Toties cits sens izteiciens, ka mirstošam cilvēkam gar acīm aizslīd visa dzīve, Kallistam šķita kļūdains. Ar viņu nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņam acu priekšā nez kāpēc bieži kavējās kara laika Parīze, nakts, kad, slēpdamies aiz dzelzs žoga, viņi vēroja, kas notiek nelielajā kapsētā. Nakts, kad viņi, trīcēdami no aukstuma, skatījās uz kalsnu gara auguma priesteri ar nopietnu tris- stūrainu seju un kopā saaugušām biezām uzacīm, tēvu Giju Lebeku. Tas bija slavenā mākslas priekšmetu tirgotāja dēls, kura tēvam piederēja salons uz rue du Faubuurg-St.-Honorē… Tēvs Lebeks viņus nodeva. Tikai dažiem izdevās izglābties, pārējos izsekoja un nogalināja, un tā bija tēva Lebeka vaina… Starp viņiem bija iekļuvis nodevējs, un visi pavedieni veda pie pāvesta Pija. Kā vēlāk noskaidrojās, pie Pija sazvērestības, pie Simona sazvērestības, tā paša Simona, kuru neviens nebija ne acīs redzējis, Simona, kurš vadija un izrikoja viņus, Simona Verginija, viņu vadītāja, kurš nekad viņus nepameta…
Pāvests, lēni grozīdams dunci rokās, piemiegtām acīm domīgi to pētīja. Reizēm, kad sāpes kļuva neizturamas un viņam acu priekšā nolaidās ņirbošs sarkans aizkars ar mazu tumšu brūces caurumu vidū, viņš domāja par dunci, tā aso galu, tik asu kā jezuīta doma, kā skuvekļa žilete… cik viegli būtu izbeigt šīs mokas, iecērtot ledaino asmeni sev rīklē, pārgriežot locītavās vēnas vai ietriecot lāsteku sirdi. Un iestātos ilgotais miers…
Ledus…
Tajā naktī kapsētu sedza sniegs un ledus. Parīzi apņēma arktisks aukstums, un ledus bija visur - pārvilcies pār peļķēm, ar sar- mainu subējumu pārklājis kapakmeņus… Drukns vīrs sutanā gai- dija tēvu Lebeku, bet aiz žoga ar aizturētu elpu slēpās Salvatore di Mona, brālis Leo un gaišmatainais 1 lolandietis… Pēc brīža starp kapakmeņiem jau stāvēja divi cilvēki un klusinātās balsis kaut ko viens otram teica. Nākamajā mirklī druknais vīrs, gluži kā dzinej- suns, uzklupa kalsnajam, ar garajām, spēcīgajam rokam viņu žņaugdams, spurinādams un liekdams, līdz dzīvība pameta viņa ķermeni un viņš saļima zemē kā salauzta lelle… Pēc tam slepkava klusi paskatījās visapkārt, viņam no mutes saltajā gaisā vēlās garaiņi, viņš pagriezās, un laterna apgaismoja viņa profilu… Salvatore di Mona ieraudzīja seju, kas būs viņa tuvuma lidz mūža beigām…
Nākamajā dienā Viņa Svētība pāvests Kallists jutās tik labi, ka savā kabinetā sasauca sanāksmi. Sapulcējās tie paši, kas parasti, - d'Ambrici, Sandanato un Indelikato, kura divi jaunie palīgi palika gaidām priekštelpā. Guvuši Indelikato uzticību, viņi piedalījās slepkavību izmeklēšanā. Kabineta stūri atradās pārvietojama iekārta ar skābekļa aparātu un plauktiņiem, kuros bija dažādi medicīnas piederumi. Risks, cik vien iespējams, bija mazināts.
Pāvesta svara zudums pirmām kārtām atspoguļojās viņa sejā, kurā bija ievilkušās dziļas rievas, piešķirdamas viņam tādus kā skumja klauna vaibstus. Seja, tik labi pazīstama visā pasaulē, pēdējā laikā bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Pārmaiņas pēc šajā dienā viņš bija ielicis kontaktlēcas, un viena lēca nepatīkami grauza. Pāvests nez cik reižu ar pirksta galu pavilka plakstiņu augšup, ik reizi atvainodamies. Beidzot viņš meta acij mieru, atspieda muguru pret krēsla atzveltni un sāka rotaļāties ar florenciešu dunci, no kura vairs nešķīrās.
- Labi, - viņš teica, - nekavēsimies. Ziņojiet, kas izdarits. - Sīkāki jautājumi nebija vajadzīgi. Šajā brīdī pāvestu interesēja tikai viens.
Kardināls d'Ambrici paņēma no Sandanato mapi. Logos līstošajā saules gaismā izcēlās monsinjora bālums un tumšās ēnas vaigos. Sandanato izskatījās vēl vairāk izmocīts nekā parasti. Pāvestam trīcēja rokas. Neizlaizdams no pirkstiem dunci, viņš saņēma tās kopā un nolika sev priekšā uz galda. D'Ambrici ari izskatījās vecs un zaudējis spēkus, it kā neskaitāmie noslēpumi viņu spiestu pie zemes. Izvalbītās vardes acis gurdi raudzījās no smago plakstiņu apakšas. Gluži kā indīga gāze, kabinetu pildīja saspringtas gaidas un nemiers.
- Mēs noskaidrojām, ar ko māsa Valentīna mūža pēdējās nedēļās nodarbojās, Jusu Svētība, - d'Ambrici sacija. - Kur bija, ar ko tikās, vārdu sakot, pētījām ikvienu viņas soli lidz nāves brīdim. Bens Driskils arī dodas pa māsas pēdām. Pirms pāris nedēļām viņš bija Aleksandrijā, kur tikās ar musu seno draugu Klausu Rihteru…
- Tu joko! - pāvests viņu pārtrauca. - Rihters? Tas pats Rihters? Tu teici, ka viņš tev iedvesa bailes!
- Tas pats, Jūsu Svētība. Viņš patiešām man iedvesa bailes.
- Tāda vaļsirdība, - Indelikato nomurmināja, - tev piestāv, Džakomo.
- Viņš tur ticies ar vēl vienu cilvēku, - d'Ambrici turpināja. - Vēlāk tas izdarīja pašnavību.
- Ar ko Driskils tur tikās?
- Etjēnu Lebeku, Jūsu Svētība. Gleznu tirgotāju.
Kallistam acis iepletās, un sirds krūtīs sāka strauji dauzīties. Kas to būtu domājis… Lebeks, brālis tēvam Gijām Lebekam, kura tēls vajāja viņu nakts murgos. Pēc četrdesmit gadiem abi nu miruši, saņemdami pēc nopelniem. Vai patiešām tā ir? Viņi visi bija iesaistīti Pija sazvērestībā… Vai tas nepadarīja viņus visus par grēciniekiem, kuriem beidzot laiks maksāt?
D'Ambrici šķirstīja papīrus.
- Vēl mums ir ziņa no Parīzes. Žurnālists, krietni gados, vārdā Heivuds…
- Robijs Heivuds, - Kallists atkal viņu pārtrauca. - Tev vajadzētu viņu atcerēties, Džakomo. Valkāja košas, divainas žaketes un spēja aizrunāt jebkuru. Paņēma cilvēku zem rokas, kaut kur aizveda un piedzirdīja. Dievs žēlīgs, es viņu atceros… Kāpēc tu par viņu stāsti?
- Miris, Jusu Svētība, - d'Ambrici atbildēja. - Nav zināms, kas viņu nogalinājis. Varas iestādēm, protams, pavedienu nav.
Kallists mēģināja atcerēties, kad pēdējo reizi redzējis Heivudu.
- Kā viņš saistīts ar visiem šiem notikumiem?
- Māsa Valentīna Parīzē ar viņu tikusies. Tagad viņš ir miris. Iespējams, kāda saikne…
- Ar to vien nepietiek, Džakomo, - Indelikato noteica mehāniskā, rāmā balsī. - Es nosūtīšu kādu uz Parīzi, lai parbauda.
- Lai viņam veicas, - d'Ambrici nepārliecinoši novilka, paraus- tidams masīvos plecus. - Var jau būt, ka tā ir tikai nejaušība. Nodurts uz ielas stūra. Tā gadās.
- Muļķības! - Indelikato drūmi sarauca pieri. - Baznīcai uzbrūk, un Heivuds ir kārtējais upuris. Tas ir acīm redzams.
- Viss ceļi atkal ved uz Parīzi, - Kallists nočukstēja, leni grozīdams dunci. - Un kur patlaban ir mūsu draugs Bens Driskils? Kā jūtas viņa tēvs?
- Tēvs atlabst. Tiesa, lēni. Benu Driskilu, šķiet, esam pazaudējuši. Viņš aizlidoja uz Parīzi. Parasti apmetās viesnīcā George V, bet šoreiz viņa tur nav. Vai nu viņš joprojām ir Parīzē, vai devies jau kur citur. - Viņš pavērsās pret miroņbālo kardinālu, kurš nekustīgi sēdēja sakrustotām kājām. - Kāpēc tu šodien esi tik neparasti kluss, Fredi? Kad tu esi tik kluss, es sāku uztraukties.
Indelikato atzvēlās krēslā atpakaļ un sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Es apbrīnoju tavas spējas, Džakomo. Vai šis krietnais monsinjors, - viņš pameta ar galvu uz Sandanato, - tevi apgādāja ar tādu informācijas birumu?
- Nē, šoreiz ne. Nabaga Pjetro jau tā ir pārstrādājies. Nē, es laidu darbā savu privāto armiju. Ak, nesatraucies, Fredi, es pajokoju! Gluži vienkārši nosūtīju pāris brīvprātīgo, lai uzdod vienu otru jautājumu…
- Priesteris ar sudrabainiem matiem… - Kallists sacīja. - Kas viņš ir?
D'Ambrici papurinaja galvu.