- Kas bija brālis Leo?
- Nekad neesmu viņu saticis, taču vikārs stāstīja, ka viņš ir viens no tiem… no tiem slepkavām. - Paternosters izšņauca degunu lielā, netīrā kabatlakatā. - Varbūt jūsu māsa devās šo tipu meklēt, un tas pie laba gala nenoveda. Vikārs domāja, ka viņu tas varētu interesēt, ja jau viņa raksta grāmatu.
- Vai viņa tikās ar brāli Leo? Vai arī viņš ir miris?
- Par to nu gan man nav ne jausmas. Zinu tikai, ka viņš mīt kādā pamestā klosteri Īrijas piekrastē… Svēta Siksta klosteris, šķiet, ka tāds bija nosaukums. Manuprāt, māsu ar atplestām rokām tur vis negaidītu… - Viņš vēlreiz saberzēja savu lielo degunu kabatlakatā un tad paraudzijās uz mani ar jautājošu skatienu.
- Dīvaini, Klaiv, - es sacīju, brīdi pārdomājis dzirdēto. - Patiešām - kā gan manai māsai varēja kaitēt stāsts par slepkavām, kas rosījušies pirms četrdesmit gadiem? It kā nekā. Taču es jums pateikšu, kas notika. Manuprāt, stāsts viņu uzvedināja uz domu, ka assassini joprojām ir tepat. Es nemitīgi sev jautāju, ko gan Vela tādu zināja, ka viņu kāds nolēma nogalināt. Grūti noticēt, ka četrdesmit gadus veci notikumi bija viņas nāves iemesls. lāču, ja viņa uzgāja šo algoto slepkavu midzeni vai atklāja vismaz vienu no tiem, tas varētu būt pietiekams motivs, lai viņu nogalinātu. Nolādētais Horstmans! - Paternosters vēroja mani neizpratnē. - Horstmans ir viens no viņiem, Klaiv. Vikārs iepazinās ar viņu pirms četrdesmit gadiem, tāpat kā ar brāli Leo. Šis Horstmans joprojām ir ierindā. Viņš atgriezās Parīzē un nogalināja Vikāru, jo baidījās, ka varu uzzināt to pašu, ko mana māsa. šis cilvēks noslepkavoja Veļu un Prinstonā uzbruka man. Taču viņš pieļāva kļūdu, jo neiedomājās jūs. - Es pastiepos un viegli uzsitu Klaivam uz pleca.
- Man trūkst vārdu, - viņš nomurmināja, nespēdams acumirkli šo informāciju aptvert.
- Māsa uzzināja par assassini, un kads jutās apdraudēts. Tāpēc viņai bija jāmirst, iekams viņa paspēja šajā informācijā ar kādu dalīties… Sā iemesla pēc Horstmans mēģināja nogalināt ari mani.
- Es īsti nesaprotu, mans draugs…
- Un pats interesantākais šajā stāstā ir tas… ka pavēles Horstmans saņem no Romas.
- Viņš mēģināja jūs nogalināt?
Es dzeru viskiju un sāku viņam visu skaidrot, sarunādams ne vienu vien aplamību. Tomēr tajā nakti viss saskanēja, un galu galā izrādījās, ka kripata taisnības man bija.
Pirms atvadījies no manis, Klaivs Paternosters grāmatplauktā sameklēja vecu britu salu atlantu. To atvēris, viņš iebakstīja savu netīro pirkstu ar aplauzto nagu vietā, kur bija Svēta Siksta klosteris.
OTRĀ NODAĻA
Drū Samerheiss, kam pulksten divos dienā bija norunāta tikšanās ar tēvu Dannu, tam piezvanīja no rīta.
- Ja nemaldos, - Samerheiss sacīja smalka, spalgā balsī, - jūs vēlaties ar mani aprunāties par personiskiem jautājumiem. Vai es kļūdos?
Stāvēdams pie loga un mēģinādams bez binokļa saskatīt Cen- trālparka piles, tēvs Danns pavīpsnāja.
- Teikšu tā - pēc stundas rēķinu nelūgšu.
- Tātad jautājums ir personisks. Vai jūs būtu ar mieru mani apciemot manā nelielajā, pieticīgajā namiņā, tēvs?
- Ar prieku.
- Labi. Ejiet pa Piekto avēniju uz Vašingtona laukumu. Tam blakus ir mans vienkāršais īpašums. - Viņš nosauca mājas numuru. - Tātad tiekamies divos.
Danns izkāpa no taksometra un, šķērsojis Piekto avēniju, devās uz privātmāju pusi, kuras no ielas šķīra pazems veclaicīgs akmens mūris. Lai gan spīdēja spoža saule, diena bija auksta, un kontrasti ainavā izcēlās ipaši asi. Nelielā māja bija nokrāsota priecīgi dzeltenos un baltos toņos un izskatījās tik nevainojama, it kā krāsots būtu iepriekšējā dienā. Dzeltenās puķu kastēs pret debesim stiepās nelielu mūžzaļo augu smailās galotnes. Danns pie- dauzīja pie durvīm vara klauvēkli ar fantastisku seju, kas bija kopija vienai no tām, kuras greznoja Parīzes Dievmātes katedrāles notekcaurules. Seja šķita smaidām.
Durvis atvēra Edžkoms, Samerheisa kalpotājs, un ieveda Dannu gaišā un mājīgā viesistabā, kurā bija mīkstas mēbeles ar mundru dzeltenbaltu rakstu, grāmatplaukti, neliels kamīns ar glīti sakrautām pagalēm un vāzes ar svaigiem ziediem. Telpas tālākajā galā aiz stiklotām durvīm vīdēja saules stariem pieliets, ziemai sagatavots dārzs. Nez no kurienes skanēja Ērika Satī Gymnopedies ieraksts, un katra tā nots gluži kā dārgakmens krita šajā nekustīgajā klusumā. Danns nobrīnījās, cik saskaņoti un pārdomāti cilvēks var iekārtot savu mitekli. Iespējams, Samerheisa ilgā mūža noslēpums meklējams šajā harmoniskajā vidē. Dannam šķita, ka tik lieliskas mājas saimniekam šķirties no dzīves būtu sevišķi grūti, jo jāatstāj tik brīnišķīga pasaule.
Viņš raudzījās uz dārzu, kad aiz muguras atskanēja augsta un skaidra balss.
- Tēvs Danns, cik jauki! Es priecājos. Ceru, ka viegli atradāt ceļu.
Durvīs stāvēja Samerheiss - saposies, taisns kā miets un gludi noskuvies, viņš viegli oda pēc tualetes ūdens un ruma. Mājastēvs bija ģērbies uzvalkā ar skujiņu rakstu un cietinātā baltā kreklā, ko papildināja kaklasaite ar sarkanām un olivkrāsas svītrām. Kājās viņam bija zamšādas kurpes. Viss bija tik ideāli saskaņots, ka Danns nespēja novaldīt smaidu un domās nosolījās šo tēlu izmantot nākamajā grāmatā.
Samerheiss apsēdās atzveltnes krēslā, bet Danns sev neraksturīgi bikli piemetās uz dīvāna. Pie baltās sienas Samerheisam aiz muguras karājās liela Džespera Džonsa glezna. Amerikas karogi atgādināja, ka šajās mājās dzīvo šīs valsts patriots.
Edžkoms atnesa sudraba kafijas servīzi un, nolicis to uz zema galdiņa, bez trokšņa aizgāja.
- Patiešām ļoti priecājos, tēvs, jūs redzot, - Samerheiss sacīja, - un vienlaikus mani moka ziņkāre. Acīmredzot saruna būs saistīta ar Driskilu ģimeni. Vai tā ir, tēvs?
-Jūs nekļūdāties. Nevēlos runāt aplinkus. Ja neiebilstat, uzreiz ķeršos pie lietas, pat neizteicis komentāru par Džespera Džonsa darbu.
Samerheisam iemirdzējās acis.
- Misters Džonss to neuzzinās.
- Tad jau viss kārtībā. Ja nemaldos, jūs esat sens Driskilu ģimenes - gan Hjū, gan savulaik ari Mērijas - draugs. Varbūt dalīsieties atmiņās?
- Esmu jusu rīcibā, - Samerheiss atbildēja.
- Atcerēties reizēm nav viegli.
- Jūs esat priesteris. Tātad jūs protat uzklausīt un apspriest delikātus jautājumus. Tāpat kā es. Jau gandrīz simt gadu to vien daru, kā runāju par grūtiem jautājumiem. Jautājiet, tēvs, nekautrējieties.
- Nesen dzirdēju neparastu stāstu, - Danns iesāka. - Domāju, tas ir patiess, taču priecātos, ja tam dzirdētu apstiprinājumu, jo vietām dzīves likstas tajā šķiet pārspīlētas…
- Negribētos klausīties pārspīlētos stāstos, - Samerheiss vēsi pārtrauca Dannu.
- Nu, isti pārliecināts par to neesmu. Runa ir par priesteri, kas miris gandrīz pirms piecdesmit gadiem, par sievieti, kura mirusi pirms trīsdesmit gadiem un vienu no jūsu tuvākajiem draugiem…
Samerheisa sejā pavīdēja rezignēts smaids.
- Mani nepārsteidz, ka šis jautājums uzpeldējis. Starp citu, pagājis ļoti ilgs laiks. - Viņš paliecās uz priekšu un divās tasēs ielēja kafiju. - Krējumu?