"Resnais runcis", bārs un kafejnīca, ari bija savā vieta un joprojām noraudzījās uz laukumu no baltzaļo markīžu uzacu apakšas. Nojumes audekls, uzkrājis lietusūdens peļķītes, bija stipri ieliecies. Bāra baltās ārsienas izskatījās netīras, vietām krāsa bija uzburbusi un atlobījusies. Klaidoņu vērīgo skatienu pavadīts, es šķērsoju laukumu un iegāju noplukušajā krodziņā, ko Vikārs mēdza izmantot par darba kabinetu.
Uz bāra letes tālākā gala, ērti izlaidies, gulēja liels, slinks kaķis un, samiegtam acīm uz mani paskatījes, pakustināja šurpu turpu astes galiņu, atsaukdams atmiņa vectēva pulksteņa svārstu. Kaķis bija vai nu tas, kas dzīvoja šeit vienmēr, vai arī tieši tāds pats pēcnācējs. Nekas liels šeit nebija mainījies. Aiz letes, tāpat ka iepriekš, stāvēja Klods, taču viņa ūsas un mati bija nosirmojuši. Viņš sarunājās ar plikpaurainu vīru, kam bija lodveida galva un liels deguns, gluži vai pa visu seju. Uz virsdegunes turējās brilles melnā ietvarā. Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā un baltā kreklā, ar melnu kaklasaiti. "Šis midzenis," Robijs man teica, kad pirmo reizi mani šeit atveda, "ir mans kabinets. Bārmenis Klods ir austrālietis, nevis sasodīts varžu ēdājs, tāpēc viņam var uzticēties. Ši ir vieta godīgiem ļaudīm, jūsu augstība, vienīgais krogs šajā pilsētā, kas attaisno savu nosaukumu."
Klods gar leti man tuvojās, un kaķis gorīdamies nāca viņam līdzi, bet tad, spēji apstājies, man uzšņāca.
- Misters Driskils! - Klods novilka. - Kur tas laiks, ser…
- Jā, gandrīz desmit gadu, - es sacīju. - Jums ir laba atmiņa. Taču kaķis gan mani neatceras.
- Ak, Balzaks jūs nemaz nav redzējis! Viņam ir tikai seši gadi. Atsities tēvā, tads pats vīzdegunis. Viņa vienīgais darbs ir laistīt banankoku pie durvim. - Tas bija kaut kas jauns. Pie durvīm podā patiešām slējās augs ar netīrām, garenām lapām, un tā stumbra apkārtmērs iedvesa bijību. - Balzaks to aprūpē, laistīdams divreiz dienā, tāpēc koks aug griezdamies. No bailēm. - Viņš nopūtās, un es pasūtīju alu.
- Vai Vikārs šodien nav rādījies? Gribēju sagādāt viņam pārsteigumu. - Ārā atkal noducināja pērkons, un Balzaks saausījies nolieca uz sānu savu apaļo galvu. Klods nolika man priekšā kausu.
- Ak kungs! - Viņš atkal nopūtās. - Ak kungs, mans dārgais draugs… - Viņš palūkojās uz vīru ar lielo degunu un tam pamāja. - Klaiv, panāc šurp! Tas ir Bens Driskils. Būsi dzirdējis, ko Vikārs par viņu melš.
Vīrs pienāca klāt un pastiepa roku. Es to paspiedu. Viņš mazliet kliboja un gāja, viegli balstīdamies uz spieķa.
- Klaivs Paternosters ir jūsu rīcibā. Ziniet, Robiju ļoti satrieca bēdīgā ziņa par jūsu māsas nāvi. Joprojām es dzirdu, kā viņš iesaucās: "Velns parāvis, kas gan notiek!" Šajā vasarā viņi vairākas reizes redzējās. Tad es arī iepazinos ar jūsu māsu. Ak, vecais zēns Vikārs…
- Kur viņš ir? - es noprasīju. - Tikai nesakiet man, ka darbā. - Es pasmaidīju, taču pretī neviens man nesmaidīja.
- Esat ieradies trīs dienas par vēlu, draugs, - Klaivs Paternosters sacīja un nošņaukājās. - Nav vairs mūsu Vikara, mister Driskil. lāču varēja vēl dzīvot. Mazliet pāri septiņdesmit… Man ir sešdesmit trīs. - Viņš sakārtoja uz lielā deguna brilles. - Vikārs ir miris, nāve viņu nopļava labākajos gados.
- Ak… Man žēl… - es satriekts izgrūdu, juzdams, ka balss ietrīsas. - Bija vīrs uz goda… - Tātad viņš ticies ar Veļu. Kādēļ? Par ko viņi runāja? Kara laikā viņš arī bija Parīzē… - Kā tas notika?
- Ak, tas notika pēkšņi! - Klods ar rūgtumu balsi atbildēja un noglaudīja kaķi. - Labi vismaz, ka nebija jāmokās ilgi. - Viņš uzmeta Paternosteram skumju skatienu.
-Jā… nopļauts labākajos gados.
- Nesaprotu.
- Varmāku pilnas ielas, - Klaivs Paternosters nočukstēja. - Kāds maita nodūra viņu ar nazi. - Viņš ieskatijās savā rokas- pulksteni. - Varat atnākt uz bērēm. Pēc stundas mēs guldīsim Vikāru zemes klēpī.
Vikāru apglabāja nelielā nomaļā kapsētā drūmā pilsētas rajonā netālu no dzelzceļa. Zārks bija vienkāršs, mācītājs - vienaldzīgs, turklāt apaukstējies, kaps tumšs un dubļains. Apkārt viss bija pelēkbrūns, grantētais celiņš izmircis, pārāk īsi nopļautā zāle vienādā krāsā ar taku. Bērēs piedalījās seši pavadītāji, neviens neraudāja un rokas aiz izmisuma nelauzīja. Celiņam, kas vijās caur kapsētu, abās pusēs bija sastādīti mūžzaļi augi, un šī simetrija šķita pārlieku franciska. Tada bija Vikāra aiziešana, un tā pauda vienu - labāk ir dzīvot, nevis mirt.
Kad devāmies no kapsētas ārā, Klaivs Paternosters aizsmēķēja cigareti un dziļi iebāza rokas sava melnā lietusmēteļa kabatās. Viņš gāja, viegli sagumis, un izskatījās, ka lielais deguns viņu ved. Paternosters atgādināja cilvēku no pasakas, kurš cauri visai Parīzei izvēla milzu zemesriekstu. No viņa platmales malām pilēja ūdens.
- Pēdējos piecus sešus gadus mēs ar Robiju dzīvojām kopā. Ļaudis mūs uzskatīja par dīvainu pāri, taču mēs satikām labi. Divi veci muļķi kopā gaida pēdējo stundiņu… pirmīt jums nedaudz sameloju, man ir gandrīz septiņdesmit… tātad mēs, divi veci nejēgas, bieži kavējām laiku, atcerēdamies, cik labi ir būt jaunam un spēkpilnam. Grūti noticēt, ka viņa vairs nav. Mums bija ko atminēties. Kari, slepkavības, skandāli, vēlēšanas… Kāju kroplu man padarīja mongoļu snaiperis Korejas kara laikā. Taču kopā, ja tā var sacīt, mūs saveda Baznīca. Gatavā apsēstība. Interesants mehānisms tā Baznīca. Un ideāls patvērums visādiem biežiem.
- Pastāstiet par viņa nāvi. Visu, ko zināt.
Viņš uzmeta man ziņkāru skatienu un tad paraustīja plecus, nespēdams pretoties izdevībai kādam izstāstīt šo sirdi plosošo stāstu.
- Viņam uzbruka pāris minūšu gājienā attālumā no mājas. Es atradu viņu kāpņu laukumā mūsu durvju priekšā, kur viņš gulēja ar to nejēdzīgo rūtaino žaketi mugurā, seju piespiedis pie margu režģa. Iegājis pa ārdurvīm kāpņu telpā, es saklausīju dīvainu skaņu… tik, tik, tik, it kā tikšķētu pulkstenis… Stāvēju tumšajās kāpnēs, līdz apjēdzu, ka saožu kaut ko pazīstamu - tā oda Alžīrijā kamerā, kur spīdzināja cilvēkus, - un tā bija asiņu smaka. Kad spēru soli uz. priekšu, man uz cepures kaut kas uzpilēja… es to noņēmu, un cepure bija lipīga, bet tad uz galvas man uzkrita liela lāse… protams, tās bija asinis, kas pilēja no kāpņu laukuma, un es steidzos augšā, bet Robijs jau bija miris, gandrīz miris… Murmināja kaut ko par zaļiem laukiem kā vecais Falstafs… verveleja, kur bijis kādā saulainā vasaras dienā…
No izsmēķa viņš aizkūpināja jaunu cigareti, un mēs turpinājām ceļu. Lai gan ar spieķi, viņš soļoja raiti. Mēs bijām kaut kur Klišī rajonā.
- Robijs bija sadurts vēderā un krūtīs, un es brīnos, kā viņš bija atvilcies vairāk nekā desmit soļu… Vikārs bija stiprs vīrs, ļoti stiprs. Tā nu es, gluži kā indiāņu pēddzinis, devos pa asiņainajām pēdām atpakaļ. Lietus nelija, un pēdas beidzās Muftāra un Ortolana ielas stūrī, vietā, kur viņš acīmredzot bija sadurts… Varbūt kāds klaidonis no laukuma, zinādams, kas ir Robijs, iznāca no stūra un…