- Vai viņš bija aplaupīts?
- Nē, un tas ir dīvaini. Dūrējam acīmredzot nav bijuši visi mājās…
- Jā, droši vien. - Man nebija ko teikt. Varbūt viņu patiešām nogalinājis kāds maniaks, varbūt šie notikumi itin nemaz nav saistīti, un varbūt mēness patiesībā taisīts no zaļa siera. Varbūt man no aizdomām aptumšojies prāts.
Beidzot mēs apturējām taksometru un atgriezāmies Place de la Contrescarpe. Klaivs Paternosters man parādija ielas stūri, uz kura Robijs bija sadurts. Mēs devāmies pa vairs neesošām pēdām uz mājām, iegājām iekšā un uzkāpām lidz kāpņu laukumam, kur Vikārs bija noasiņojis lidz nāvei. Apkopēja bija izberzusi kāpņu paklāju, un asiņu traipi tajā gandrīz vairs nebija manāmi.
Paternosters aicināja mani iekšā, un es iegāju dzīvoklī, kas bija kļuvis par mājām diviem veciem, vientuļiem vīriem, par vietu, kur viņi glabāja savas pagātnes piemiņlietas. Koka propellers atgādināja kauju bretaņā, sakrustoti airi - Henli regati, kriketa nūja - sacensības Tomasa Lorda kriketa klubā. Sienas rotāja fotogrāfijas - Vikārs kopā ar fireru, Vikārs ar pāvestu Piju, Klaivs Paternosters ar Piju un Toričelli, de Golls pusdienu laikā, Žans Pols Belmondo ar cigareti zobos, Brižita bardo Paternosteram uz ceļgaliem, īvs Montāns, Simona Siņorē un Paternosters, Hemingvejs un Vikārs, apņēmuši viens otru ap pleciem, zem Triumfa arkas. Gan Robi- jam, gan Paternosteram reiz bija sava, notikumu un ļaužu piesātinātā dzīve, bet pamazām tas viss kļuva par vēstures daļu, sarāvās un samazinājās. Parīze, Place de la Contrescarpe, "Resnais runcis", šis pieticīgais miteklis, asiņains ielas stūris, tikko manāms traips paklājā, visas šīs fotogrāfijas un priekšmeti, kas nonāks krāmu tirgū kādā sānielā…
Klaidoņi kurināja uguni un spiedās tai apkārt, un pat dzestrais vakara lietus nespēja tos padzīt no ielas. Divās lielās melnās čuguna pannās, kam rokturi bija aptīti ar dvieļiem, čurkstēja ķiploku desas ar sīpoliem, pipariem un stienīšos sagrieztiem kartupeļiem. Turpat stāvēja pudeles ar lētu sarkanvīnu un gari, čagani maizes kukuļi - viss liecināja par pikniku. Viņu ēdiens izplatīja brīnišķīgu smaržu, kas sajaucās ar lietus un vēla rudens aromātiem. Viens no klaidoņiem abu pannu saturu apslacīja ar vīnu. Atskanēja šņākoņa, un gaisā pacēlās tvaiku mākonis.
Mēs ar Klaivu Paternosteru sēdējām pie loga galdiņa. Balzaks apraudzīja banānkoku. Mēs ēdām vakariņas - vispirms rupja maluma pastēti ar ķiplokiem un mazajiem gurķīšiem, pēc tam vārītu gaļu ar dārzeņiem - un dzērām ļoti maigu Margaux vīnu.
- Es negribu teikt, ka Vikāram nebija neviena trūkuma, - Paternosters sacīja, mērkdams maizi biezajā mērcē, - taču man viņa pietrūks. Abi daudz ko dzīvē pieredzējām, mums bija ko pārspriest… ko atcerēties. Novecot nemaz nav tik slikti, savi jaukumi ir. Teiksim, lietainā, aukstā vakarā var sēdēt un kavēties atmiņās. Jā… Vikārs nebija ideāls cilvēks, taču nebija ari slikts.
- Kāpēc mana māsa tikās ar viņu?
- Viņai tik viens bija prātā. Visu laiku izprašņāja par Otro pasaules karu. Visādās blēņas… Viņa gribēja vairāk uzzināt par Toričelli un… - Paternosters apklusa un sāka uz mani vērīgi skatīties no savu biezo uzacu apakšas. Uzacis viņam bija izspūrušas kā nekopts dzīvžogs.
- Un? Kas bija tālāk? Turpiniet!
- Viņu ārkārtīgi interesēja tālaika notikumi. Lūdza, lai stāstām visu, ko atceramies. Toričelli! Tik glums un izmanigs kā pats nelabais! Mācēja izgrozīties ikvienā situācijā, pazina dzīvi vecais velns… tam nebija jāskaidro, kā iekārtota pasaule. Divkosīgais nelietis! bet citāds būt viņš toreiz nemaz nevarēja, vai ne? Ja esi iekļuvis starp divām straumēm, jākuļas, cik spēka… Nacisti vienā, Baznīca otrā pusē - abiem jāizdabā. īpaši grūti viņam gāja, kad no Romas ieradās d'Ambrici. Tas arī bija ašs virs. - Paternosters nogrozīja galvu. - Viņš darīja Toričelli vai traku.
- Ko jūs vēl pastāstījāt manai māsai?
- Vienu reizi, kad viņa tikās ar Vikāru, es biju aizņemts, nevarēju būt klāt. - Viņš paraustīja plecus. - Tāpēc nezinu… Taču runa, šķiet, bija par Filipi Tramonti, kaut viņu nelabais, par tiem papīriem…
- Kādiem papīriem?
- Tramonte ir veca biskapa brāļadēls, nejauks punduris, pede- rasts, ja gribat zināt manas domas, taču ieņem svarīgu posteni. Pārvalda Toričelli papīrus un dokumentus un sauc tos par "arhīvu". Ko tu neteiksi! Ja vēlaties uzzināt, ko jūsu māsa meklēja, jāiemet acs arhivā. - Viņš nicīgi iesmējās. - Ja vēlaties, rit agri piezvanīšu Tramontem un to nokārtošu.
Kad mēs dzērām otru kafijas tasi, es uzdevu jautājumu, kas jau labu bridi nedeva man mieru.
- Vai pēdējā laikā Vikāru apciemoja tāds stalts sirms vīrietis? - es vaicāju. - Priesteris, ar jums apmēram vienos gados. Ļoti sportisks, pēc izskata godājams…
Paternostera acis iepletās.
- Trāpīts! Vai jūs gadijumā mums nesekojāt? Kā jūs to zināt?
Asinis dzīslās man gluži vai sastinga, bet advokāta instinkts
palīdzēja savaldities. Viss saskanēja, tātad vēl viena kopsakarība.
- Tas bija tikai minējums. Viņš ir pēdējais cilvēks, kas redzēja manu māsu dzīvu.
- Tātad viņš nes nelaimi.
- Ko viņš gribēja no Vikāra?
Paternosters atkal paraustīja plecus.
- Kādu dienu ņēma un uzradās. Pagājušajā nedēļā vienu rītu es ar Robiju stāvēju tepat ārā. Nolādēts, tas bija dienu pirms slepkavības! Tas sirmais priesteris gluži kā no zemes izlīda… viņš nosauca Vikāram savu vārdu… tēvs Augusts Horstmans. Jā, tā viņu sauca - Augusts Horstmans. Vikārs paskatījās uz viņu ciešāk un izgrūda ko savādu… Viņš sacīja: "Ak Dievs, August! Četrdesmit gadus es domāju, ka esi miris!" Tad viņš mūs iepazīstināja, pēc brīža es devos savās gaitās, un viņi ari kaut kur aizgāja… divi veci draugi.
- Divi veci draugi, - es atkārtoju.
- Tajā vakarā es par to viru apjautājos, bet Vikārs sarunā par viņu neielaidās. Es nospriedu, ka šo cilvēku viņš pazīst no kara laika…
-Jā, no kara laika, - es klusi noteicu. - Viņi bija Parīzē.
Nākamajā dienā pēc tikšanās ar "veco draugu" Vikāru nogalināja. Pirms četrām dienām.
Es nospriedu, ka Klaivs Patersons ir laimes bērns.
Augusts Horstmans zināja, ka es atradīšu ceļu pie Robija Hei- vuda.
Pēc vēl vienas mokošas nakts - mokošas tāpēc, ka bailes mani vairs nepameta, - es atvieglots savā viesnīcas logā ieraudzīju anē- miski pelēku rīta blāzmu un pāris bezdelīgu, kas, nometušās uz balkona margām, pētīja mani ar savām apaļajām melnajam actiņām. Doma, ka Horstmans - ik mirkli spējīgs vēlreiz ietriekt man mugurā nazi - vēro katru manu soli, stindzināja. Tomēr labak bija būt nomodā un kājās nekā svaidīties pa gultu un ļauties draudīgiem sapņiem.
Nedaudz vēlāk es stāvēju desmit minūšu gājiena attālumā no savas viesnīcas un spiedu zvana pogu pie greizām koka durvim ar enkuriem līdzīgām eņģēm. Uz abām pusēm no durvīm stiepās gara siena, kas aizsedza skatienam gan māju, gan iekšpagalmu. Tā iekārtotu māju Parīzē ir tūkstošiem. Piecas minūtes pagaidījis, piezvanīju vēlreiz. Diena bija pelēka un miglaina. Uz sienu apmetuma vīdēja mitri plankumi. Zem kājām čirkstēja grants, atsaukdama atmiņā iepriekšējo dienu un nelielo Kliši kapsētu. Beidzot durvis čīkstēdamas atvērās, un vecs sargs, mani ielaizdams un norādīdams uz mājas arkveida durvim, nospļāvās. Tad pagriezās un sakumpis aizgāja ar grābekli rokā. Kad pavērsos pret mājas durvim, tajās stāvēja tumšsarkanā velveta žaketē ģērbies vīrietis ar spīdīgiem, nodeldētiem ielāpiem uz elkoņiem.