- Paldies, šodien dzeršu melnu. - Stiprais dzēriens Dannam apsvilināja mēli. - Kā jau teicu, stāsts ir dīvains. Pusi gadsimta šī dāma gaidījusi, līdz uzradīsies cilvēks, kam to var izstāstīt.
- Un kas viņa tāda ir?
- Veca mūķene, Driskilu ģimenes draudzene. Mācījusi benu un Valentīnu. Draudzējās ar Mēriju Driskilu. Masa Marija Angelīna…
- Ak jā, protams… Es viņu pazinu. Ļoti pievilcīga sieviete.
-Sakiet, mani interesē… kāda izskatījās Mērija Driskila?
- Mērija? Viņa arī bija visai skaista sieviete. Slaida, stalta, ar iedzimtu pašcieņu… gaišbrūniem matiem un gaišu ādu. Mērijai piemita laba humora izjūta. Bija spējīga izzobot jebkuru, tāpēc ar viņu nebija viegli iedraudzēties. Tāda bija Mērija Driskila. Kārtīga sieviete, labi audzināta, ļoti savaldīga persona, reizēm par daudz savaldīga, tāda kā svešāda. Tikai viena vājība viņai piemita - nelāga kāre uz rumu… - Samerheiss malkoja kafiju, ar otru roku turēdams apakštasi, tad nolika gan tasi, gan apakštasi uz krēsla platā paroča. - Hjū un Mērija daudzējādā ziņā bija labs pāris. Nevarētu gan teikt, ka jutu pārpilns.
- Viņi taču mīlēja viens otru, vai ne? - Danns sacīja.
- Nu, laulībā ne vienmēr galvenais ir mīlestība. Tā bija draudzīga savienība, kura lielāka manta, Driskilu manta, apvienojusies ar mazāku. Laulība, kas dibināta uz saprātu, nevis jūtām…
- Tātad aprēķina lauliba?
- Sauciet, kā vēlaties, tēvs. Jūs esat vārdu meistars. Par ko mēs runājām? Nūjā, māsa Marija Angelīna tātad gaidījusi cilvēku, kuram varēs visu izstāstīt… Ko izstāstīt?
- Par tēva Vinsenta Governo nāvi.
- A-ā, par to…
- Māsas Marijas Angelīnas un Mērijas Driskilas draudzība bijusi ļoti cieša. Mūķene bijusi Mērijas uzticības persona, padomniece. Cilvēks, ar ko Mērija varēja runāt atklāti.
- Esmu dzirdējis, ka mūsdienās daudzām sievietēm uzticības persona ir ginekoloģe. Droši vien princips tas pats.
- Mērija Driskila devās pie māsas Marijas Angelīnas vairākus gadus pēc tēva Governo nāves, kuru, kā jūs zināt, atrada karājamies ābeles zarā dārzā, netālu no dīķa, kur ziemā ir slidotava.
-Jā, to es labi atceros. Tajā laikā biju Hjū Driskila padomnieks, tāpēc viņš man piezvanīja pirmajam. - Viņš dzedri pasmaidīja.
- Gribēja dzirdēt manas domas.
- Vai kāds jums paskaidroja, kāpēc tēvs Governo izdarījis pašnāvību?
- Iemesli allaž ir vieni un tie paši, - Samerheiss atbildēja.
- Depresija, ticības krīze, alkoholisms… Parastie iemesli, kāpēc garīdznieki noklīst no īstā ceļa.
- Tātad jūs noticējāt, ka tā bija pašnāvība?
- Kā tas jāsaprot, tēvs?
- Šis pieņēmums jūs apmierināja?
-Tas taču bija skaidri redzams! Viņš karājās kokā…
- Manuprāt, jūs ļoti labi zinājāt, ka tēvs Governo ir nogalināts. Diez no kurienes man tāda nojauta?
- Nespēju iedomāties, tēvs. Vai es ko tamlīdzīgu teicu?
- Nē. Gluži vienkārši jūs bijāt šai ģimenei pārāk tuvs cilvēks, lai to nezinātu. Tēvs Governo bija nogalināts un tikai pēc tam pakārts… un tieši ar I Iju Driskila gādību patiesība nekad nav nākusi gaismā. Es aprunājos ar policistu, kas šo lietu izmeklēja. Viņš nešaubījās, ka tā bijusi slepkavība. Kad māsa Valentīna ieradās mājās, viņa piezvanīja tagadējam policijas šefam un interesējās par Governo lietu. Tajā pašā dienā māsu Valentīnu nogalināja. Padomājiet labi, mister Samerheis. Vairākus mēnešus viņa veica pētījumus Eiropā, un viņas prātu droši vien nodarbināja tūkstošiem jautājumu. Tad viņa piepeši steidzas uz mājām un zvana uz policiju, izprašņādama par tēvu Governo. Pēc pāris stundām viņu nogalina! Savadi, vai ne? Kāpēc viņa to dara? Es pateikšu. Varu likt galvu ķīlā, ka māsa Valentīna arī neticēja, ka tēvs Governo padarijis sev galu pats. Manuprāt, jums nevajadzētu atkārtot veco pasaciņu…
- Vienu mirkli, tēvs. - Samerheiss sāji pasmaidīja. - Pieņemsim, ka par tēva Governo nāvi jums ir taisnība. Es jūtu, ka, šādi turpinādami sarunu, mēs uz priekšu netiksim. Labāk atgriezīsimies pie māsas Marijas Angelīnas.
- Desmit gadus pēc tēva Governo nāves, jau pēc kara, Mērijai Driskilai ir divi bērni un vīrs, kura portreti rotāja Time vāku un kurš ne vien devis ierosmi mākslas filmai, bet ir pat galvenā varoņa prototips. Ši Merija Driskila, kuras dzīve šķiet gluži vai rožu dārzs, katru vakaru piedzeras līdz nemaņai, lai varētu aizmigt, iespējams, pārciezdama nervu sabrukumu vai cīnīdamās ar novēlojušos depresiju. Vai jus to atceraties?
Samerheiss nedaudz nolieca galvu uz sāniem.
- Hjū par viņu ļoti raizējās. Mērija bija tik trausla! Bērniem nebija viegli, jo aukles mainījās cita pēc citas. Mērija ar savām nesakarīgajām runām bērnus biedēja… Vārdu sakot, viņa kļuva ārkārtīgi nelīdzsvarota un, protams, drīz vien… - Samerheiss tikko manāmi paraustīja plecus, - viņa mira.
- Tā gan acīmredzot bija pašnāvība, - Danns sacīja.
- Nē, nebija vis. Viņa bija piedzērusies un krita. Nelaimes gadījums. Mājās bija tikai nabaga Bens. Toreiz zēnam bija četrpadsmit vai piecpadsmit gadu. Viņi nevarēja atteikt apbedīšanu svētītā zemē.
- Vai "viņi" ir Baznīca?
- Kas gan cits…
- Labi. Vēl mazliet par Mēriju Driskilu. Lai gan viņu māca dziļa depresija, šajā tik grūtajā laikā viņa nez kāpēc nevērsās pie Baznīcas. Vismaz ne oficiāli. Mērija negāja uz grēksūdzi, jo nedrīkstēja atzīties mācītājam, kas nomāc viņas prātu. Taču viņai bija draudzene, kam varēja uzticēties, - māsa Marija Angelīna. Viņa ar māsu Mariju Angellnu norunāja tikšanos Prinstonas mājā.
Vēlajā vakara bērni gulēja, Hjū nebija mājās, un Mērija Driskila izstāstīja mūķenei, kas noticis ar tēvu Governo.
- Un tagad, - Samerheiss iestarpināja, - māsa to izstāstija jums.
- Pareizi. Un es gribētu pārliecināties, ka viņa man nemeloja. Cik zinu, jūs esat vienīgais, kas varētu apstiprināt vai noliegt šā stāsta patiesīgumu. Vai esat ar mieru to noklausīties?
- Jūs jau nevarat iztikt, man to neizstāstījis. - Samerheiss smaidīja, bet viņa acis bija saltas.
- Merija Driskila iepazinusies ar tēvu Governo pirms kara, kad Hjū strādāja Romā. Governo vairākas reizes nācis uz mājas kapelu vadīt misi. Viņš bijis pieklājīgs, nopietns un dziļi ticīgs cilvēks. Mērija viņam uzticējusies. Taču viņš jaunajā skaistajā sievietē, kas jutās ļoti vientuļa, iemīlējies. Tas bija tūkstoš deviņi simti trīsdesmit sestais vai septītais gads. Gadskaitļi man nestāv prātā…
- Tam nav nozīmes, tēvs. Turpiniet.
- Vārdu sakot, viņi kļuvuši mīļākie. Abus mocījusi vainas apziņa, taču kaislība acīmredzot bija stiprāka. Tas bijis vētrains, neprātīgs romāns ar pusnakts vizītēm Prinstonas mājā, īsti Džona O'Hāras stilā. Divi katoļi, kas plosa sevi, nespēdami izšķirties starp kaisli un pienākumu. Tad pienācis laiks atgriezties no Romas Hjū Driskilam. Ko lai iesāk? Abi nolēma, ka piemērotāks brīdis attiecību izbeigšanai nav iedomājams… Tas nebūs viegli, taču izvēles nav… Tas nebija viegli… tas bija neiespējami. Pirmām kārtām tēvam Governo. Viņš zvanīja, viņa negāja pie telefona. Viņš rakstīja vēstules, viņa uz tām neatbildēja. Tad viņš izšķīrās par izmisuma soli.
Kādu nakti, kad Hjū bija izbraucis - Hjū vienmēr kaut kur izbrauca -, tēvs Governo ieradies pie Mērijas mājās. Viņa mēģinājusi to aizraidīt, teikdama, ka starp viņiem viss beidzies. Viņi strīdējušies, iekarsdami aizvien vairāk, līdz tēvs Governo pavisam zaudējis savaldību, nogāzis Mēriju Driskilu uz grīdas, norāvis tai drēbes un izvarojis… tas vilcies pārāk ilgi… Hjū sanāksme beigusies agrāk, nekā paredzēts, lai tās dalībnieki vējainajā puteņa naktī varētu laikus nokļūt mājās. Hjū pārradies un ieraudzījis, ka viņa sievai uzklupis mācītājs… Dusmās vārīdamies, Hjū pagrābis pirmo, kas gadījies pa rokai… dārgā Londonas veikalā Asprey iegādātu sudraba lāci, ar ko pārsitis tēvam Governo galvu… un nogalinājis viņu. Pēc tam kopā ar Mēriju viņš inscenēja pašnāvību. Pakāra Governo dārzā… un inscenējums izdevās. Mēriju Driskilu visvairāk satrieca nevis fakts, ka virs dusmu uzplūdā nogalinājis tēvu Governo, nē, viņa nespēja samierināties ar to, ka Governo apglabāja ka pašnāvnieku, ārpus Baznīcas… Viņa ilgi mocījās, lidz visu izstāstīja māsai Vlarijai Angelīnai. - Danns izdzēra atdzisušo kafiju. - Mister Samerheis, es vēlos zināt, vai tā patiešām bija.