ture, Filozofija, Ķīmija… Kuģi trauc katru stundu, šķeļ pasaules telpu visos virzienos. Starpplanētu ceļos vairs nav ciešamas rifu zonas, vairs nevar samierināties ar to, ka priekš simt miljoniem gadu notikusī katastrofa vēl šobaltdien spiež mūs melnā ietvarā atzīmēt gadījumus nodalījumā «Notikumi Kosmosā».
Bija pienācis laiks kosmisko telpu nodrošināt pret avārijām. Tāpēc izveidoja kosmosa asenizatoru vienības.
Ar ko mēs sākām? Protams, ar pašiem pamatiem — ar asteroīdu zonu, šo meteorītu perēkli, no kurienes nāk lādiņi.
Te vajadzēja izšķirties, kas sadedzināms un kas var būt noderīgs.
Tā mēs sākām šķirot kosmosa mēslaini.
Vispirms izlasījām prāvākās drumstalas. Tā rīkojas visi asenizatori.
Starp lidojošiem kalniem bija tīras dzelzs un niķeļa kalni, pirmšķirīgas dzelzs, kas uz mūsu Zemes paslēpusies 3000 kilometru dziļumā. Aprakta manta. Cik izdevīgāks, vajadzīgāks un noderīgāks šāds kalns ir virspusē! Zeme vien pieteikusies uz divdesmit diviem šādiem kalniem, kam vietu izraudzījusies Klusajā un Atlantijas okeānā . . .
Par planētu pavadoņiem vajadzēja kļūt prāvākajiem asteroīdiem. Merkūrijam un Venērai nav savu mēnešu, tie trūkst arī mākslīgajām planētām. Bet starpplanētu stacija vajadzīga katrai planētai, vajadzīgi mēneši radiosakariem, novērojumiem, katras planētas apgaismei. Katrai planētai vajadzīgs mēness — laboratorija diezgan bīstamiem mēģinājumiem. Pat večiņa Zeme pieprasījusi četrus mēnešus. Uz vecā Mēness tagad ir sanatorijas, atmosfēra un dārzi. Tur nav vairs vietas, kur nodoties elektronu uzbūves pētījumiem.
Cerēra, Pallāda, Junona, Palma, Niobe un citas prāvākās no mazajām planētām tā arī palika kā mazākās planētas, tikai jaunās orbītās — tukšajā un aukstajā kosmosa telpā viņpus Jupitera un Saturna; tās izveidojās par planētām-bākām, degvielu stacijām, cilvēku priekšposteņiem tālu no Saules. Bet Vesta, Ikars un
Ganimēds kļuva par priekšposteņiem Saules tuvumā, tuvāk par Merkūriju, paša Saules vainaga malā.
Mēs izvadījām tālā ceļā Atlantīdu, pašreiz izvadām Sirēnu un Olimpiju. Miljards tonnu vielas, kas spēj pārvērsties enerģijā, — tikai ar tādu daudzumu var tuvināties gaismas ātrumam. Simt un tūkstoš reižu saīsināt sekundes, nolidot simt un tūkstoš gaismas gadu viena cilvēka mūžā. Šie asteroīdi kļuvuši par starpzvaigžņu kuģiem, to akmeņi — par bruņām un kurināmo. Asteroīdu dzīlēs izurbtas pilsētas. Savus biedrus esam aizvadījuši nākotnē. Pēc tūkstoš gadiem atgriezušies, viņi paši pastāstīs par tālajām zvaigznēm.
īpašs liktenis bija lemts Cerības asteroīdam. To izvēlējās puslīdz ieapaļās formas dēļ, kā arī aiz pietiekamā lieluma, bet varbūt arī vārda dēļ. Tāpēc, ka tas jauki skan: Cerības mirdzums, Cerības saule.
Cerībai vajadzēja kļūt par Plutona mākslīgo sauli.
Tās masa ir trīspadsmitās kārtas — apmēram 30 triljonu tonnu, katrā gramā — 25 miljoni kilovatstundu enerģijas.
Zeme saņem no Saules 7 tonnas enerģijas minūtē, jāņem vērā arī zudumi. Cerība apspīdēs Plutonu miljonu gadu.
Mūsu lidojošajai vienībai tad nu vajadzēja apsekot Cerību, precizēt lielumu, iezīmēt urbšanas punktus, likt pamatus atomkatlam un tad pavadīt Cerību uz Plutonu.
Un pēkšņi uzraksts: «Te gājusi bojā «Džordano Bruno» ekspedīcija . . .»
Vai jūs, ar «Džordano» bojā gājušie, domājāt, vai jūs, asteroīda robinsoni, domājāt, ka esat atklājuši cilvēkiem jaunu sauli?
Vai to domāja Nadježda Ņečajeva?
Mēs, XXV gadsimta cilvēki, dzīvojam ilgi — dzīvojam gadsimtus, mēs domājam mūsu dzīves tempos, mēs pagūstam skatīt savu darbu augļus. Mēs esam satuvinājušies ar nākotni, mēs domājam par to, mēs to skaidri saskatām, sākumā gan sapņos, bet vēlāk īstenībā.
Ar mūsu senčiem bija citādāk: cilvēks dzīvoja gadus piecdesmit un piedzīvoja daudz mazāk notikumu
nekā mēs piecos gados. Nākamais gadsimts šķita svešs, tas nestāvēja prātā. Cilvēki, likdami pamatus, ne vienmēr domāja par jumtu.
Bet gribētos viņiem parādīt gatavu pili. Gribētos uzaicināt tādu Ņečajevu un pateikt viņai: «Skatieties, Nadježda Petrovna, kas izaudzis no jūsu darbiem. Vai redzat asteroīdu, kur jūs cietāt un cerējāt? Vai redzat, saule-Cerība spīd pār ledaino planētu, gaisma iespiedusies krēslainajās aizās, sākuši burbuļot strauti, upes izraugās gultni… un vai redzat arī bērnus sauļojamies smiltīs un šīs planētas mātes stāstām viņiem leģendu par teiksmaino sievieti, kas dzīvojusi uz šīs saules, kad tā vēl nespīdēja?
«Ja vajag, tad tas nozīmē, ka vajag,» jums patika atkārtot. Tā vajadzēja, Nadježda Petrovna!»
PŪĶA ZVAIGZNĀJA INFRA
Mans uzvārds ir Čarutins. Tas jums, protams, pazīstams. Bet es neesmu slavenais Čarutins. Slavens bija mans vecvectēvs. Tāpēc jau ņēmu rokā spalvu, lai par viņu pastāstītu.
Pirmo reizi ar viņu tikos, kad man palika vienpadsmit gadu. Līdz tam laikam dzīvojām Maskavā, bet vectēvs — vasarnīcā, Kuibiševas jūras krastā. Mūsu . j gadsimta sākumā vēl pastāvēja manāma atšķirība starp pilsētu un laukiem. Pa pilsētu ielām, gaisu ar putekļiem un gāzēm piekūpinādamas, joņoja automašīnas. Asfalts vēl nebija uzlauzts, ķirši Gorkija ielā vēl neziedēja. Vakaros un pirms izejamām dienām maska-
vieši veseliem spietiem aizlidoja savus divsimt kilometrus, lai «paelpotu». Mana māte, kas pēc specialitātes bija ārste, nosprieda, ka man esot vājas plaušas un tāpēc cauru gadu jādzīvojot ārpus pilsētas. Māte man bija enerģiska sieviete, kurai vārdi saskanēja ar darbiem. Viņa piezvanīja vectēvam un saņēma uzaicinājumu … un dienu vēlāk taksometru helikopters izsēdināja mūs sniega klajumā pie kādas zilganpelēkas sētas.
Šķiet, pirmo reizi biju nokļuvis ārpus pilsētas ziemā. Mani pārsteidza februāra saulainās dienas krāšņums. Visa apkārtne vizuļoja zilganbaltos toņos. Zilganas debesis ar sniega mākoņiem. Sniega kupenas saules gaismā vizuļoja kā saberzts stikls, bet ēnā šķita kā neticami blīvs kobalts. Dārzā katrs zariņš ietērpies pūkainā sarmā. Cauri zaru vijumiem vīdēja zilgana's debesis un ar stikla ķieģeļiem apšūtas mazas vasarnīcas zilganās sienas. Sniegam čirkstot zem galošām, pa nostaigāto taciņu mums pretī nāca vecs liela auguma vīrs garu, zilganu sintētiskās sermuļādas kažoku mugurā. Tāda pati cepure galvā, bet mati gluži sirmi. Taisnību sakot, es nodomāju, ka arī tie ir sintētiski.
Tas tad bija Pavels Aleksandrovičs Čarutins, kas piedalījies pirmajā lidojumā uz Venēru, pirmajā lidojumā uz asteroīdu joslu, pirmajā ekspedīcijā uz Jupiteru, pirmajā — uz Saturnu, uz Neptūnu un tā tālāk, un tā tālāk . . .
— Kur te ir tas mūsu pilsētas bālģīmis? — viņš jautāja samtainā basa balsī. — Kā izaudzis! (Pieaugušie ir apbrīnojami vienādi: tie visi brīnās, ka bērni aug.) Tiešām, bāls gan. Bet mēs papūlēsimies, sasārtināsim viņam tos vaigus.
Un vectēvs uzsāka manis atkopšanas darbu. Katru rītu viņš mani modināja mazā gaismiņā, kad rūtis vēl bija gluži zilas un bālajās debesīs tikko aizmeties rītausmas svīdums. Mēs ar vectēvu minūtes četrdesmit piecas sparīgi nodevāmies kosmiskai rīta rosmei. Tā pasākts tālajos starpplanētu lidojumos, kad muskuļi ilgstošā bezsvara stāvokli atrofējas. Tad vectētiņš noberzē jās ar sniegu — to man, protams, neatļāva, —