Sāpes… Tas bija otrs, varbūt svarīgākais iemesls, lai es nesaistītu ar Elizabeti nekādas cerības. Es milēju savu māsu, un baznīca viņu nogalināja. Ja es patiešām Elizabetē iemīlētos, Baznīca nogalinātu ari viņu. Mirtu vēl viens nevainīgs cilvēks. Es to zināju.
Ja es kaut ko tādu sacītu Elizabetei, viņa, protams, nodēvētu mani par jukušu, lai gan pati pierādīja, ka man ir taisnība. Viņa bija mūķene, es viņai ticēju, bet viņa manu uzticību pievīla.
Saule aizslēpās aiz mākoņiem, un es iebraucu miglas un lietus joslā. No okeāna puses pretī traucās auksts, mitrs vējš, un piepeši skatienam, atgādinādamas bišu stropus, pavērās tūkstošgadīgas celles, akmens sienu drupas un pelēki, apsūnojuši torņi, kas slējās starp klintīm…
Svētā Siksta klosteris.
Biju lasījis par tādām vietām, taču nekad nebiju tās skatījis savām acīm. Šķita, ka pašķīries priekškars uz pagātni un es, ceļodams laikā, esmu nokļuvis mūsu ēras sestajā gadsimtā, kad svētais Finians noteica bardzību un askētismu, kas atbilda ainavai ar kailo, akmeņaino krauju un roboto krastu. Svētā Siksta klosteris lieliski iekļāvās šajā skarbajā Īrijas piekrastes daļa, pret kuras klintīm nepagurdami triecās un plīsa nikni okeāna viļņi. "Stropi", kas bija veidoti no raupjiem, plakaniem akmeņiem, uz jūras un klinšu fona izskatījās sīki un droši vien bija celti vēlāk par klosteri, kurš bija vairāk nekā tūkstoš gadu vecs.
Svētā Finiana un viņa pēcteču priekšraksti paredzēja mūkiem visai necilvēcisku askētismu. Nelaimīgie nodevās nebeidzamiem miesas mērdēšanas rituāliem, iztikdami ar niecīgu uzturu un minimālu miegu un daudz laika veltīdami lūgšanām. Akmeņaino lauku apstrādāšanai mūkiem bija aizliegts izmantot dzīvniekus, tāpēc viņi arklos jūdzās paši. Askētisms bija galvenais klostera noteikums, kas prasīja, lai mūki izvēlētos eremitu dzīvi, jo citādi viņu dvēselei lemta mūžīga klejošana. Tā bija unikāla iru bardzība. Līdz tam klosteru vēsturē nebija faktu, ka tradicionālie šo vietu iemītnieki sevi tā noliegtu.
Svētais Kolumbāns bija viens no maniem favorītiem. Viņam bija garš sodu saraksts, kas pat par niecīgākajām miesas velmju pazīmēm paredzēja visstingrāko sodu, un tas izraisīja pārdomas par svēto svētumu vispār, un īru svētajiem jo īpaši. Svētā Kolumbāna aizdomas par sodomiju vai masturbēšanu galu galā vainagojās ar cietsirdīgu sadismu. Kopš seminārā par šo nežēlīgo cilvēku biju uzzinājis, mani neatstāja kads tēls. Kails mūks no rītausmas līdz krēslai, no krēslas līdz rītausmai stāv lidz kaklam jūrā, tādā pašā negantā un aukstā, uz kādu patlaban raudzījos es, un dzied psalmus. Tik ilgi, līdz balss saites pārtrūkst, līdz asinis vēnas atdziest, lidz, pārstājis cīnīties, viņš paiet zem ūdens… Kā dēļ? Kāda jēga? Varbūt viņi tā rīkojas, jo gluži vienkārši zaudēja prātu, nespēdami izmantot savu dzīvi citādi? Reizēm starp viņiem ielavījās kāds baznicas ienaidnieks, neticīgais, grēcinieks, un, kad tas bija atklāts, to apsūdzēja sodomijā un turpat akmeņainajā krastā sita krustā, turklāt krustu iedzina smiltis otrādi, lai paisuma laikā neticīgais aizrītos, ja vēl nebūtu miris no elpas trūkuma vai asiņu zaudējuma… Senie stāsti, ko biju lasījis pirms gadsimta ceturkšņa, šajā nāves vietā manu gara acu priekšā atdzīvojās.
Es nobraucu no šaurā ceļa un izkāpu no automašīnas. Sejā acumirklī iecirtās spēcīga vēja brāzma, nesdama sev līdzi mitrumu un sāļu un sīvu jūras smaržu. Īrijas piekraste neprātīgajiem mūkiem ar asiņu pielijušajām acīm, mūkiem, kuri nespēja vien sevi i/pērt tā, lai galu galā justos apmierināti, bija piemērota vieta. Visapkārt līcim slējās kailas klintis, tik robainas, it kā tas kāds būtu dragājis ar milzu āmuru. No ūdens, gluži kā plaisas zemes adā, atzarojās neskaitāmas aizas, to nogāzēs auga nīkulīgi koki ar liku stumbru, no akmeņu spraugām ārā līda dzeloņaini krūmi un irbulenes. Kādā grāmatā biju lasījis, ka šis skarbās vietas mūki uztvēruši ka aicinājumu uz mokām un sāpēm, uz ko viņi visu savu zemes dzīvi tiecās.
Acīmredzot manas ģenētiskās matricas dziļumos bija saglabājies kaut kāds atavisms. Kā gan citādi izskaidrojams mans ceļojums uz šejieni un interese par šīs svešādās pasaules reliktiem? Kāpēc man vajadzēja to visu skatīt kāda raupja svētceļnieka acīm, kuru likteņa untums vai nevaidama vētra pirms pieciem simtiem gadu nometinājusi šajā krastā? Man aiz muguras, tricinādami akmeņaino liedagu, kas bāls un bezpalīdzīgs gulēja starp drūmām klintīm, gluži kā satverts milzu žokļos, dārdēja viļņi. Kā neizdibināmas melnas acis manī noraudzījās klinšu alas un iedobumi.
Pirms senseniem laikiem nelaimīgi cilvēki, cerēdami uz aizmirstību un piedošanu un ilgodamies noslēpties ne vien no visas pasaules, bet ari no Tā Kunga, šeit, pie bangojošas jūras, starp neauglīgām zemēm un neviesmīlīgiem purvājiem, būvēja klosteri.
Starp neskaitāmām mazākām piebūvēm slējās no neapstrādātiem akmeņiem celta klostera galvenā ēka. Tās apakšējo daļu klāja bieza un mitra tumšzaļu sūnu bārda, bet augstāk sūnas un ķērpji bija izkaltuši, kļūdami neglīti brūni. Pret zemajiem mākoņiem slējās tornis ar krustu galā, un vienīgā skaņa visapkart bija vēja svilpošana un mežonīga viļņu duna, vienmērīga un uzstājīga, it kā pūlēdamās iekarot tavu dvēseli, lai tad nedalāmi par to valdītu.
Es gāju gar cellēm, dažās no tām ieskatīdamies un vairīdamies izkustināt kādu akmeni, kas gadsimtu gaitā bija kļuvuši vaļīgi, bet nevienā nemanīju ne mazākās dzīvības pazīmes. Pretī dvesmoja vienīgi putnu mēslu un juras smārds. Kā gan ļaudis, dzīvodami šādā vietā, spēja radīt ornamentālās mākslas priekšmetus, kas joprojām liek ieplesties sajūsminātu vērotāju acīm, rakstīt grāmatas, izgatavot neparasti smalkus izstrādājumus no zelta, turpināt ģermāņu un ķeltu kultūras tradīcijas? Kas tie bija par ģēnijiem? Atbildi es nezināju. Man nebija ne jausmas, kā tā butu formulējama, tāpat kā nemācēju izskaidrot, kapec es pametu jau iemīdīto ticibas taku.
beidzot, platu muti tverdams gaisu - brāzmainajā vējā nebija iespējams normāli elpot-, atgriezos pie automašīnas. Es sapratu, kāpēc viņi nebija ieviesuši neko jaunu klosteru arhitektūras vēsturē. Pārak dziļi viņos bija iesakņojies īriskais. Viņi neuzticējās nekam, kas izstarotu skaistumu vai dvesmotu mūžības elpu. Drošāk bija klaiņot vai slēpties alā un galu galā izzust, gluži kā no pergamenta noskrāpctiem latīņu vārdiem, kas izšķīduši citās valodas, izdzēsti, lai dotu vietu jauniem, kuri ar laiku tāpat izgaisīs, jo virsū spiedīsies citi.
Es braucu pa šauro ceļu, un pagātne vilkās aiz manis kā milzu līķis.
jādodas tālāk. Man bija mērķis.
Es atradi brāli Leo aiz senas, pusdrupušas akmens sienas rušināmies zemes gabalā, ko ar zināmu piespiešanos varēja nodēvēt par dārzu. Pāris dobju ar dārzeņiem, dažas puķes. Viņš tupēja uz ceļgaliem gandrīz pašā klints virsotnē un vēroja, kā, cīnīdamies ar stipro vēju, es tuvojos. Mundri man pamājis gluži kā vecam paziņam, viņš no jauna pievērsās dobei. Kad pārrāpos pāri sienai un, paslīdēdams uz mitrajām sūnām, iegāju viņa īpašumā, viņš no jauna pacēla uz mani skatienu, pateica dažus vārdus, ko vējš aiznesa, un pasmaidīja. Vēju aprautā, grumbainā seja bija laipna un tāda kā apmulsusi, tomēr apņēmības pilna padarīt darbu lidz galam. Viņš bija ģērbies ar zemi notrieptās melnas biksēs ar atlokiem un melnā svīteri, kura augstā, vaļīgā apkakle atsedza tievu, krunkainu kaklu. Kailas rokas ari bija zemjainas, un zeme bija pat uz sarainā vaiga, ko viņš acīmredzot pakasījis. Beidzot, nolīdzinājis un pieblīvējis zemi ap tikko iestādītu man nepazīstamu augu, viņš piecēlās un noslaucīja rokas netīrā dvieli.