- Kas gan tik steidzams, mans jaunais draugs, - Danns vaicāja, atgāzies pret krēsla atzveltni, - lika tev traukties šurp tik draņķīgā laikā?
- Ha! Tev derētu pārbaudīt atstātās ziņas daudz biežāk. Es gandrīz prātā jūku… - Viņš pasūtija glāzi Rob Roy, iecēla klēpi savu salijušo melno portfeli un to atvēra. Persiks nemaz neizskatījās jauns. Viņš bija saaukstējies, un Danns pirmo reizi redzēja viņu tik sagurušu. - Ārtij, - Persiks turpināja, - tikai nenokrīti no krēsla. Manuprāt, esmu uzgājis kaut ko interesantu, bet īsti nezinu, kas tas ir. Tā kā tu nemitīgi centies radīt priekšstatu, ka esi varen gudrs, dodu iespēju to pierādīt. Ieskaties šeit.
Viņš sniedza tēvam Dannam stingra papīra aploksni ar 1im- lentes paliekām. Danns uzmanīgi atvēra aploksni un izvilka ar roku rakstītu manuskriptu.
"Simona Verginija lietas fakti".
- To sarakstījis neviens cits kā Džakomo d'Ambrici, - Persiks ar smaidu paskaidroja. - Tāpēc oficiāli to nododu tev, lai turpmāk tā būtu tava problēma. - Persiks jau izskatījās mazliet labak.
Pēc vienpadsmit stundām Ņujorkas Giants un Filadelfijas Eagles futbola spēlē sākās pēdējā izšķirošā ceturtdaļa, un tā risinājās sarežģītos apstākļos - nevis laukumā, bet dubļu purvā. Persiks, noslīdzis Danna kabinetā televizora priekšā, snauda. Varbūt, viņš domāja, elle ir nebeidzama futbolspēle dubļos, kad neviens vairs neatšķir vienu komandu no otras, neviens nezina rezultātu, un visi par to nospļaujas. Viņš drūmi noraudzījās uz picas paliekām un tukšajām diētiskas kokakolas bundžām.
Danns pacēla skatienu, iesmējās un uzsita pa manuskriptu ar plaukstu.
- No tā iznāktu viens ellišķīgs kino.
- ļā, jā, iznāktu. Ko tu par to domā? Lasīji un pārlasīji nez cik reižu, būsi iemācījies no galvas.
- Starp citu, iemācījos arī. Rīt ieliec šo sacerējumu savā melnajā ādas portfelī, aizved atpakaļ uz Ņūprudensu un noliec turpat, kur paņēmi, ļa tas uzpeldēs… par to pat bail domāt, manu zēn. - Viņš pielika rādītājpirkstu sev pie pieres. - Viss vajadzīgais ir šeit.
- Kas bija šis Simons Verginijs? Un Erchercogs? Vai tie ir segvārdi? Kas viņi bija?
- Es to patiešām nezinu. Taču grasos noskaidrot. D'Ambrici droši vien bija tam Simonām un pārējiem tuvs cilvēks.
Viņš rezervēja pirmās klases vietu lidmašīnā nākamā vakara reisā uz Parizi.
Bija jāatrod kāds cilvēks.
Ērihs Keslers.
Māsa Elizabete strādāja lidz vēlam vakaram, lai gan žurnāls un viss, kas ar to saistīts, viņas prātu nodarbināja vismazāk. Ziņas par pāvesta slimību, par kuru sīkāk lidz šim bija informēts tikai Vatikāna preses dienests, sāka izplatīties. Vispirms par to bija lasāms Romas avizēs, pēc tam dzirdams televīzijā. Tas acīmredzot nozīmēja, ka slimība - vai slimības - nepadodas ārstēšanai. Stāvoklis ir kritisks, bija paziņojis uzticams avots no kūrijas, tādējādi norādīdams, ka pienācis laiks sagatavot pasauli Kallista IV nāvei, uz, ko, cik noprotams, ilgi nebūs jāgaida.
Kad viņa vēlreiz pārlūkoja savas piezīmes par d'Ambrici un Indelikato, mēģinādama uzminēt tumšo zirdziņu, kas kļūs par favorītu, kabinetā strauji ienāca māsa Bernadīna. Aizcirtusi durvis, viņa nopūzdamās sabruka uz dīvāna. Pēc strīdiem ar iespiedēju un mākslinieku viņas spēki acīmredzot bija izsīkuši.
- Starp citu, atnesu jaunus materiālus tavam sarakstam. - Viņa paliecās uz priekšu un pār galdu pabidija mapi uz Elizabetes pusi.
Tā pāršķirstīja lapas.
- Vai ir kas interesants? - Skatiens slīdēja pār dokumentiem, it ka meklēdams, kaut gan Elizabete vēl nezināja, ko īsti.
- Visi ir gados…
- To mēs jau zinām.
- Visi ir katoļi.
- To ari mēs zinām, māsa.
- Visi ir nogalināti…
- Izbeidz, Bernadīna! Pasaki to, ko es nezinu!
- Un visi, - māsa Bernadīna turpināja, - kara laikā bijuši Parīzē.
Elizabete plati iepleta acis, atgādinādama multiplikācijas filmas varoni. Tad, raudzīdamās uz palidzi, vairākas reizes tās samirkšķināja.
- A-ā… to es nezināju, māsa. Vai ko atradi par Kesleru?
Māsa bernadīna papurināja galvu.
- Nevis cilvēks, bet mīkla!
Brālis Žans Pjērs aizkļuva uz ciematu, kas robežojās ar Spāniju, tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada vasarā. Francijā sākās juku laiki, un droši nevarēja justies ne abās lielākajās pilsētās, ne lauku apvidos. Izmantodams šo haosu, viņš pameta Parīzi. Kājām atnācis līdz Bretaņas piekrastei, Žans Pjērs pa akmeņaino Francijas krastu devās tālāk, augšup kalnos, un, ticis līdz pārejai, nolēma atpūsties. Tur viņš arī palika. Iztēlodamies, kas ar viņu varēja notikt šā kara laikā, viņš uzskatīja, ka viņam laimējies. Pieteicies par paligu noplukušas lauku baznīcas mācītājām, viņš sarka, ja viņu dēvēja par ķesteri. Žanam Pjēram patika darboties ar zvanu, to nopulēt līdz spīdumam un remontēt un darīt citus darbus. Drīz vien viņš kļuva neaizstājams. Tā nemanot aizritēja četrdesmit gadu, cilvēka mūžā garš posms, kurā brālis Žans Pjērs centās nedomāt, kas reiz bijis un par ko kļuvis.
Viņš aizbēga no Parizes, kur pēc tam viņu ilgi meklēja. No Romas pat speciāli atbrauca kāds garīdznieks, lai meklēšanu vadītu. Simons teica, ka viņi nodoti, ka jānoiet "uz grunti". Beigu beigās Žans Pjērs paklausīja, lai gan ilgi skuma, saprazdams, ka viņa ierastā pasaule jūk un brūk. Simons viņu mierināja, atgādinādams, cik drosmīgi viņš izturējās, kad vācieši viņu sagustija un aizstiepa uz šķūni pratināt. Žans Pjērs māja ar galvu, ka piekrīt, bet, atstādams Parīzi, gluži vai sačokurojās aiz bailēm, kas droši vien padarīja viņu neredzamu. Pēc skata viņš ne ar ko neatšķīrās no neskaitāmajiem ievainotajiem un klaidoņiem, kas vilkās pa nomaļiem Francijas ceļiem.
Pāris nedēļu pēc Parīzes atstāšanas viņš uzkāpa klinšainā kalnā un ieraudzīja mājīgu ieleju un līkumainu kalnu upīti, kuras krastos pletās ciemats - tik liels, lai tajā būtu baznīca. Baznīcas smaile pievilka Žanu Pjēru gluži kā magnēts. Krūmu aizsegā viņš gaidīja tumsu un vēroja, kā ciemata iedzīvotāji iet savās gaitas. Kad nelielajās mājās iedegās gaisma, viņš pakavējās vēl brīdi, lai uzaust mēness, un tad piesardzīgi izlīda no slēptuves. Žans Pjērs laidās lejā no kalna, un mēness te izpeldēja no mākoņu apakšas, te ienira tajos. Beidzot viņš šķērsoja upīti un tuvojās baznīcai no sētaspuses. Pie durvīm karājās slēdzene. Kailām rokām viņš atrāva dažus durvju dēļus, atstādams slēdzeni neskartu.
Iekšā bija dzirdama krākšana. Mācītājs, drukns gara auguma vīrs ar kupliem sirmiem matiem, bija aizmidzis virtuvē pie galda. Žans Pjērs izlavījās cauri mazajai virtuvei un gaiteni ieraudzīja vajadzīgās durvis. Gandrīz tukšs sienas skapis drēbēm. Jā, suta- na…
Pēc piecām minūtēm ar saini padusē viņš vēlreiz pārbrida upīti un nozuda tumsā.
Tagad, gandrīz pēc četrdesmit gadiem, viņš joprojām šad tad atcerējās tās dienas Parīzē, labo un reizē briesmu pilno laiku. Viņš atminējās, kā pienāca beigas - brālis Kristoss bija nogalināts, viņi bija nodoti, un Simons sūtīja viņu prom. Simons tā rīkojās, glābdams viņa dzīvību. Žans Pjērs visu atcerējās un sapņoja par to dienu, kad viņu atkal aicinās kalpot. Taču neviens viņu neaicināja. Gadi gāja, bet viņš joprojām strādāja mazajā lauku baznīcā. Taču tas ari bija labi. Simons teica, ka agri vai vēlu tas beigsies, un Simons nekad nekļūdījās.