Pusvārdu netrūka. Bija vajadzīgs viens neliels grūdiens, lai šī informācijas jūra iegūtu apveidu.
Taču pagaidām es apēdu picu, iedzēru Lisher alu un, ļaudamies sīkam novembra lietum, devos pastaigā gar Luksemburgas dārzu. Man vajadzēja nomierināties.
Vēlāk, nakti, man atkal uzmācās doma, ka Augusts Horstmans mani izseko, gaidīdams īsto brīdi, lai mani nogalinātu, Es nodarbojos ar to pašu, ar ko Vela, un Veļu viņš nogalināja. Sapratis, ka eju pa Veļas pēdām un nokļūšu līdz Robijam Heivudam, viņš nogalināja arī veco žurnālistu.
bet varbūt viņš nosprieda, ka lidz ar Robija Heivuda nāvi jebkuras pēdas aprāvušās, kā aprāvās manas māsas dzīve… Varbūt man nekas nedraud? Varbūt viņš nenojauš, ka Klaivs Paternosters tik daudz zina? Un kā lai izskaidro to, ka Horstmans ar Heivudu bija seni draugi?
Es piezvanīju tēvam uz Prinstonu. balss bija tāla, bet skaidra. Ne miņas no šļupstiem, ko biju dzirdējis klausulē agrāk. Tēvs gribēja zināt, kur esmu, ar ko nodarbojos un ar ko tiekos. Es izstāstīju, ka eju pa Veļas pēdām, ka esmu atradis cilvēkus no kara laika Parīzes - Rihteru, Lebeku, Toričelli brāļadēlu, Klaivu Paternoste- ru. Es teicu, ka Robija Heivuda slepkava ir Augusts Horstmans, Vikāra paziņa, tas pats priesteris, kas nogalināja Veļu, Lokhartu un Hefernanu.
- Ak, tikai ne Robiju, tikai ne Vikāru… - tēvs žēlā, skumjā balsī sacīja. - Nolādēts…
- Klausies, tu arī vācu okupācijas laikā biji Parīzē. Vai kādreiz dzirdēji tādus segvārdus? - Es nosaucu Simonu un Erchercogu. Nez kāpēc biju aizmirsis, ka mans tēvs var būt informācijas avots. Viņš nekad nebija stāstījis par tiem gadiem. Varbūt vismaz tagad kaut ko atcerēsies?
Viņš iesmējās sausus, ķērkstošus smieklus, kas tūlīt pārgāja klepū.
- Dēls, galvenais, ko atceros, ir nemitīgās bailes, ka mani nokniebs kāds muļķa fricis. Baidījos, ka nepaspēšu pārkost cianīda ampulu, pirms nebūšu vairs spējīgs glabāt noslēpumus. Varu teikt vienu. Toričelli ir taisnība - d'Ambrici sadarbojās ar Pretošanās kustību. Toričelli aiz bailēm vai prātu zaudēja. Man par to daļas nebija, taču ausis man bija. Un tā paziņas Pretošanās kustībā saveda mani kopā d'Ambrici. Nokļuvu tur parasti ar izpletni, citu reizi ar zvejnieku laivu izcēlos Bretaņas piekrastē, darīju visu, lai nokļūtu dzīvs Šveicē un…
- Es atceros to filmu, - es pārtraucu tēvu.
- Filmu! - Viņš vēlreiz klepodams iesmējās. - Attopies, dēls. Lūdzu! Tava dzīvība, Ben, ir briesmās, tu nesaproti, kas notiek…
- būšu uzmanīgs.
- Uzmanīgs, - tēvs noburkšķēja. - Tava uzmanīšanās nav plika graša vērta! - Viņu no jauna pārņēma klepus, un viņš nespēja atbildēt kādas desmit, piecpadsmit sekundes. Tad klausuli paņēma medicīnas māsa un paskaidroja, ka ar tēvu viss esot kārtībā, tikai vienu plaušu skārusi pneimonija. Raizēm neesot iemesla. Tēva klepus bija apklusis. Es lūdzu medicīnas māsu tēvam pateikt, ka drīz atkal piezvanīšu.
-Jūs sacījāt, ka māsa izjautājusi Toričelli par vēl kaut ko. Par ko? Par ko viņa vēl interesējās?
Fs sēdēju dziļā, mīkstā atzveltnes krēslā starp koka propelleru un galdu, kas bija nokrauts ar ierāmētām fotogrāfijām, un dzēru viskiju, ar ko mani cienāja Klaivs Paternosters. Mājas saimnieks, atspiedies pret kamīnu, smēķēja senatnīgu pīpi, kas gandrīz skāra degungalu.
- Ak, manu zēn, diez vai tas jums šķitīs interesants! - Viņš nošņaukājās un iedzēra viskiju. Iespaidīgais ādamābols lēkāja šurpu turpu.
- Es nejokoju. Jūs kaut ko zināt, bet nesakāt. Ļaujiet man pašam izlemt, vai tas mani interesē vai ne. Viņa bija mana māsa.
- Tā ir elfu un feju pasaule, un vēl tur staigā mazi vīriņi ar zaļām cepurēm galvā un smailām kurpēm kājās…
- Pie joda, par ko jūs runājat?
Pa logu bija redzami koku kailie zari, gar noļukušo markīzi "Resnā runča" logā vīdēja gaisma. Zem tā loga Horstmans it kā nejauši sastapās ar savu seno draugu Heivudu, kas četrdesmit gadus uzskatīja viņu par mirušu.
- Nu labi. Jūsu māsa ieradās pie Vikāra un apbēra viņu ar jautājumiem par kara gadiem, par Toričelli un, un…
- Un par ko?
- Par assassini'. Nu, vai esat apmierināts? Izvilkāt tomēr no veca muļķa Klaiva! - Viņš nervozi izpūta dūmu mākuli, un istabu piepildīja lētas tabakas smarža.
- Assassini? Es nesaprotu. Tā dēvē algotus slepkavas. Kas tur ipašs, Klaiv? Es redzēju to vārdu Toričelli dienasgrāmatās…
Paternosters novilka ar pīpi pa lielo degunu.
- Tātad jūs to izlasījāt viņa papīros? Interesanti. Katrā ziņā tas ir vēl viens pierādījums par labu Vikāra teorijai.
- Paskaidrojiet, lūdzu, - es pacietīgi sacīju. Klaivs nebija tāds cilvēks, kuru vajadzētu steidzināt. Viņam patika stāstīt savus stāstus ar garšu un izteiksmīgi.
- Assassini! Jūs apgalvojat, ka esat katolis, un nezināt, kas tie tādi ir? Nē, jus mani patiešām pārsteidzat, mister Driskil. Jūsu izglītībā ir lieli robi. - Viņš nogrozīja galvu un pārvilka ar kaulaino roku pār garajiem un plānajiem sirmajiem matiem.
- Kā jau lūdzu, paskaidrojiet man.
- Viegli pateikt. - Viņš iesmējās, atsegdams iedzeltenus un lielus kā trusim priekšzobus. - Assassini, mans dēls, senatnē bija bandīti un slepkavas. Renesanses periodā, bordžu valdīšanas laikā, pāvesti viņus algoja nevēlamu personu nomaitāšanai, un šim nolūkam viņi izmantoja visādas indes. Šie cilvēki bija pāvesta politikas īstenošanas rīks. Taču ne jau par renesansi, kā nojaušat, interesējās jūsu māsa… nē, jūsu māsa skāra visai kutelīgu tematu, proti, baumas par to, ka šie assassini atdzima šeit, Parīze, kara laikā. Nekad šīm baumām neesmu īpaši ticējis, jo ļaudis spēj samelst visu ko, taču Vikārs… nūjā, viņš par tādām lietām zināja daudz vairāk nekā es. Vikārs visu mūžu dzinās pēc intrigām. Viņš bija Vīnē, kad tur uzņēma filmu "Trešais cilvēks", un viņam nekad neapnika to skatīties. Vikāram patika intrigas, un viņš tām ticēja, viņš redzēja noslēpumus uz katra stūra… acīmredzot tieši tāpēc tik daudz rakstīja par Baznicu - šajā ziņā tā nekad nepievīla! Viņš mēdza teikt, ka Reihskanceleja un Augstākā Padome esot bērnu spēlītes salīdzinājumā ar Baznīcu, ka Baznīca ir vienas vienīgas intrigas… noslēpumi un čuksti tumšos kaktos, balsis tukšās istabās, sazvērnieki aiz slēgtām durvīm un nolaistiem slēģiem… Pēc viņa domām, assassini bija pārāk labs bizness, lai no tāda atteiktos… Savā laikā Vikārs man teica, ka šie cilvēki atkal esot pieprasīti, ka viņi darbojoties Parīzē, lai gan toreiz arī bez viņiem tur Dievs vien zina kas darījās… - Paternosters iesmējās par kaut kādām savām atmiņām un padauzīja pīpi, izkratīdams pelnutrau- kā pelnus. - Vikārs sacija, ka šie algotie slepkavas Baznīcas uzdevumā dara netīrus darbus. Diez vai viņš saprata, kas tie par darbiem. Ko assassini nogalināja? Vikāram par to nebija ne jausmas. Vai ari, ja bija, viņš man to neteica. Taču to, ka assassini atkal darbojas, gan viņš zināja. Esmu pārliecināts, ka dažus viņš pat pazina…
- Personiski? - es jautāju. - Viņš tos pazina personiski?
-Jā, pazina. Un zināja, ka viņi visi pieder pie garīdzniecības,; Kad jūsu māsa sāka uzdot jautājumus par šiem slepkavām, viņa, kā to lai pasaka… trāpīja desmitniekā! Vikāram droši vien elpa aizrāvās, kad viņš tos izdzirdēja! Jā, viņš izstāstīja man par šo sarunu… Viņu nevar vainot, vai ne? Tajā, ka viņš jūsu māsai neko neslēpa… Vikārs nedomāja, ka, izstāstīdams jūsu māsai četrdesmit gadus vecus notikumus, viņu apdraud… Tāpēc pat nosauca viņai viena sena paziņas, brāļa Leo vārdu.