Dažreiz viņam sapnī rādījās tās dažas ziemas nedēļas, ko viņš kopā ar Simonu pavadīja ogļu pagrabā. Pat sapni viņš juta ogļu smārdu. Toreiz Simons viņu izglāba. Kopa viņu, ārstēja aci…
Žans Pjērs pats bija vainīgs. Atļāvās būt bezrūpīgs. Vācieši saņēma viņu ciet, kad viņš tikās ar mūķeni, Pretošanās kustības dalībnieci, kurjeri. Viņš izrāva revolveri un turēja vāciešus stobra galā, kamēr sieviete ar divriteni aizbrauca pa ceļu prom. Tad vācieši metās viņam virsu, sagrāba un kopā ar Simonu ieslodzīja šķūnī. Tur viņus spīdzināja. Abus. Simonu sita ar patagu, lidz miesa viņam uz muguras bija sašķaidīta lupatu lēveros un, asinīm noplū- dis, viņš sabruka. Pēc tam tie pievērsās Žanam Pjēram.
Un mocīja viņu divas dienas. Spārdīja kājām, sasēja kā gaļas gabalu un pakarināja pie āķa. Tad nolaida lejā, jo gestapovietis uz liesmas bija sakarsējis naža galu un vēlējās to iedurt viņam aci. Kad tas bija izdarīts, tie nolēma, ka viņš ir beigts, pārgrieza virvi un pameta viņu uz asiņainā siena līdzās Simonām, kas tur gulēja bez dzīvības pazīmēm.
Taču Žans Pjērs uzslējās kājās, paņēma no sienas dakšas un, kad vācieši atgriezās, tos nodūra. Vispirms kaprāli, pēc tam ges- tapovieti. Viņš dūra un dūra gluži kā jucis, dzirdēdams, kā lūst ribas un krakšķ kauli, tad dabūja pie samaņas Simonu un abi aizvilkās uz baznīcu, kur parasti notika konspiratīvās tikšanās, un noslēpās tur ogļu pagrabā…
Dažreiz viņam bija žēl, ka tās dienas ir garām.
bija pagājis četrdesmit gadu. Viņš pulēja baznīcas koka solus, kad izdzirdēja nočīkstam durvis un ieraudzīja uz grīdas dēļiem krītam āra gaismu. Viņš iztaisnojās, pagriezās un durvju ailā ieraudzīja vīrieša siluetu.
- Žan Pjēr…
Aizsegdams labo aci pret spožo gaismu, viņš paspēra soli uz ienācēja pusi.
Tad viņš to ieraudzīja. Gara auguma vīru, kuram matos ievi- jies sudrabs, dzidrām bālām acīm, kas raudzījās caur apaļiem briļļu stikliem. Viņš redzēja vīra sejā lēni atplaukstam smaidu.
- August…
Ķesteris piegāja pie viņa un abām rokām apskāva. Viņam šķita, ka viņš apskauj savu pagātni.
- Žan Pjēr, Simonām vajadziga tava palīdzība.
TREŠĀ DAĻA
PIRMĀ NODALA
DRISKILS
Es biju pārāk noguris, lai prātotu, kādā lidmašīnā lai kāpju. Galvenais, lai tā nogādā mani Parīzē. Atgriešanās reālajā pasaulē pēc tā, ko biju atklājis tuksnesī, nozīmēja ko vairāk par pārvietošanos no vienas vietas uz otru. Viss bija kļuvis citāds - gan garīgā, gan morālā, gan filozofiskā ziņā. Šķita, ka prātā kāds darbojas ar svirslēdzi, piespiezdams smadzeņu ritenišus un skrūvītes griezties pavisam citā virzienā. Taču skaidrības joprojām nebija nekādas.
Tas viss man atgādināja neauglīgus mēģinājumus iegūt punktu, metot bumbu no jarda līnijas. Šie centieni ārkārtīgi nogurdina, un galu galā tev zūd parlieciba, ka reiz spēsi to izdarīt un šis punkts rezultātu tablo parādīsies. Es tikos uz bridi ar Gabriēlu Lebeku, izstāstīju, kas noticis ar viņas tēvu, un viņa piezvanīja varas iestādēm. Gabriēla saprata, ka man jādodas prom. Es jutos neveikli, tādā brīdi atstādams viņu vienu, bet man nebija izvēles. Viņa mierināja mani, teikdama, ka ar galerijas vadīšanu tiks galā, ka viņai esot draugi, kuri palīdzēs. Par laimi, Gabriēla nebija no tām sievietēm, ar kurām jāizskaidrojas tris dienas.
Es mēģināju sazvanīties ar Klausu Rihteru, bet viņa sekretāre atbildēja, ka viņš devies uz Eiropu iepirkšanās tūrē. Viņa maršruts esot neparedzams, tāpēc sazvanīt viņu neesot iespējams, taču es varot atstāt ziņu, jo viņš tai zvanot gandrīz katru dienu. Taču ziņa, ko es varētu atstat Rihteram, nebija nododama ar sekretāres starpniecību. Sasodīts, ko es vispār lai viņam ziņoju… Varbūt man vajadzētu pajautāt, kāpēc viņš man meloja un kā bija saistīts ar Baznīcu pirms četrdesmit gadiem, uz ko es saņemtu iepriekš paredzamu atbildi. Nedrīkstēju aizmirst, ka esmu jurists. Nekad neuzdod jautājumu, uz kuru iepriekš zini atbildi. Pirmais noteikums šajā profesijā.
Pirmo lidojuma stundu es gulēju kā nosists, bet tad satraukts uztrūkos, juzdams vajadzību sakārtot domas, sistematizēt gan iegūto informāciju, gan savus apsvērumus. Pēdējā laikā bija noticis ļoti daudz kas, un es nebiju tam sagatavots. Jurista darbā biju radis pierakstīt simtiem lappušu, jo ikviens advokāts zina, ka prātā visu paturēt nav iespējams, bet aprakstīt visu šo… man nolaidās rokas. Lieta, kas man bija trāpījusies, kā izrādījās, bija sarežģītāka par visām iepriekšējām. Tomēr es izvilku bloknotu un ķēros pie darba. Man taču, velns parāvis, jāzina, ko es, nokļuvis Parīzē, iesākšu!
Mana māsa devās no Parīzes uz Aleksandriju, lai sameklētu Klausu Rihteru… varbūt arī Etjēnu Lebeku. Man nebija skaidrs, kurā brīdi viņa tikusi uz pēdām Lebekam. Rihtera vārds acīmredzot bija uziets bīskapa Toričelli papīros Parīzē. Rihters… Es iztēlojos viņu sēžam pie rakstāmgalda un vērojam, kā no vienas smilšu pulksteņa kolbas otrā birst Āfrikas tuksneša smiltis, neļaudamas viņam aizmirst kritušos. Rihters man sacīja, ka pazinis Toričelli, ka okupācijas karaspēka uzdevumā kārtojis ar Baznīcu dažādus jautājumus un raudzījies, lai Parīzes baznīcās neieperinātos Pretošanās kustibas kaujinieki. Rihters teica arī, ka nepazīst d'Ambrici, taču fotogrāfijā viņi bija blakus, tātad Rihters meloja. Un, protams, noklusēja, ka bija starpnieks nacistu un Baznīcas darījumos ar izlaupītajām mākslas vērtībām. Ka tas bija savstarpēji izdevīgs process, kas abām pusēm deva iespēju ne vien tikt pie bagātības, bet arī vienai otru šantažēt. Mēs neko neteiksim par jums, ja klusēsiet par mums. Un acīmredzot melnais bizness joprojām turpinās. Bijušie nacisti atrod veidus, ka pārdot salaupītos dārgumus Romas Baznīcai… Tik vienkārši. Neticami, bet vienkārši. Iespējams, bizness ieguvis šantāžas apveidus, ja neievēro sīku formalitāti, zagto mākslas darbu noietu. Tik un tā viss būtu pārāk vienkārši. Ar četrdesmit gadus vecu noslēpumu atklāšanu vien bija par maz, vajadzēja uzzināt, kas notiek šodien. Iespējams, kāds midzenis sarosījies Kallista pēcteča tuvo vēlēšanu gaidās. Iespējams, pašreizējie un senie notikumi ir cieši saistīti… jauki, advokāta kungs. Bet kā lai to noskaidro?
Manas domas pievērsās brāļiem Lebekiem. Es zināju, ka vienu Lebeku nogalināja kara laikā Parīzē nelielā baznīcas kapsētā, kur viņam pārlauza sprandu. Pavisam īsu brīdi man bija lemts pazīt otru Lebeku, un šis otrs Lebeks runāja par kādu Simonu, no kura pats ārkārtīgi baidījās un kurš, viņaprāt, esot atsūtījis mani - mani - no Romas, lai viņu nogalinātu… "Lai nogalinātu mūs visus," viņš teica. Kas ir šis Simons? Kādus "visus" es it kā grasījos novākt? Rihteru un Etjēnu Lebeku? Es nesapratu. Ko Lebeks vēl man teica? Ak jā, mana vienīgā aizsardzība esot mana neziņa. Man jānoslēpjoties savā neziņā, un tad es varbūt palikšot dzīvs…
Simona vārds vēlreiz uzpeldēja noslēpumainajā uzvārdu vai segvārdu sarakstā, ko mēs ar Gabriēlu atradām viņas tēva dienasgrāmatā. Simons. Gregorijs. Pauls. Kristoss. Erchercogs!
Vai kādreiz es uzzināšu, kas viņi ir? Un ko nozīmē mīklainā, kaitinošā izsaukuma zīme? Kāpēc tā pielikta aiz tā dīvainā vārda? Vai tie būtu attēlā redzamo cilvēku segvārdi? Plus viens?
Jau kuro reizi es ielūkojos uzņēmumā…
Biskaps Toričelli ģērbies ielas apģērbā, Klauss Rihters vērmahta formas tērpā, ar vaļēju apkaklīti. D'Ambrici, tēvs Gijs Lebeks. Un vēl viens cilvēks, kurš fotografējis. Ar ko, pie joda, šajā saietā viņi nodarbojušies? Vai Rihters pauda bažas, ka Baznīcas iekšienē darbojas Pretošanās kustības dalībnieki? Kliedēt vāciešu aizdomas, protams, bija Toričelli uzdevums. Vai tāpēc viņi sapulcējušies? Bet varbūt iemesls bija salaupīto mākslas dārgumu sadale? Darījumos ar tiem, iespējams, bija iejaukti Gija Lebeka tēvs un brālis, varbūt ari pats priesteris. Bet ko starp šiem tipiem meklē d'Ambrici? Un kas un kāpēc kapsētā nogalināja tēvu Lebeku?