lecietinātie palagi bija stīvi, spilveni lieli un smagi, un es biju pārāk noguris, lai domātu, tāpēc iekritu miegā ar Vudhausa grāmatu "Atstājiet to Psmitam" uz. krūtīm. Varbūt es vienmēr palikšu neziņā. Tālumā dzirdēju Veļas smieklus, viņa smējās par savu lielo brāli, nejēgu.
Mani pamodināja klauvējiens pie durvim. Jau bija vēls rīts. No- skrapstēja atslēga, un smaidīdama ienāca meitene, kas bija mani reģistrējusi. Viņa uzlika uz galda grozu ar kruasāniem un sviestu, ievārījuma burciņu, kafijas kannu, piena trauciņu, cukuru un sudraba galda piederumus - vārdu sakot, visu, kas nepieciešams dzīvības uzturēšanai. Pieslējies gultā sēdus, es ēdu, noraudzida- mies, kā pa stiklotajām balkona durvīm, ko uz nakti biju aizmirsis pievērt, lejup slīd lietus lāses. Debesis bija novilkušās drūmi pelēkas. Pa vannasistabas logu, ko arī biju atstājis vaļā, pūta vēss vējš. Nostājies pie spoguļa, es nobraucīju bārdas rugājiem klāto zodu un ielūkojos savā iekritušajā sejā un nogurušajās acīs. Cik spēdams, mēģināju savest sevi kārtībā. Arā vienmērīgi lija, un vienmuļo troksni pa reizei pārtrauca tāli pērkona grāvieni. Pastāvējis zem remdenas dušas, es nomainīju pārsēju. Lai gan šķita, ka brūce dzīst labi, un smeldzi vairs nejutu, dažas pretsāpju tabletes tomēr iedzēru, lād nostājos uz balkona un, izbaudīdams vēso miglu uz sejas, raudzījos lejup uz cilvēkiem, kuri, ģērbušies lietusmēteļos, veda pastaigā suņus, iegādājās rīta avīzes un smēķēdami stāvēja kafejnīcu durvīs, no kurienes nolūkojās uz automašīnām, kas pa slapjo asfaltu skaļi brāzās garām ar ieslēgtiem lukturiem, kuru gaisma atspoguļojās peļķēs. Ap pusdienlaiku biju sagatavojies iet ārā.
Es zināju, kāds būs mans pirmais solis. Zināju, ar ko sākšu.
Ar Robiju Heivudu nebiju ticies desmit gadu. Visi viņu sauca par Vikāru, kā bija iedēvējis mans tēvs, taču man allaž bija aizdomas, ka viņš nav nekas cits kā vecs, sīksts nekrietnelis, kurš nekad nepadodas. Nu viņam varēja būt ap septiņdesmit, taču tādi tipi dzīvo mūžīgi. Kas pārcilvēku bija Vikārs? Izveicīgs austrāliešu avīžnieks, kurš kopš trīsdesmito gadu vidus atspoguļoja notikumus Eiropā, sākot no Parīzes līdz Romai. Pusi gadsimta, bet laiks šim cilvēkam neko nenozīmēja.
Mans tēvs viņu pazina sen, no tūkstoš deviņi simti trīsdesmit piektā gada, kad sāka Romā kalpot baznīcai. Ar Vikāru viņš mani iepazīstināja Parīzē skolas brivdienu laikā, tajā pašā reizē, kad mēs ar Veļu tikāmies ar Toričelli. Tēvam ar Robiju Heivudu bija draudzīgas attiecības, un turpmākajos Parīzes apmeklējumos es apciemoju viņu, lai nodotu sveicienus no tēva, un nereti izmaksāju viņam dārgas vakariņas, kuru parastais sarunu temats bija mans tēvs. Un baznīca. Atceros, ka Heivudu uzjautrināja mani stāsti par īso laiku jezuītu rindās. Laikam gan viņš bija vienīgais cilvēks, kurš varēja par to atklāti smieties, neizraisīdams manī vēlēšanos viņam iekraut. Galu galā tas viss man pašam ari sāka izskatīties gan smieklīgs, gan jocīgs. Manuprāt, vienigi baznīca varēja izaudzināt tās jautājumos tik pieredzes bagātu cilvēku, katoli, kurš nekad nezaudēja galvu šis baznīcas dēļ, jo bija ne "par", ne "pret". Heivuds vienmēr bija bezkaislīgs, ironisks, "pietiekami kritisks", ka viņš mēdza teikt. Viņš daudz rakstīja par baznīcu, un tēvs viņu dēvēja par Vatikāna novērotāju. Ceļā uz Parīzi man prātā ienāca tieši Robijs Heivuds.
Droši vien man vajadzēja atcerēties viņu agrāk, jo Vela savus pētījumus sāka Parīzē. Tiesa, Vela par viņu ne reizi neieminējās, toties viņš par Veļu allaž mani izjautāja, taču tas bija sen. Es šaubījos, vai Vela pēc mūsu pirmās sastapšanās bērnībā ar viņu tikusies. Pirmkārt, tāda tipa vīrieši sievietēm ne sevišķi patika. Otrkārt, Vela bija zinātniece, bet Robijs tikai avīžu tenku vācele, lētu sensāciju meistars, uzmācīgs žurnālists, gluži vai iznācis no austrāliešu amatierteātra izrādes "Pirmā lapa". Ja nu tomēr, es prātoju, viņi Parīzē redzējās?
Turklāt Robijs Heivuds varēja būt vēl viena saikne ar pagātni.
Kara laikā viņš bija Parīzē.
Es piezvanīju viņam uz mājām, bet neviens neatbildēja. Daudz netrūka, un gandrīz piezvanīju uz bāru "Resnais runcis", tomēr nolēmu vecajam zēnam sagādāt pārsteigumu. Pastaiga vēsajā lietū nāca man par labu. Es gāju pa pilsētas pielijušajām, ļaužu pilnajām ielām, ieelpodams izplūdes gāzu, degvielas un slapjo ietvju aromātu un jutu, ka mans prāts, acis un āda pamazām aizmirst tuksneša izjūtas.
Robija dzīvoklis atradās vienā no vecākajām ēkām pie Place dc la Contrescarpe, kur gandrīz pirms pieciem simtiem gadu pastaigājās Rablē. Vikāram patika šis rajons tā senatnīguma un vēsturiskuma dēļ. Reiz viņš man parādīja Muftara ielas piecdesmit trešo namu, vietu, kur tūkstoš deviņi simti trīsdesmit devītajā gadā strādnieki atrada trīs tūkstošus trīs simti piecdesmit vienu zelta monētu, kam zelta tīrības pakāpe bija divdesmit divi karāti. Tā bija Luija XV nauda, ko sensenos laikos šeit noslēpis viņa mantzinis. Robijs bija tikko pārvācies uz šo dzīvokli ar skatu uz laukumu, no kura netālu šī vieta atradās, un stāstīja par atklājumu ar tādu satraukumu, it kā tas būtu noticis iepriekšējā dienā. Viņš mācēja savos stāstos atdzīvināt pagātni, un es grasījos viņam uzticēt ko tādu, kas viņu sajūsminās. Netīri darījumi, šantāža, slepkavības, un tas viss - Romas Baznicā.
Es izgāju no viesnīcas, un acumirkli mani atgriezās izzināšanas prieks. Atmiņas par māti, viņas noslēpumaino nāvi un iemesliem, kas viņai lika izšķirties par šo soli, un domas par māsu pirmo reizi pēc ilga laika mani nesatricināja. Šī pilsēta allaž mani nomierināja. Es šķērsoju Senžermēna bulvāri pie Placc Maubcrt un atcerējos, ko par šo laukumu man stāstīja Robijs. Sešpadsmitajā gadsimtā šeit bijusi spīdzināšanas un nāvessodu izpildes vieta. Tūkstoš pieci simti četrdesmit sestajā gadā Fransuā 1 valdīšanas laikā šajā laukumā par ķecerību dzīvs sadedzināts humānists un filozofs Etjēns Dolē. Iekuram izmantotas viņa grāmatas. Ziņkāres pilni skatieni un uzbudināti pūļa kliedzieni droši vien bija pēdējais, ko redzēja un dzirdēja Dolē. Robijs Heivuds nekad nepārgāja šo laukumu, nepasveicinajis mesjē Dolē statuju. "Laiki mainās," Robijs teica, "bet Parīze neko nav aizmirsusi." Tagad šeit ir ielas tirgus, kur, par spīti lietum, valdīja rosība.
Tālāk devos pa Monžē ielu, tad nogriezos pa labi uz Kardināla Lemoēna ielas, kas veda uz Place de la Contrescarpe. Vēja nebija, un lapas, gluži kā pedu nospiedumi, lipa pie ietves. Panteona varenais kupols atgādināja kosmosa kuģi, kas vai nu gatavojas piezemēties, vai arī pacelties debesīs un ienirt miglā un lietu, lis apstājos un, aizturējis elpu, lūkojos uz Robija dzīvokļa logiem trešajā stāva. Tie bija aizslēģoti, vienīgi ūdens, priecīgi bungodams, tecēja no karnīzes. Šis laukums vienmēr man atgādināja ainas no melnbaltas filmas, kurā Žans Gabēns spēlē kārtējo ašo puisi. Tā vidū bija neliels zāliens ar kokiem. Kailie, slapjie koki izskatījās nožēlojami. Jau gadsimtiem šī vieta vienmēr saistījusi klaidoņus un plukatas, dažādas aizdomīgas personas, un šajā dienā arī viņi tepat vien bija un dzīvi apsprieda dienas notikumus, it kā, neizkustēdamies no vietas, būtu gaidījuši manu atgriešanos. Kā vienmēr, ģērbušies svīteros un lietusmēteļos, sēdēja zem šiem kokiem. Pa gabalu spīdēja pāris melnu lietussargu, atgādinādami slapjus laukakmeņus. Daži bija pagatavojuši sev nojumi no tukšām taras kastēm.