- Brāli Leo, - es teicu, - mani sauc Bens Driskils. Hsmu ieradies no Parīzes. Par jums man pastāstīja Robijs Heivuds.
Viņš skatījās uz mani un mirkšķināja acis. Brālis Leo bija no tiem cilvēkiem, kuru nevainīgā sejas izteiksme allaž pauž izbrīnu. Tad viņš pacēla pret mani sarepējušu pirkstu, it kā es biitu pateicis burvju vārdu.
- Robijs… - viņš novilka. - Kā tad Robijam klājas? - Tas nav iru akcents, es nodomāju. Tomēr ne pēc izrunas, ne intonācijas nespēju noteikt, kas tas ir par akcentu. Varbūt viņš dzimis Īrijā, bet dzīvojis citur? Es pastāstīju, ka Heivuds miris, un viņš klausīdamies nepārtraukti māja ar galvu un rāmi darbojas - aizsēja galu minerālmēslu maisam, pacēla no zemes kapli un nelielu lāpstu. - Parīze, - brālis Leo noteica. - Esat veicis tālu ceļu… no pašas Parīzes. Tātad Robijs miris. Mēs saucām viņu par Vikāru. Vai viņš patiešām jūs sūtīja pie manis? Patiesība tas mani izbrīna. Pēc tik daudziem gadiem… Mēs šeit dzīvojam sānis no iestaigātiem ceļiem. Taču, - viņš it kā sarunājās ar sevi, - manā priekšā stāv dzivs cilvēks no citas pasaules, tā ka būs vien jātic savām acīm. Vikārs! Es priecātos, ja varētu vēlreiz ar viņu tikties. - Viņš iepleta acis, un viņa seja izskatījās vēl nevainīgāka. - Ak, priecāties mums šeit neviens vairs neliedz! Tas ir liels atvieglojums. Gluži vai Dieva svētība. Skaļš un straujš bija mūsu Robijs, bet grūtos laikos labs biedrs. Kas to būtu domājis… - Nogrozījis galvu, viņš sarauca sarainās uzacis. - Miris! Acīmredzot vecie laiki atgriežas. Lien ēnas, biezē tumsa… - Pateicis drūmos vārdus, viņš nez kāpēc man priecīgi uzsmaidīja.
- Viņš nenodzīvoja sev atvēlēto laiku, - es sacīju. - Robiju 1 lei- vudu pirms nedēļas Parīzē nogalināja…
- Kas to izdarīja?
- Cilvēks, kurš ieradās no četrdesmit gadus vecas pagātnes. Cilvēks, kuram Robijs uzticējās… un kurš viņu izsekoja. Noslepkavoja, ne vārda nepaskaidrodams. Pirms nepilna mēneša tas pats cilvēks nogalināja mūķeni Valentīnu, manu māsu. Robijs Heivuds uzskatīja, ka jūs varētu viest skaidrību šajā notikumā… kas ir slepkava, no kurienes, kāpēc nogalina. Atkal un atkal.
- Vai es varu uzzināt, - brālis Leo jautāja, - kāpēc viņš nogalināja jūsu māsu?
- Tāpēc, ka viņa vāca materiālus grāmatai, kurā grasījās pastāstīt, kas notika Parīzē kara laikā. Par Toričelli, nacistiem, Pretošanās kustības dalībniekiem, par tā dēvēto Pija sazvērestību. Un vel par vienu neparasti mīklainu cilvēku, gluži vai fantomu, vārdā Simons…
- Vienu mirkli… - Brālis Leo uzsmaidīja man tik maigi, it kā gribēdams, lai es saprotu, ka uz. visu pasaulīgo - vainu, grēkiem un slepkavībām - viņš raugās no augšas. - Šķiet, ka esat labi informēts par šiem senajiem, slepenajiem notikumiem. Patiešām nezinu, ko lai domāju par jums, mister Driskil.
- Esmu mērojis tālu ceļu, lai dzirdētu jūsu stāstu. Nogalina cilvēkus…
- Ko nu es lielu zinu, - viņš noburkšķēja.
- Vispirms Parīzes kapsētā pirms četrdesmit gadiem nogalināja tēvu Lebeku - nē, protams, viņš nebija pirmais. Neviens īsti nezina, kad tas viss sākās… Mana māsa, jūsu senais draugs Heivuds un vēl daži cilvēki ir pēdējā laika upuri. Man ir zināmi segvārdi, pēc kuriem jūs, iespējams, varētu pateikt, kas tie par ļaudīm. - Es tik strauji bēru vārdus, ka viņš pat atrāvās. Tāda uzstājība viņu biedēja. Pēc izteiksmes viņa acīs to sapratis, es apklusu, ļaudams viņam aptvert, ko teicu.
Viņa skatiens pārslīdēja pāri selgai, it kā tur, tālumā, valdītu ilgotais klusums un miers.
- Es mazliet baidos no jums, mister Driskil. Ja jus patiešām esat misters Driskils. - Kad grasījos iebilst, viņš apņēmīgi turpināja: - Vienmēr esmu zinājis, ka reiz tas notiks, ka uzradīsies kāds cilvēks un liks samaksāt rēķinu. Toreizējie notikumi nav izdzēšami no atmiņas, nav aizmirstami, kamēr vien kāds no mums ir dzivs, vienalga kurš, kam zināms šis stāsts… vai tikai daļa no ta. Manuprāt, es zinu tikpat, cik jebkurš no mums. Un tas ir pārak daudz, lai mani atstātu dzīvu, ja kāds šo pagātni grib noslēpt vai izdzēst.
Kāds no viņiem piepeši atcerēsies Leo un sāks domāt, vai tik viņš joprojām nav dzivs… un sūtīs cilvēku, lai to noskaidro. - Viņš pa- brauclja zodu, tad sakrustoja rokas uz krūtīm. - Pagājis ilgāks laiks, nekā domāju. Un tagad es raugos uz jums un prātoju - vai jūs esat tas cilvēks? Un, ja esat, kas jūs sūtījis?
Brālis Leo aizgriezās un atkal pievērsās viļņiem, kas arvien niknāk triecās pret klinšu pakāji. Es pasaucu viņu vārdā, taču vējš un viļņu troksnis manu balsi noslāpēja. Tad es satvēru viņu aiz pleca un pagriezu pret sevi. Straujāk, neka gribēju. Viņš pacēla uz mani skatienu, kas pauda eņģelisku nevainību.
- Man vajadzīga jūsu palīdzība, - es sacīju. Tirgoties nekad neesmu mācējis. Taču, atbraucis šo gaisa gabalu, es vairs nedrīkstēju atkāpties. Vējš sita ciet elpu, un es uz mirkli jutos vājš. Šis nelielais vīrelis bija viena no atslēgām, bez kurām nevarēju iztikt. -Man jāuzzina… patiesība.
- Jūs vēlaties dzirdēt manu stāstu? Es saprotu, - viņš klusi bilda, bet, kā par brīnumu, es saklausīju katru vārdu. Noliecis galvu, viņš ar tādu kā nolemtību pamāja. - Taču jums jāpārliecina mani. Radītājs man atvēlējis vēl daudzus gadus… Iespējams, mana dzīve bijusi nelietderīga, taču nevēlos mirt agrāk, kā man nolikts. Vai tad jūs nesaprotat? Jau teicu, ka jūs mani biedējat. Ja jūs patiešām esat viens no viņiem, ja esat atsūtīts no Romas, lai nogalinātu mani… es nespēšu jūs apturēt, bet, ja esat ieradies pēc patiesības, man ir ko teikt. Dosimies pastaigā, un jūs vēlreiz man izstāstiet, kas esat. Jūs uzticēsiet man savu stāstu, es jums - savējo. - Brālis Leo atkal pasmaidīja. Lai gan viņš teica, ka baidās, tā nebija. Šajā cilvēkā no bailēm nebija ne miņas. - Ja tomēr esat viens no viņiem, es centīšos jūs pārliecināt, ka neesmu nekas vairāk kā nekaitīgs vecs vīrs, kas neapdraud nedz jūs, nedz jūsu saimniekus.
-Jūs sakāt "viņi", - es teicu. - Kas tie tādi ir?
- Jaunais cilvēk, lai arī kas jūs būtu, jūs ļoti labi zināt, kas viņi ir. Kādēļ tad bija jādodas tik tālā ceļā? Iesim pastaigāsimies… tur, gar klintīm. Es nekur neaizbēgšu, toties jums būs iespēja mani nogalināt. - Viņš klusi iesmējās kā par labu joku. Es sāku iet viņam blakus.
Otrā pasaules kara laikā Katoļu baznīcu, tāpat kā jebkuru citu Eiropas institūciju, satrauca izdzīvošanas jautājums. Vajadzēja izstrādāt jaunu politiku un jaunus uzvedības noteikumus un tos ārkārtīgi rūpīgi ievērot, turklāt bija uzmanīgi jāseko situācijai karā, pārmaiņām spēku līdzsvarā, reālpolitikai. Turklāt sarežģījumi radās, kad indivīdu morāles izpratne nonāca pretrunā ar tās vai citas institūcijas sludināto morāli, un brāļa Leo stāsts tam bija skaidrs apstiprinājums, baznīcas divdabibu padziļināja fakts, ka divdesmitajā gadsimtā tai nebija nedz savas armijas, nedz līdzekļu savas politikas un neatkarības pasargāšanai no ārējām interesēm. Pirmkārt, vajadzēja ņemt vērā ikvienu pavērsienu kara gaita, kas varēja mainīties ikkatru brīdi, otrkārt, nedrīkstēja nelikties zinis par nacistu šausmu darbiem, un, treškārt, Baznīcu vadīja pāvests Pijs, kuru ar Vāciju saistīja stipras, dziļas un savā ziņā neizprotamas attiecības.