- Turklāt viņš raizējas par jums. Jūs esat ļoti jūtīga un tajā pašā laikā ļoti neatlaidīga. Tāda pati kā māsa Valentīna. Kardināls labi atceras, kas notika ar viņu.
- Kas tad viņai bija jādara? Viņa atklāj, ka Baznicas iekšienē notiek masveida slepkavošana, ka tiek nogalināti uzticīgi katoļi, ka Otrā pasaules kara laikā darbojās assassini, kuri varbūt ir dzīvi joprojām… Kas viņai bija jādara? Tas viss jāaizmirst?
- Viņai bija jāvēršas pie mums. Pie kardināla… Un mēs lemtu, kā jārīkojas. Tā ir Baznīcas lieta. - Sandanato balsi skanēja pārliecība, kas beigās noplaka. - Katrā ziņā tāds ir d'Ambrici uzskats.
- Un kāds ir jūsējais?
- Nezinu…
- Ak, izbeidziet! Tāds paternālisms ir visai novecojis. Sievietes mūsdienās domā, raksta un darbojas tikpat labi kā vīrieši! Mēs esam tādi paši cilvēki kā jūs! Vela noskaidro, ka cilvēkus nogalina, un viņai jāiet un jāstāsta par to skolotājam! No šis domas man kļūst nelabi!
- Paklausieties, māsa! Viņa vis negriezās policijā, kā būtu jārīkojas ikvienam likuma paklausīgam pilsonim, bet gan nosprieda, ka visu noskaidros pati… Vai zināt, kāpēc viņa tā izlēma? Tāpēc, ka bija mūķene, tāpēc, ka pati piederēja pie Baznīcas. Māsai Valentīnai bija izvēle - vai nu vērsties policijā un pakļaut Baznīcu nepatīkamai izmeklēšanai… vai arī noskaidrot visu Baznīcas iekšienē. Viņa, protams, izvēlējās pēdējo variantu. Taču viņai vajadzēja to visu apspriest ar kādu no mums. Vismaz ar jūsu ordeņa priekšnieci - tā zinātu, kas darāms. - Sandanato pavirzījās uz pašu dīvāna malu. - Jūs taču man piekrītat, vai ne? Galvenais, kas jums jāsaprot, - Baznīca nav visa pasaule. Pasaule mainas stipri straujāk. Māsai Valentīnai šī atšķirība starp Baznīcu un pārējo pasauli katrā ziņā nebija nekāds noslēpums. Ja viņa savās raizēs būtu dalījusies ar kādu no mums, viņa saņemtu padomu, joprojām būtu dzīva un turpinātu savu darbu.
Sandanato piecēlās un izgrūda pirkstus caur lietū samirkuša- jiem matiem. Slapjais lietusmētelis bija uzmests uz krēsla atzveltnes. Viņš papurinaja galvu 1111 pameta augšup rokas, ar šo kustību pauzdams, ka ir apjucis, sapinies savās domās un nezina, ko lai saka. Viņš baidījās no viena - ja sāks runāt, apstāties vairs nespēs, un visas viņa bailes un sapņi bus kā uz delnas. Elizabete, pati neapzinādamās, macēja tikt jebkurā jautājumā līdz būtībai, līdz kodolam. Viņam bija vajadzīgs laiks pārdomām, taču laika nebija. Cik drīkstēja viņai teikt?
Elizabete noraudzījās, kā viņš nervozi soļo pa istabu šurpu turpu.
- Es negrasos, - viņa sacīja, - atbildes no jums izdabūt ar varu. Jums ir savs darbs, Veļai bija savs, un man - savs. Katram pašam jāpieņem lēmumi un jāatbild par sekām.
- Zinu. - Uzgriezis Elizabetei muguru, viņš nostājās pie loga un vēroja, kā uz Via Veneto līst lietus. - Jūs allaž esat bijusi labs draugs. Šovakar jums uzbāzos ar savu vēlo vizīti, un jūs bijāt tik laipna, ka neatraidījāt mani, bet gan uzklausījāt. Tā nu iznācis, māsa, ka man ir maz draugu. Man ir darbs, kolēģi. Nemaz īsti nemaku draudzeties, tāpēc izmantoju jūsu labvēlību…
- Šķiet, ka ar benu Driskilu jūs sapratāties lieliski, - Elizabete sacīja. - Starp citu, vai par viņu kas dzirdams?
Sandanato papurināja galvu.
- Nē, nekas. Taču viņš nekur nepazudīs, uzradīsies. - Sandanato nevēlējās domāt par Driskilu. - Vai tad jūs nesaprotat, māsa? Mani vienīgie draugi… nē, acīmredzot man to nav. Es tiekos vienīgi ar Vatikāna ļaudīm. Jūs zināt, ka šeit valda autoritārisms un attiecības ir formālas, lāču man jābūt vaļsirdīgam - esmu sav- rupnieks. Mēs, garīdznieki, pat ja atstājam sabiedrisku cilvēku iespaidu, savā būtībā esam vientuļnieki. Šķiet, ka tas pats butu sakāms par mūķenēm…
- Es gan tā nedomāju. Daudzas mūķenes un priesteri tiekas ar sev līdzīgiem cilvēkiem, un samērā noslēgtais paziņu loks ir laba augsne ciešām attiecībām un draudzībai…
- Nu, ar dažiem, iespējams, tā ir. - Sandanato paraustīja plecus.
-Garīdznieki allaž mani pārsteiguši ar savu sabiedriskumu. Protams, starp viņiem sastopami ari nelabojami maitasgabali.
Viņš atkal par tik tiešu valodu pasmaidīja.
- Vai esat dzirdējusi veco izteicienu? Mēs ļaudīs esam tik sabiedriski tāpēc, ka guļam vieni. - Viņš atgriezās istabas vidū un cieši ielūkojās mirdzošajās zaļajās acis. Elizabete nenovērsās. - Tāpat kā daudzi seni izteicieni, tas ir patiess. Mēs esam ļoti dažādi… un pēdējā laikā man pietrūkst sabiedrības. Kāpēc ierados tieši pie jums? Jūsu pienākums nav dalīt ar mani šo smago nastu, māsa, taču esmu ar to atnācis tieši pie jums…
- Varbūt esmu no tiem cilvēkiem, kuriem citi paraud uz pleca? - Elizabete uzsmaidīja Sandanato. Šis cilvēks ir tik saspringts, viņa nodomāja, gluži kā stīga. Jāpanāk, lai viņš kaut nedaudz atslābinās.
- Es atnācu pie jums tāpēc, ka zināju - jūs mani uzklausīsiet.
Viņa palocīja galvu. Un joprojām nenovērsa no viņa zaļās, lielās acis, it kā mudinādama. Un Sandanato sāka runāt, vairs neraizēdamies ne par nakts stundu, ne par to, ko viņa domās. Viņš runāja par pāvesta veselības pasliktināšanos, par savām tuvajām attiecībām ar d'Ambrici, par to, ka d'Ambrici cieši saistīts ar Kallistu. Runāja par slepkavībām un spitīgo Driskilu, kurš skrien gluži kā akls, apņēmies atrast savas māsas slepkavu. Sandanato zināja, ka vairs nevalda pār sevi, ka atkailina viņas priekšā savu dvēseli. Piepeši viņš juta Elizabetes plaukstu uz savas rokas un izbrīnījies paskatījās uz Elizabeti, it kā butu aizmirsis viņas klātesamību šajā istabā. Elizabete aizveda viņu atpakaļ pie dīvāna un apsēdināja.
- Jūs esat pārguris, - viņa maigi sacīja, - un jūsu nervi ir pārak saspringti. Jums jāatpūšas.
Sandanato, aptvēris galvu rokām, sēdēja. Viņš negribēja vairs ne runāt, ne kustēties. Vairs ne vārda. Ja viņš turpinās šo nesakarīgo grēksūdzi, Elizabete nospriedīs, ka viņš ir jucis. Viņa atnesa glāzi brendija, ko Sandanato pateicīgs izdzēra.
- Piedodiet, - viņš pēc brīža noburkšķēja. - Jums taisnība, esmu pārguris… nervu pārslodze. Aizmirsīsim, ko es teicu.
- Nu protams. Turklāt uz. mani tas neattiecas.
- Sarunāju Dievs zina ko… gatavais muļķis. Piedodiet, lūdzu.
- Neraizējieties, viss ir labi.
- Slepkavības… - Viņš sāpīgi saviebās, joprojām slēpdams seju aiz plaukstām. - Tās patiešām kāds vada no baznicas iekšienes. Nav jēgas vairs izlikties, ka tā nav. - Kāpēc viņš to visu saka? Kāpēc gluži vienkārši nevarētu piecelties, atvadīties un doties prom? Taču Sandanato lūkojās uz Elizabeti, ieelpoja viņas tīro, svaigo aromātu, šampūna, tualetes ūdens un vannas sāls smaržu un sēdēja kā sēdējis, nespēdams aiziet. Viņš klausījās, kā Elizabete stāsta par māsu Valentīnu, cik tuvas abas bijušas, kaut gan atšķirīgas, un to, kā nolēmusi turpināt Veļas darbu. Tad viņa sacīja, ka vēl arvien jūtoties nelāgi, jo tik asi atvadījusies no bena Driskila. Izdzirdējis Driskila vārdu, Sandanato acumirkli pārņēma dusmas. Tajā pašā laikā viņu nepatīkami satrauca doma, ka Elizabetei pret šo cilvēku varētu būt kādas jūtas, un viņš visiem spēkiem pūlējās slēpt savas emocijas - bailes, skaudību un greizsirdību. - Baznīcai jādara viss nepieciešamais, - viņš teica, - lai sevi saglabātu. Vai jūs tam piekrītat, māsa? Tai kaut kā jāaizstāvas. Baznīca allaž sludinājusi labo, un tas ir svarīgākais, baznīcas vēsture to pierāda.
Viņa domīgi pamāja.
- Jā. Baznīca - tas nozīmē labo. Tā, protams, ir aksioma. Viss cits, ari mūsu dzīve, ir mazsvarīgs. Mēs, atsevišķi cilvēki - mūķenes un garīdznieki -, varam noiet no pareizā ceļa… Taču Baznīca ir laba.