Jautājumi dzina mani izmisumā.
Ko biju uzzinājis, apmeklēdams klosteri?
Pirmām kārtām manis dēļ bija miris cilvēks. Es negribēju viņa nāvi.
Biju uzzinājis, kāds ir vārds sirmajam priesterim ar nazi. Augusts.
Vēl biju uzzinājis, ka pavēles viņš saņem no Romas.
Par to pat domāt bija baisi. Uz ādas acumirkli uzmetās zosāda.
Augusts. Atsūtīts no Romas. Lai nogalinātu.
Kas viņš tāds ir?
Un, Dieva dēļ, - kas viņu sūta?
Pēc vairākām stundām, nosvīdis slapjš, es pamodos no nemierīga miega. Acis asaroja, mute bija izkaltusi, un kakls sūrstēja. Iegājis šaurajā lidmašīnas tualetes kabīnē, ieskatījos spogulī. Šķita, ka mans pārkarsušais dehidratējies ķermenis ož. Biju pārāk daudz dzēris un ēdis ko tādu, no kā ikdienā atsakos. Lai gan ēst negribējās, es ēdu, lai īsinātu laiku. Iznākums bija slikts miegs ar visādiem pretīgiem sapņiem, no kuriem viens bija īpaši nejauks. No šā sapņa es netiku vaļā jau ilgi, un šoreiz tajā bija jauns, briesmīgs pavērsiens. Man rādījās Etjēns Lebeks. Sapni viņš sēdēja, atslējies pret savas mazās lidmašīnas priekšgalu, un kukaiņi tekalēja iekšā un ārā pa lodes caurumu viņa pierē un mēmo, pavērto muti. Viņš bija uzpūties gluži kā ar gaisu pārāk stipri piepūsta lelle, kas kuru katru bridi var pārplist, bet ne jau tas mani uztrauca. Mani miegā satrieca dīvaini nošķiebtā galva, salipušie mati un asinīm pielietās acis, ar kurām viņš uz mani skatījās, it kā gribētu ko sacit, bet nevarētu, jo bija miris. Šajā sapni viņš man atgādināja to, kuru pulējos izmest no prāta jau daudzus gadus, kuru centos savos sapņos neielaist.
Viņš man atgādināja māti.
Nakts bija viena no tam, kad viss ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt. Tomēr ar katru bridi kļuva arvien ļaunāk. Tas bija ilgā, nogurdinošā lidojuma, šaubu, visu to jautājumu, no kuriem dunēja galva, un baisā sapņa nopelns. Turklāt mana bagāžā bija ierocis, kas nemitīgi urdīja prātu. Lieliskā jaunā pasaule, tevi mit tik nožēlojams radījums!
Kad māte mūsu Parka avēnijas dzīvoklī pārkrita pār margam, kritiena troksni es izdzirdēju sava istabā. Mēs mitinājāmies trīsstāvu dzīvoklī, tripleksā, kā tagad tādus sauc, un tajā bija vairāk nekā divdesmit istabu. Visi vienā balsi teica, ka balkonu un kāpņu laukumu griezumiem rotātās margas esot pārāk zemas, pie- bilzdami, ka tās ir bīstamas un staigāšana gar tām labi nebeigsies. Tā nu es savā istabā pa radio klausījos Ņujorkas Ciants futbola spēles reportāžu, un tas nozīmēja, ka ir svētdiena. Tēvs bija kaut kur aizbraucis, Vela ciemojās pie draudzenes, kalpotāji izmantoja brīvdienu, un mājās bijām tikai mēs ar māti.
Hs saklausīju savādu skaņu - ne īsti saucienu, ne kliedzienu, kam sekoja būkšķis un plīstoša stikla troksnis. Tajā bridī mātes galva bija atsitusies pret priekštelpas parketa grīdu. Priekštelpas? Nē, tā bija īsta zāle, kas man reizēm atgādināja mitoloģisku pili. To rotāja pāris iespaidīgu gleznu, no kurām viens bija Sārdženta darbs, vairāki lieli augi vēderainos podos, nesaprotamas izcelsmes persiešu paklājs un pāris krūšutēlu. Un māte nokrita uz vestibila grīdas starp visām šīm lietām, izlidodama caur sastāvējušos gaisu, kas glabāja tūkstošiem izsmēķētu cigāru dūmu smārdu, un triekdamās pret parketu kā akmens. Viņa tur gulēja, tērpusies vienā no savām puscaurspidigajām, gaisīgajām rītakleitām, un blakus viņai bija sašķīdusi grezna martmi glāze… Viņa bija žņau- gusi to roka, it kā pat domu nepieļautu par augstvērtīgā dzēriena izliešanu tikai tāpēc vien, ka nolēmusi izdarīt pašnāvību. Cik ilgi vien spēja, viņa žņaudza glāzi rokā, līdz beidzot palaida to vaļā, un kristāla šķembas piebārstīja inkrustēto parketu.
Mēs ne uz mirkli neatzinām, ka māte mirusi pēc savas gribas. Tas bija nelaimes gadījums… nolāpītās zemās margas! Džins. Vermuts. Nelaimīga apstākļu sakritība. Par pašnāvību neviens neie- minejās ne ar pušplēstu vārdu. Ak Dievs, nē! Tikai ne Driskili. Taču es zināju. Es zināju.
Viņa nokrita uz. parketa, neizlaizdama no rokas skaistu Baka- ras kristāla glāzi. It kā nekad nevarētu zināt, kad sagribēsies iedzert, nobaudīt pēdējo malku. Es izbrāzos no savas istabas, noskrēju lejā pa kāpnēm un ieraudzīju viņu pussēdus uz grīdas… No trauslās bālās delnas, atgādinādama naglu, ārā rēgojās asa lauska, šķemba no kristāla glāzes kājiņas, - gluži kā sīka norāde uz katolicismu un tā simboliem, gluži kā viņa butu sista krustā ar martīni glāzi. Kad nometos pie mātes ceļos, viņas ķermenis bija atslīdzis pret smago roku darba drēbju skapi Grinlinga Gibonsa stilā. Pēc tam to Sotbija izsoļu namā pārdeva par apaļiem piecdesmit tūkstošiem, kāda arābu džentlmeņa kabatas naudu. Māte bija mirusi, pavisam mirusi, ja eksistē nāves gradācija. Varbūt eksistē. Tumšsarkanā peļķe uz grīdas strauji pletās, asinis plūda no rokas, no mutes un deguna, galvas… Mati asinis bija saķepuši, un āda kļuva zilgana. Acis viņai bija vaļā. Sīkie asinsvadiņi tajās bija pārplīsuši, un man šķita, ka viņa raugās uz mani caur asiņu plīvuru. Šausmu pārņemts, es tur tupēju, un šausmas pastiprināja fakts, ka viņa nebija nomirusi uzreiz. Acīmredzot kāda moto- riska instinkta iespaidā mana nabaga māte, atsitusies pret parketu ar X jūdžu ātrumu stundā, pievēlās ar muguru pret skapi, lai dēls neieraudzītu viņu nepiedienīgā izskatā ar paplestām kājām un augšup uzrāvušos ritakleitu.
Māte. Mirusi. Viņa bieži apmeklēja mani sapņos tajā rēgainajā bridi uz grīdas. Tikai māja bija svešāda, tāda kā Prinstonā vai tomēr Parka avēnija… Es cītīgi pūlējos nedomāt par šo sapni, to aizmirst, jo zināju, ka tas slēpj iemeslu - tik briesmīgu, ka man trūka spēka to pat izteloties, - iemeslu, kāpēc māte metās lejup no balkona. Sākumā baisā aina man rādījās kaut kādā nesaprotamā telpā, tādā kā gaitenī, kur viņa stiepa man pretī rokas, it kā pūlēdamās ko pateikt, un viņas seju slēpa ēnas vai dūmi, kādus bieži izmanto Holivudā. Sapni mani apņēma viņas smaržas un pūdera aromats, es centos saklausīt, ko viņa saka, taču man tas neizdevās, lai gan zināju, cik svarīgs tas mums abiem ir… Vēlāk, pēc gadiem vai mēnešiem, man rādījās cits sapnis. Mana māte krīt pār balkona margām, atskan būkšķis, manī raugās asiņu pilnas acis, uz grīdas džins un vermuts sajaucas ar asinīm, tāpat kā viņas smaržas saplūst ar martini un nāves smārdu…
Un nu viņu nomainījis nabaga Etjēns Lebeks, mans upuris. Es nespēju sapni viņus atšķirt un esmu šo sapņu gūsteknis.
No dažiem cietumiem nav iespējams izbēgt, nav iespējams izkļūt brīvībā. Tajā naktī es to sapratu.
Driskiliem par tādiem prāta cietumiem zināms viss.
Parīzē vienmēr apmetos viesnicā George V, taču nu viss bija citādi. Tāpat kā māsa, es sāku raudzīties pār plecu. Atteicies no domas par ierasto vietu, izvēlējos nelielu viesnicu bez nosaukuma Senas kreisajā krastā Boule Miche bulvāri. Uzgājis pa šaurām kāpnēm, kas atradās blakus tabakas veikalam, es reģistrējos un saņēmu atslēgu. Pa labi bija neliela ēdamzāle brokastošanai, aiz metāla režģa - lifts, kura niecīgajā kabīnē tik tikko varēja iespraukties. Man atvēlētā istaba bija gara un šaura, taču tīra un spodra. Stipri oda pēc spodrināšanas līdzekļa. Tas bija stūra numurs ar mazu, frančiem raksturīgu balkoniņu, no kura pavērās skats uz Boule Miche un vēl vienu ielu. Pa trīsstūrainās vannasis- tabas logu bija redzama sāniela un picērijas spilgtā reklāma. Vā- kars bija pavēss, kaut kur tālumā dunēja pērkons, un naksnīgās debesis pilsētas uguņu atblāzmā krāsojās sārtas. Satiksme bulvārī bija dzīva. Es zināju, ka uz rīta pusi nakts apgaismojuma burvība izplēnēs un Parīze izskatīsies pelēcīga un mitra, taču tas it nemaz nemazinās senatnīgo ielu un ēku valdzinājumu.