Samerheiss bridi nenolaida no viņa skatienu, tad, sagrozījies krēslā, nopūtās.
- Nē, - viņš klusi atbildēja, - tā nebija. Viņas stāstījumā daudz kas ir nepareizs. Palūgsim, lai Edžkoms atnes mums vēl kafiju, un tad es pastāstīšu, kas īstenībā notika…
Nelielajā istabā ar šauro gultu, grāmatskapi un divām veclaicīgam misiņa lampām, no kurām vienai spuldze jau izdegusi pirms pāris mēnešiem, bija pavadīta vēl viena nakts. Vēl viena vientuļa nakts istabā, kas oda pēc garīdznieka un viskija. Virtuvei atvēlētajā stūri skaļi dūca mazs ledusskapis. Miklajā gaisā peldēja biezi tabakas dumi. Logs stāvēja vaļā. Vienmērīgs lietus kapāja šauro ielu, un ūdens burbuļodams pa renstelēm traucās uz Tibru. Uz stūra durvju ailā stāvēja tā pati ielasmeita, kas parasti, un apātiski vērās naktī.
Monsinjors Sandanato, stāvēdams pie loga, arī lūkojās nakti, bet neko neredzēja. Viņš bija pametis kardināla kabinetu vēlu, tikai tad, kad d'Ambrici devās pie miera. Sandanato, atgriezies pa lietu savā dzīvokli, juta, ka nāk miegs, taču baidījās aizmigt, zinādams, ka atliek aizvērt acis un uzmācīgie murgi būs klāt. Tāpēc viņš atkorķēja Glenfiddich pudeli, piepildīja glāzi un nostājās pie loga.
Jau kuro reizi viņš atcerējās ikvienu brīdi no sarunas ar Elizabeti tajās vakariņās pie kardināla. Šī saruna viņu gan kaitināja, gan satrauca, un viņš atkal apsvēra ikvienu Elizabetes izteikumu un veidoja pats savu versiju. Versiju par slepkavām, ko māsa Valentīna "atklājusi", versiju, ka sirmais priesteris ir tas pats Simons. Elizabete bija par to pārliecināta. Viņai bija vēl viena versija par to, ko nozīmē Toričelli minētā "Pija sazvērestība". Saskaņā ar šo versiju sazvērestības iniciators esot pats pāvests Pijs, un tās mērķis bijis nacistu okupētajā Parīzē no jauna izmantot algotos slepkavas.
Tajā visā, protams, kaut kāda jēga bija. Māsai Elizabetei skaidras domāšanas un loģikas trūkumu pārmest nevarēja. Bet, kad viņš
tai pajautāja, kāpēc… cilvēkus nogalina tagad, kāpēc tajā sarakstā
iekļauta Vela un citas viņas atklātās personas, Elizabete zaudēja
pašpaļāvību. Pāvesta vēlēšanas… Kas vel ir tā vērts, lai izlietu tik
daudz, asinu? f
Sandanato ielēja glāzē vēl mazliet viskija, nopūtās un saber- zeja apsarkušās acis. Kas, pie velna, notiek, un kad tas vienreiz beigsies? Gribējās iziet ārā. Nez kāpēc viņam šķita, ka uz ielas, starp tūristiem un garīdzniekiem, kas cits ar citu sarunādamies, kaut ko ņurdēja zem deguna, un vīriešiem, kuri meklēja jautras meitenes, būs drošāk. No kā gan viņam jābaidās? Acīmredzot no savām juceklīgajām domām.
Sandanato Vatikāna sienās vairs nejutās kā dzimtajās mājās. Pēc visām šim slepkavībām tur valdīja apjukums, nenoteiktība, bezpalīdzība un bailes, kas žņaudza Baznīcas sirdi kā astoņkāja taustekļi. Sandanato ienīda savu mitekli, jo tas atgādināja viņam vientulību, nožēlu un nemitīgo cīņu ar sevi. Viņam gribējās bēgt. Doties prom uz kadu klusu, vecu klosteri un dzīvot tur lidz mūža galam mierīgā un ierastā gaisotnē, kurā viss ir saprotams, dienas rit vienmērīgi un plūstoši un skaidri zināms, kas notiks un kāpēc…
Gribēdams atbrīvoties no šim domām, viņš sapurināja galvu. Vēlāk. Tam vēl ir laiks.
Nolēmis piezvanīt Elizabetei, viņš jutās labāk.
Izdzirdējis viņas balsi, Sandanato notrīsēja.
Kad piezvanīja monsinjors Sandanato, māsa Elizabete, kaut gan vēlu aizsēdējusies redakcijā, nesvārstīdamās atbildēja, lai iegriežas, vienlaikus brīdinādama, ka daudz laika veltīt viņam nevarēs, jo ir nogurusi no nebeidzamiem darbiem. Kad gan tie beigsies?
Sandanato bija pārāk noilgojies pēc viņas sabiedrības, lai ievērotu pieklājību un pateiktu, ka patiešām ir pārāk vēls un viņai jādodas pie miera. Un nu, sēdēdams uz dīvāna, Sandanato vēroja viņu. Elizabete bija ieritinājusies klubkrēslā un malkoja vīnu. Uz žurnālgaldiņa viņai priekšā bija izmētātas piezīmju grāmatas un mapes, un istabā klusi skanēja mūzika no "Rigoleto". Durvis uz. terasi bija līdz galam vaļā, un lietus bungoja pa turienes metāla mēbelēm. Vējā plīvoja aizkari. Māsa Elizabete bija ģērbusies vel- veta džinsos un vilnas svīterī.
- Jums tātad bija draņķīga nakts, - viņa līdzjūtīgi noteica. - Es zinu, kā tas ir. Pēdējā laikā pati arī slikti guļu. Turklāt gaisotne Vatikānā, cik noprotu, nav no vienkāršajām. Nebeidzamas intrigas un noslēpumi… Nezinu, cik ilgi to var izturēt. - Elizabete pameta ar galvu uz Vatikāna pusi. - Kas jums tur vada slepkavību izmeklēšanu?
- Uzminiet! - Sandanato ar smaidu sacija.
-D'Ambrici?
- Viņš cītīgi cenšas visu izdibināt, bet nē - izmeklēšanu vada Indelikato…
Elizabete piesita ar plaukstu pie pieres.
- Patiešām! Ko gan es domāju? Tādas lietas taču ir viņa ziņā!
- Pie mums valda īsts sajukums, - Sandanato pastāstīja. - Neviens īsti nezina, kas jādara… Indelikato ari ne. Taču ceribas visi saista tieši ar viņu. Turklāt trūkst vienprātības… - Viņš sarauca pieri. - Nepievērsiet lielu uzmanību tam, ko saka d'Ambrici. Viņš zina, ka kaut kas notiek, un zina, ka notikumus kāds virza no iekšienes.
- Tātad galvenais jautājums - kā tas viss var ietekmēt jaunā pāvesta vēlēšanas?
- Nesteidziniet notikumus, māsa. Viņa Svētība var izturēt vēl gadu…
- Vai nomirt rit. Neuzskatiet mani par muļķi, ludzu.
- Ko lai saku? Klīst runas, ka šis pāvests bijis pārak iecietīgs, ka viņam trūcis stingrības… Raksturs bijis par mīkstu, par daudz liberāluma baznīcā, tāpēc ari šie notikumi… Viens otrs izsakās, ka gluži vienkārši trūkst kontroles un jāatjauno kārtība… - Sandanato paraustīja plecus. - Pati varat iedomāties.
- Tātad Veļai bijusi taisnība, ka šis slepkavības ir kāda plāna daļa. Kāpēc d'Ambrici to sarunā ar mani gluži vienkārši neatzina?
- l'ikai mieru, māsa. Kardināls ir citas paaudzes cilvēks. Ja viņš zinātu, ka es šos jautājumus apspriežu ar jums… viņš uzskatītu mani par jukušu vai vēl par ko ļaunāku. Jūs esat… - Viņš apklusa.
- Ziņkārīga maita?
Sandanato iesmējās, šo vārdu samulsināts. Viņš smējās reti.
- Jūs visu pārak asi uztverat, tā būs pareizāk. Jūs esat gudra, un d'Ambrici neaizmirst, ka esat reportiere.
- Vai tad mans žurnāls publicē skandalozas versijas un nepamatotas apsūdzības? Vai es skrienu ar tādām ziņām uz Neiu York Times?