Filipe Tramonte atgādināja tēlu no Obrija Birdslija zīmējumiem - tievs, bāls un garš, ģērbies muļķīgajā sarkanajā žaketē un pelēkās biksēs ar vīlēm. Kājās viņam bija melnas kurpes ar pušķīšiem. Kumpais deguns - tieši kā Šeilokam - norādīja uz radniecības saitēm ar bīskapu. Viņa mazo pirkstiņu rotāja zelta gredzens ar prāvu ametistu, turklāt viņš turēja roku ta, it kā gaidītu, lai es gredzenu noskūpstu. Tramonte runāja smalkā un augstā balsī, un viņa angļu valoda, lai gan ar stipru akcentu, bija raita. Ceļā uz "arhīvu" viņš izdvesa dažāda skaļuma izteiksmīgas nopūtas, kas atgādināja muzikālu fonu Morisa Zāra gaumē. Acīmredzot viņš tādejādi lika man saprast, ka arhivāra pienākums ir ļoti atbildīgs. Hs jutu viņam līdzi. Kam gan šodien ir viegli?
Pa garu gaiteni viņš aizveda mani uz nolaistu viesistabu, kas acīmredzot reiz bijusi ļoti grezna. Dīvāns un krēsli izskatījās nobružāti. Atlantijas okeāna lieluma paklājs, kas pletās istabas vidū, bija nodriskāts un acīmredzot vēl senāks par minēto ūdenstilpi. Uz paklāja stāvēja divi gari galdi ar lampām un krēsli. Gobelēns pie sienas atainoja bruņinieka ciņu ar ugunsspļāvēju pūķi, kas grasās nolaupīt blondu daiļavu. Zem gobelēna bija molberts. Dažas lietas šeit nemainījās gadsimtiem. Molberts bija tukšs, taču es iztēlojos uz tā tēva audeklu, kurā Konstantīns redz vīziju, kas noteica rietumu pasaules likteni. Manam tēvam patika episkas tēmas. Bruņinieki, pūķi un blondīnes nebija viņa ampluā.
Tramonte, pievedis mani pie grāmatskapjiem ar stiklotām durvīm, sacīja, ka mani droši vien interesē tie papīri, ko pētīja mana māsa. Protams, viņš bija tik aizņemts ar sevi un saviem pienākumiem, ka neattapa man izteikt līdzjūtību sakarā ar masas nāvi. Arhivārs laiski noradīja uz plauktu, kur kastes bija datētas ar 1943., 1944. un 1945. gadu. Jā, tās pašas. Viņš atkal nopūtās, un šaurās krūtis notrīcēja. Tad viņš palūdza mani ar materiāliem apieties uzmanīgi, atpakaļ tos salikt tādā pašā kārtībā, kādā tie bijuši, un kastes novietot iepriekšējā vietā. Es pateicos par neparasto laipnību, viņš cienīgi pamāja un aiztipināja, atstādams mani vienu. Aiznesis pirmo kasti uz garā, lakotā galda, es izvilku piezīmju bloknotu un ķēros pie darba.
Es šķirstīju vecā bīskapa papīrus, no kuriem lielākā daļa bija franču un itāliešu valodā, bet gadījas ari vācu, latīņu un angļu valodā rakstīti dokumenti. Kad trešajā dienā beidzot padevos un atliecos uz cietā krēslā atpakaļ, atspiezdams muguru pret taisno atzveltni, galva man dunēja un domas pinās. Biju pārlūkojis vai- rakus kilogramus papīru un nesapratu, ko no tā esmu ieguvis un ko ar šīm ziņām iesākt. Augstajos logos ar mazajām rūtīm joprojām triecās novembra lietus.
Kastēs bija dienasgrāmatas, ziņojumi, dažādas piezīmes, ko Toričelli bija rakstījis sev, paša sūtītas un saņemtas vēstules. Mana darbošanās bija pielīdzināma mozaīkas veidošanai no savstarpēji pilnīgi nesaistītiem fragmentiem bez mazākās nojausmas, kādam jābūt iznākumam. No prāta neizgāja Vela, jo es mēģināju saprast, ko viņa šeit meklējusi un ko zinājusi. Reizēm man šķita, ka nekad to nesapratīšu. Šeit bija gabaliņi un druskas, bet ne aina kopumā. Manu uztveri apgrūtināja tas/ka es izsekoju Veļas darbības it kā no beigām un devos pretējā virzienā, uz vietu, no kuras kaut kāda iemesla pēc viņa savus meklējumus sāka. Manī modās šaubas, vai es kādreiz šo iemeslu noskaidrošu. Tikpat labi es varēju klaiņot pa džungļiem, meklēdams Nilas izteku.
Viss, ko lasīju, liecināja par nemitīgu cīņu starp Toričelli un apņēmības pilno jauno priesteri Džakomo d'Ambrici. Un strīda ābols bija jautājums par Baznīcas atbalstu Pretošanās kustībai. D'Ambrici Pretošanās kustības dalībniekiem piedāvāja patvērumu un atbalstu, un tas aizdeva Toričelli neaprakstāmas dusmas, jo tieši viņš, kārtodams jautājumus ar vācu okupantiem, balansēja virs bezdibeņa uz stingri nostieptas virves. Toričelli uzturēja attiecības gan ar abveru un gestapo, gan izsūtāmiem un līdzskre- jējiem, ar visiem. Pēc biskapa ieskatiem, d'Ambrici gluži vienkārši nebija mēra izjūtas, viņš bija straujš karstgalvis, kuru vairāk interesē situācijas morālā puse, nevis dzīves īstenība. Bīskaps baidījās, ka d'Ambrici izraisīs vāciešu niknumu, kas var novest pie Baznīcas krišanas ne vien Parīzē, bet visās lielākajās Eiropas pilsētās. Toričelli par savām raizēm ziņoja pat pāvestam Pijam, un pāvests uzdeva bīskapam stingri gādāt, lai nedz d'Ambrici, nedz kāds cits Baznīcas pārstāvis Pretošanās kustībai vairs nepalīdzētu. Pēc šo dokumentu izlasīšanas man bija skaidrs, ka Pija nostāja šajā ziņā bijusi ļoti kategoriska. Māsu acīmredzot ieinteresēja šie skandalozie materiāli.
Dokumentos bija minēta ari Lebeku ģimene un Rihters. Tur bija materiāli par mākslas vērtībām un to, kur tās varēja nonākt. Cik noprotams, Rihters daļu ebrejiem atņemto mākslas darbu piegādāja Gēringa privātajām galerijām, bet daļu pārdeva Baznīcai. Acimredzot šie meklējumi Veļu atveda uz Aleksandriju. Toričelli minēja ari kādu Kolekcionāru, kam jāierodas no Romas, lai izvērtētu mākslas darbus un noteiktu, kuri būtu piemēroti Baznīcai. Interesanti - kas bijis šis Kolekcionārs? Vēl viens sarakstam pievienojams jautājums.
Vēl tur bija atsauces uz Simonu, un tās man nedeva mieru.
Etjēns Lebeks baidījās, ka mani no Romas atsūtījis Simons, lai es viņu nogalinātu… tik ļoti baidījās no šā Simona, ka galu galā izdarīja pašnāvību. Simons, viens no segvārdiem. Dažādos papīros es atkal un atkal ieraudzīju šo vārdu. Simons to, Simons šo. Viss noticis tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešajā un četrdesmit ceturtajā gadā. Parīzi atbrīvoja četrdesmit ceturtā gada augusta beigās, vācieši aizgāja, un sākas jauna dzīve.
Materiālu tulkošana par šo Simonu man sagādāja grūtības. Turklāt lingvistiskām problēmām pievienojās arī grafiskās. Toričelli rokraksts bija grūti saprotams, bet, kur bija runa par Simonu, tas kļuva pavisam nesalasāms, it kā doma par Simonu viņu nervozētu. Kāds Toričelli vēstījums bija šāds: "Tūkstoš deviņi simti četrdesmit ceturtā, četrdesmit piektā gada ziemā, Ardēnu kauju laikā, es piepeši atklāju tik briesmīgu sazvērestību, ka neatliek nekas cits kā aicināt Erchercogu uz slepenu tikšanos. Vienīgi viņš spēj kontrolēt Simonu! Ko citu lai daru? ja stāšos ceļā, viņš mani nogalinās. Varu tikai izstāstīt visu Erchercogam un lūgt Dievu, lai viņam izdotos to apturēt. Vai Simons viņu uzklausīs? Labi, pietiek, tagad pat papīram nedrīkst uzticēties… Lai arī kāda būtu mana politiskā pārliecība… vai vispār tādā pasaulē kā šī politiska pārliecība kādam var būt? Es nevaru atbalstīt Simona nodomus. brīnums, ka par tiem uzzināju… Ko teiks Erchercogs? Un Simons - vai viņš ir labā vai ļaunā iemiesojums? Ja nu aiz viņa stāv Erchercogs un viņš ir tikai tā riks? Ja nu pret mani vēršas Erchercogs, ja es vērsīšos pret Simonu? bet citādi rīkoties es nedrīkstu, jo tad mūsu upura asinis būs uz manām rokām ari!"
Tajā vakarā paēdu vakariņas vienatne nelielā picērijā, kur pasniedza ļoti garšīgas picas un vēršacis ar anšoviem olīveļļas un svaigu tomātu mērcē, kas papildināta ar ķiplokiem un raudeni. Es mēģināju domāt tikai par ēdienu, jo citādi vajadzētu lauzīt galvu par konfliktu starp informāciju un izmeklēšanas faktiem. Ar tādu pretstatīšanu nereti sastapos savā advokātu birojā. Teiksim, palīgs uz. tava galda nomet tonnu informācijas, visu, ko savācis, - kur ir gan iepriekšējā dienā sniegtas liecības, kas apstiprinātas ar zvērestu, gan septiņdesmit piecus gadus veci notikumi. Un tev prātā jāvētī visas šis informācijas druskas, lidz tās iegūst jēgu. Jāatsijā viss nesvarīgais, jāveltī dienas, nedēļas, mēneši, līdz notikumi iegūst skaidrākas aprises, gluži kā attēls uz Turīnas līķauta vai seja uz. Marsa, par kuru visi nesen sākuši runāt. Man pietiktu ar mājienu, pusvārdu. Sākumam.