- Tava informētība nebeidz mani izbrīnīt, - Indelikato iestarpināja. - Kur ir Driskils?
- Tu jau mums esi meistars cilvēku izsekošanā, - d'Ambrici attrauca. - Taču, novērodams mani, gan velti šķied laiku. - Un sāka skaļi smieties.
Indelikato sejā ari pavīdēja kaut kas līdzīgs smaidam.
- Acīmredzot sekošana līdz šim nav bijusi pienācīga.
Kallists ar rokas mājienu pārtrauca abu zemtekstiem pilno
vārdu kauju.
-Tātad šobrīd mums ir deviņas slepkavības… un pašnāvība?
- Kas zina, Jūsu Svētība, - Indelikato atbildēja. - Mums šeit valda visīstākais terors. Kas zina, cik upuru bijis… un cik vēl bus.
Kallists negaidīti saslējās. Viņa augums noraustījās, nagi iecir- tās delnās, mute sašķobījās, bezkrāsaino lūpu kaktiņos izspiedās putas, un, neizdvesis ne skaņu, viņš ar krūtīm uzkrita uz galda.
***
Žans Pjērs, ko Augusts Horstmans atrada nelielā spāņu ciematā strādājām par ķesteri, valkāja garu sutanu ar mazliet apdriskātu apakšmalu un vecu melnu cepuri ar platām malām - lauku mācītājiem raksturīgu galvassegu. Viņam līdzi bija bruņa papīra maisiņš, viss vienos tauku traipos, ar brokastīm. Vilcienā neviens viņam nepievērsa uzmanību. Tikai maza meitene ar gaišām bizi- tēm nespeja atraut skatienu no viņa acīm - vienu klaja pienaini balta plēve, bet otra bija vesela un gandrīz tikpat zila kā viņai. Žans Pjērs mazajai uzsmaidīja, bet meitene, sūkādama īkšķi, nopietni raudzījās pretī, un viņam radas vēlēšanās izkāpt no vilciena jau pirms Romas. To darīt, protams, nedrīkstēja.
Viņš iebrauca Romā pašā dienasvidus karstumā. Šim gada laikam pieturējās neierasti sutīgs. Zem biezā apakškrekla tecēja sviedri. Žans Pjērs bija pieradis pie vēsā, vējainā Spānijas apvidus, pie kalnaines svaigā gaisa, čalojošiem strautiem un sava nesteidzīgā darba.
Nu viņš stāvēja pie dzelzceļa stacijas ēkas, un visapkārt, skaļi sakliegdamies un grūstīdami viņu, kaut kur steidzās ļaudis. Prātā pazibēja satraucoša doma - vai viņš vēl kādreiz ieraudzīs savu lauku baznīcu? Vai vēl kādreiz pa savas mazās istabas logu palūkosies uz sudraba mēnesi un ieelpos tīro gaisu, kurā tik tikko jautās okeāna dvesma? Vai vēl kādreiz dzirdēs straujā strauta burbuļošanu ielejā un iebridis dzidrajā ūdeni?
Žans Pjērs sāka meklēt telefona numuru. Tas bija Vatikāna numurs.
Pēc sazvanlšanās un norādījumu saņemšanas viņam atlika bridis garākai pastaigai.
Varēja pat apmeklēt Vatikāna dārzus. Kur tas laiks, kad tie redzēti. Pēdējo reizi viņš ieradās Romā zēna gados.
Laika bija daudz, viņš pastaigāsies un papriecāsies par pilsētu.
Uz mirkli gribējās aizmirst, kāpēc viņš ieradies Romā.
TREŠĀ NODALA
DRISKILS
Vēl viena nomāta automašīna, vēl viena lietaina pēcpusdiena ar drūmiem mākoņiem. Šķita, ka, zemu skriedami pa debesim, tie ķeras robainajās kalnu virsotnēs, kas stiepās gar Donegolas ziemeļrietumu piekrasti. Kalni mani aplenca no visām pusēm, virzīdami preti trokšņainajam Atlantijas okeānam. Donegola bija viens no skaistākajiem un nabadzīgākajiem irijas nostūriem, un šķita, ka Dievs to radījis, lai ļaudīm būtu kur paslēpties, šeit bija seklas lagūnas un ielejas starp kalnu grēdām, kas pie līča asi aprāvās, un akmeņainas nogāzes, kur auga biezs tumšs mežs. Šī zeme vairs nespēja pabarot vecos vietējos iedzīvotājus, kuru skaits ar katru gadu desmitu samazinājās. No dabas skaistuma šeit aizrāvās elpa, un tajā pašā laikā ši vieta atspoguļoja visas zemes nelaimes un likstas, pirmā nodrebēdama no likteņa triecieniem. Par upuriem, protams, kļuva istie katoļi.
Diena bija klusa un mierīga, mugura gandrīz vairs nesāpēja. Man nebija ne jausmas, kas mani priekšā gaida, taču tālāk dzina bailes un nevaldāmas dusmas. Manas šausmu istabas rēgiem bija pievienojies arī nabaga Robijs Heivuds, ko tēvs Augusts Horstmans - droši vien pēc Romas pavēles - noslepkavoja, biju sagatavojies uz visu.
Gaiss smaržoja pēc kūdras, viršiem un sausseržiem. Es daudz ko atdotu, lai uz bridi aizmirstu slepkavības, assassini un Romas intrigas. Bija patīkami braukt pa šo vientuļo ceļu, ieelpot mitras zemes aromātu un vērot gar ceļa malām reti izkaisītās, rūpīgi no- balsinātās lauku mājas. Starp zili violetajiem lietus mākoņiem ik pa bridim pavīdēja oranža saules ripa.
Taču man nebija lemts bezgaligi jūsmot par dabas jaukumiem. Virsū mācās neizskaidrojams nemiers - it ka šī noslēpumainā ainava, kurā lēzeni lauki mijas ar draudīgām, okeāna izrobotām klintīm, mani sagūstītu, lai nekad vairs nelaistu vaļā.
Gara un vientulīgā brauciena laikā manas domas atkal un atkal atgriezās pie māsas Elizabetes.
Kāpēc gan? Domāt par viņu nebija jēgas, nebija jēgas vēlēties, lai viņa būtu blakus, sēdētu šeit kopā ar mani mašīnā un sarunātos, un uzmundrinātu mani, teikdama, ka es rīkojos pareizi. Tāpēc es nemitīgi sev atgādināju, ka viņa man neko nenozīmē. Citādi nemaz nevar būt, jo Elizabete taču bija viena no viņiem, mūķene, un uzticēties viņai nekādā ziņā nedrīkstēja. Uz visu viņa raudzījās caur Baznīcas prizmu - gan uz laicīgajiem likumiem, gan nenozīmīgiem niekiem. Kopā ar tādiem ļaudīm mērķi sasniegt nav iespējams.
Es prātoju par Toričelli ari. Biskaps Toričelli, ar sirdi un dvēseli Baznīcas piederīgais, vēstures griežos nokļuva spīlēs starp nacistiem, katoļiem un Pretošanās kustības cīnītājiem. Viņam nebija izvēles - allaž vajadzēja balansēt uz bezdibeņa malas. Bīskaps Toričelli nedrīkstēja būt nedz viens, nedz otrs, un viņš vairījās atzīt, kas ir labs un kas - slikts. Dzīve ir sarežģīta, ja nacistu pārvaldītā pasaulē nav iespējas noteikt robežu starp labu un ļaunu.
lāču māsa Elizabete vecā bīskapa dilemmu izprastu. Tiklīdz cilvēks kļūst piederīgs Baznīcai, viņš tiek pakļauts tādai kā am- putācijai. baznīca atņem viņam apjēgu par morāli un to aizstāj ar kaut ko savu, nedabisku, sadomātu un iepriekš noteiktu. Tajā vairs nav vietas ne vienkāršībai, ne vaļsirdībai, ne izpratnei par labu un ļaunu. Jaunā morāle dibināta vienīgi uz izdevīgumu.
Man šķita, ka neesmu ticies ar Elizabeti veselu mūžību. Tas bija sen, pirms tās nakts uz ledus, kad Horstmans ietrieca manī nazi. Toreiz es pat nenojautu, ka kļūšu par uzbrukuma upuri, nebiju pārvērties medniekā, nebiju izgājis uz kara takas. Toreiz nenēsāju sev līdzi ieroci. Patiešām - mēs nebijām redzējušies veselu mūžību. Daudz netrūka, un es būtu nogalināts. Pārbiedējis kādu cilvēku Ēģiptē, biju netiešs vaininieks viņa nāvē. Biju noskaidrojis, kā sauc priesteri ar sudrabainajiem matiem. Biju apmeklējis klosteri, kas atrodas vientuļā vietā pašā tuksneša vidū. biju uzzinājis par vēl vienu slepkavību Parīzē. Pēc tā visa biju pavisam cits cilvēks, nevis tas puisis, pie kura ciemojās Elizabete. Taču viņa droši vien nebija pārvērtusies. Viņa joprojām bija baznicas oficiālas nostājas sludinātāja, kam Baznīca diktēja, ka jārīkojas un kas jāraksta. Viņa gan ticēja, ka ir labāka un jaukāka, tāda kā mana māsa, taču maldījās. Viņa iedomājās zinām daudz, taču faktiski zināja tikai oficiālo versiju.
Taču tam visam vairs nebija nozīmes, tiklīdz atcerējos, kā mēs kopā smējāmies, kā nakts vidū "uzlidojām" ledusskapim, kā pūlējamies atminēt bungās atstātās fotogrāfijas mīklu, ka braucām uz piekrasti apciemot veco policistu un uzzinājām patiesību par tēvu Governo - ka viņš nemaz neizdarīja pašnāvību, ka izmeklēšanu apturēja… Mums kopā bija labi. Taču tad idille beidzās, un es ieraudzīju īsto Elizabeti.
Viņa bija mūķene, un tas bija galvenais. Vismazāk es vēlējos no jauna ienirt pasaulē, ko viņa pārstāvēja. Man bija skaidrs, ka cīņā ar Baznīcu nekad neuzvarēšu, un riskēt vairs nevēlējos. Par mūķenēm es zināju visu. Biju to sapratis dienā, kad uz skolas žoga atradu beigtu putnu… Nekad tu nedrīksti būt pārliecināts, ka zini, ko mūķene domā. Tu uzticies viņai, paļaujies, un piepeši viņa paziņo, ka nav sieviete, pat cilvēks nav, bet ir mūķene. Māsai Elizabetei izdevās iemidzināt manu modrību, un es, uz bridi aizmirsis mūķenes atšķiribu no citam sievietēm, ļāvu sevi sāpināt.