo patvērumu radusi novārtā pamestā klosteri, gandrīz pusgadsimtu glabāto stāstu uzticēja viņam mierigi - vai gandrīz mierīgi. Viņš uzmanīgi to noklausījās un mūķenei pateicās. Ko vēl viņš varēja sacīt? Vienu brīdi viņam pat gribējās, lai tā apklust, - tādas atmiņas ne katru dienu gadījās dzirdēt. Turklāt Danns nesaprata, vai tam visam var ticēt. Lai gan māsas spriedumi liecināja, ka prāts viņai ir skaidrs, neko nevarēja zināt. Pasaulē nebija daudz tādu cilvēku, kuri, saglabādami veselu saprātu, tik ilgi spētu sadzīvot ar šādu noslēpumu, lai mūža beigās to piepeši palaistu brīvībā kā balodi no sprosta. Apjucis viņš atvadījās un ceļā uz Prinstonu iegriezās viesnīcā N'issau, kur draņķīgā naktī pirms mēneša viss bija sācies. Pie bāra letes košļādams hamburgeru, viņš nosprieda, ka stāstam vajadzīgs apstiprinājums, bet no kā lai to saņem? Merija Driskila bija viņsaulē, teva Governo ari nebija starp dzīvajiem, un ieiet pie Hjū Driskila slimnīcas palāta un sākt viņu izprašņāt par māsu Mariju Angelīnu un senajiem notikumiem viņš nespēja.
Pie kā lai viņš vēršas? Kādai iespējai taču jabut!
Kad tēvs Danns atgriezās Ņujorkā, pilsētā jau biezēja krēsla. Apsēdies pie galda, viņš sāka lauzīt galvu, kā lai ievij tēva Governo nāvi romāna sižetā. Tiesa, pagaidām tas nebija vis sižets, bet gatavā putra, no kuras viņš neko lielu nesaprata. Vajadzēja to visu pārlūkot, sakārtot, tāpat kā bija rīkojies, strādādams ar citiem romāniem.
Galu galā viņš iekrita gultā un iegrima bezsapņu miegā. Pēc trim stundām pamodies, Danns ieslēdza televizoru, lai noskatītos ziņu raidījumu. NBC Romas korespondents pavēstīja, ka, pirmkārt, Vatikānā joprojām nav norimis ar banku saistītais skandāls, kas, viņaprāt, varot beigties ar masveida pašnāvībām, un, otrkārt, baumām par pāvesta Kallista IV veselības pasliktināšanos varot but pamats, jo retās sabiedrībā iziešanas reizes, kas bija vērojamas vasarā, pēdējā mēnesī pārtrūkušas pavisam. Oficiālajai diagnozei, augšējo elpošanas ceļu respiratoriskai saslimšanai, korespondents veltīja dzēlīgus komentārus. Danns novaidējās, taču nespēja apvaldīt smaidu. Romas kūrijai vajadzēs skatīties acīs dzīves īstenībai, brīnums, ka tai izdevies tik ilgi pūst pīlītes un muļķot ļaudis.
Izdzēris kafiju, viņš jutās mundrāks un atkal ķērās pie darba. Vismaz uz vienu jautājumu atbilde atradās. Cilvēks, kurš varētu apstiprināt māsas Marijas Angelīnas stāstījumu, bija Drū Samerheiss. Ja viņš nezinās patiesību, to nezinās neviens. Drū bija Hjū Driskila mentors, padomnieks un draugs.
Uzzinājis firmas "Beskoms, Lafkins un Samerheiss" telefona numuru, Danns aprunājās ar lielā vīra sekretāri. Nē, šodien viņa nav, bet rit divos būsiet laipni gaidīts. Danns piekrita.
Zvanīdams viņš ievēroja, ka aizmirsis pārbaudīt ierakstus automātiskajā atbildētājā. Viņu ieinteresēja tikai viena - Persika O'Nīla pirms diviem vakariem atstātā ziņa. Pēc tam viņš bija atsūtījis vēl divas dienā, kad Danns apmeklēja klosteri Trentonas tuvumā. Trešajā ierakstā Persika balsī bija dzirdams izmisums, tāpēc Danns nekavējoties piezvanīja viņam uz Svētās Marijas baznīcas draudzes namu.
Abi norunāja tikties pulksten vienos dienā restorānā The Gin- ger Man, kas atradās pie dzīva krustojuma blakus Linkolna centram. Tēvs Danns jau sēdēja pie galdiņa netālu 110 loga un malkoja sauso martīni, kad no ielas, kur valdīja aukstums, lietus un vējš, kas traucās no Hudzonas puses, ienāca Persiks. Lietus plikšķināja pret rūti un kapāja ietvi, kur acumirklī izveidojās peļķes. Persiks ienāca, nopurināja lietusmēteli un izšņauca no vēsuma apsarkušo degunu.