- Tātad, ja šis slepkavības patiešām notiek ar Baznīcas ziņu… un esmu pārliecināts, ka tā ir… vai nevar būt tā, ka Baznīca tādējādi attīrās no sārņiem? Kā jūs domājat, māsa, vai tas ir iespējams vai nav?
- Lai saglabātos, - Elizabete vēsi atbildēja, - Baznīca kaut ko tādu varētu sankcionēt. Taču jūs esat aizrunājies līdz absurdam.
- Patiešām? Vai esat par to pārliecināta?
- Parastā, reālā pasaulē tas būtu kas briesmīgs…
- Taču baznīca nav parasta pasaule.
- Sakiet, kā šo cilvēku, Veļas un Kērtisa Lokharta, nogalināšana attīra baznīcu? Tie ir visīstākie murgi!
- Jā, protams… taču… taču es jautāju sev: vai šīs slepkavības, ja tas sankcionējis cilvēks, kuram Baznicas intereses svarīgākas par visu, tomēr nav kaut kādā ziņā attaisnojamas? - Sandanato acis gluži vai dega, uz pieres izspiedās sviedri. Gaidīdams atbildi, viņš trīsēja ka drudzī.
Māsa Elizabete sparīgi papurināja galvu.
-Tā nav aizstāvēšanās, un tāda rīcība nav attaisnojama! Nogalināt Veļu! Kā jūs vispār ko tādu spējat iedomāties?
- Māsa, saprotiet… šie jautājumi beidz mani nost, smacē! Es runāju tikai par iespēju, ka šis slepkavības pastradātas ar mērķi attīrīties, ar mērķi, ko mēs nekad nesapratīsim… kāda liela mērķa vārdā.
- Jā, es to nesaprotu! Nekad nesapratīšu! Tad pie velna tādu Baznīcu!
-Jus nevarat tā sacīt, jūs esat mūķene…
- Nē, varu gan, ja runa ir par slepkavībām! - Elizabete gluži vai ieurbās viņā ar savu nikno zaļo acu skatienu. - Jūsu zemteksts kļūst skaidrs, monsinjor.
- Patiešām? - Viņš skumji uzsmaidīja Elizabetei un pārvilka ar roku pār pieri.
-Jūs teicāt, ka tas noticis arī agrāk. Rindu tīrīšana, atbrīvošanās no neticīgajiem, no nemiera cēlējiem… un tas viss Baznīcas saglabāšanas vārdā. - Elizabetes balsī bija dzirdams sarkasms.
- Tas bija māsas Valentīnas darbalauks, vai ne? Varmācības politika bija temats, kas viņu aizrava…
- Vai viņa par to ar jums runāja?
Sandanato pamāja.
- Tas nenozīmē, ka viņa ko tādu atbalstīja, - Elizabete sacīja. - Nedz Vela, nedz es nekad neesam attaisnojušas politikā šo galējo līdzekli - varmācību. Vela bija vēsturniece, nevis advokāte. Un nekādā ziņā ne sātana advokāte.
-Jūs zināt, ka viņa bija advokāte. Tā bija viņas dzīves būtība…
- Nekā tamlīdzīga!
- Labi, lai tas paliek… Tātad šis ir morāles jautājums. Ļaunums, kas kalpo labajam. - Sandanato juta, ka viņa saspringums mazinās. būt ar māsu Elizabeti kopā un sarunāties ar viņu Sandanato nozīmēja ļoti daudz. Viņš jutās daudz labāk.
- Pēc manām domām, tā ir neizdibināma morāla pretruna. Neesmu tik gudra, lai to izprastu.
- Var pienākt diena, kad šo pretrunu vajadzēs risināt. Vai tad tas nav skaidrs? Jūs ejat Veļas pēdās, esat kļuvusi gluži vai par viņas ēnu, grasāties pabeigt viņas darbu… Jums būs jāizvēlas, māsa.
- Kas jāizvēlas?
-Ja baznīca slepkavas personā jums pateiks: "Pārtrauciet savu izmeklēšanu un aizmirstiet, ko darīja māsa Valentīna… un jūs dzīvosiet, ja turpināsiet, Baznīcas labā vārda dēļ zaudēsiet dzīvību." Jums būs jāizvēlas.
- Pirmām kārtam - kāpēc jus mani biedējat?
- Lai jūs paliktu dzīva.
- Es centīšos izvairīties no tādas konfrontācijas.
- Saprotu, māsa. No sirds vēlu, lai jūs tādu greznibu varētu atļauties. Taču ar manu vēlēšanos un lūgšanām var but par maz. Ļaunais labā kalpībā… Varbūt no tā var iznākt kas labs? Te vajadzētu kāda gudrā aso prātu…
Elizabete iesmējās.
- Vai jūs runājat par d'Ambrici?
- Gudrais, - Sandanato atkārtoja, - cilvēks ar Jānusa seju, kas vienlaikus skatās gan pagātnē, gan nākotnē. Varbūt viņam galu galā atbilde atradīsies, jo visa viņa dzive ir mīkla. - Beidzot viņš piecēlās. - Senie assassini varbūt kalpoja šim nolūkam, bet tagad… kas zina, kādas problēmas jārisina baznīcai? Viss patiešām ir noslēpumā tīts, māsa.
Sandanato vilka mugurā lietusmēteli, un Elizabete piecēlusies viņam to pietureja. Tad piepeši viņa pielika pirkstu pie lūpām, aicinādama Sandanato ieklausīties "Rigoleto" ieraksta fragmentā.
Sākās pati skaistākā šīs operas aina, Rigoleto un Sparafučiles duets. Drūmā, nedaudz draudīgā melodija, ko papildināja spēcīgs čella solo un kontrabass, acumirklī pakļāva klausītājus savam valdzinājumam.
Sparafučile, vērsdamies pie Rigoleto, dziedāja:
Es esmu tas, kurš par nieka maksu
tevi atbrīvos no sāncenša, -
Un tev tāds ir…
Sparafučile izvelk zobenu…
Lūk, mans darbarīks! Vai liksit:!, lai tas kalpo jums?
Sparafučile arī bijis algots slepkava.
Sāpes, kā parasts, piemeklēja pāvestu Kallistu nakts melnumā. Viņš nosvīdis piecēlās no gultas un, zobus griezdams, sāka staigāt pa guļamistabu, gaidīdams, kad tās pāries. Agri vai vēlu sāpes vairs neatkāpsies, un tas nozīmēs, ka beigas nav tālu. Vai viņam pietiks spēka sagaidit bridi, kad liktenis izpildīs savu bargo spriedumu?
Sāpes mazinājās, un viņš nedaudz atslāba, baidīdamies, ka tās atgriezīsies, gluži kā nekrietni ar viņu jokodamās. Apstājies pie galda, Kallists paņēma rokā greznu florenciešu dunci, ko viņam uzdāvināja kardināls Indelikato, kad Salvatori ievēlēja par pāvestu. Parasti viņš to izmantoja vēstuļu atvēršanai un tas glabājās rakstāmgalda augšējā atvilktnē, bet pēdējā laikā bija nokļuvis guļamistabā uz mazā galdiņa. Tas bija dārgs un sens zelta un tērauda duncis. Asmens galda lampas gaismā blāvi zalgoja. Pāvests tajā ieraudzīja neskaidru savu atspulgu. Prātā ienāca doma, cik cilvēku ar šo dunci nogalināts.
juzdamies labāk, viņš saberzēja acis, paņēma uz gultas kājgaļa uzmesto dvieli un noslaucīja no sejas sviedrus. Pēc tam no jauna apgūlās gultā un gaidīja miegu, zinādams, ka gaidīt vajadzēs ilgi. Piepeši viņš izbrīnījies pamanīja, ka rokā joprojām tur dunci. Pēdējā laikā tā gadijās aizvien biežāk - viņš aizmirsa, ko darijis. No kurienes duncis uzradies? Acīmredzot viņš nenolika to atpakaļ uz galda… Kallists vēlreiz to aplūkoja, atcerēdamies Indelikato vārdus, ka duncis ir ļoti sens, ka tas gadsimtiem piederējis viņa ģimenei un simbolizē drosmi un nežēlību, īpašības, kas būs vajadzīgas kardinālam di Monam, kad tas kļūs par pāvestu Kallistu.
Pēdējā laikā viņa domas arvien biežāk nodarbināja kardināls Indelikato, kurš jutās savējais gan starp KGB, gan CIP, gan MI-5, gan pat, viņš rūgti pasmaidīja, gestapo aģentiem. Indelikato bija izlūks no matu galiņiem līdz kāju pirkstiem. Un nu ar sevišķu cītību viņš novēroja katru sava senā ienaidnieka d'Ambrici soli. Nez vai Džakomo zina, ka viņu novēro, Kallists prātoja, domās atzīdams, ka Indelikato lieliski māk iegūt vajadzīgo informāciju. Indelikato pazina d'Ambrici jau sen un visu šo laiku neizlaida viņu no acīm. Kas tad uzmana Indelikato pašu? Pāvesta domas klīda. Jā, tie abi vienmēr bijuši līdzvērtīgi.
Arēji Indelikato ar savu auksto, nekustīgo rāpuļa skatienu un neizteiksmīgo seju bija īsts pretstats d'Ambrici, kas bija sabiedrisks, draudzīgs un dzīvesprieka pilns. Taču saskarsmē ar pretiniekiem abi piedošanu nepazina, bija brutāli un cietsirdīgi… Viens otru viņi neganti ienīda. Abiem savulaik bija lielas izredzes kļūt par pāvestu, bet ievēlēja viņu, Kallistu, un tas vēlreiz apliecināja teiciena par neizdibināmiem Dieva ceļiem pareizību.