un, ja māte vēl miegojās pa gultu, mēs ar lāpstām gājām uz siltumnīcu.
Siltumnīcā oda pēc visa kā — pēc mikluma, mēslojuma un parfimērijas veikala. Baltā ziema palika aiz durvīm. Pār slieksni pārkāpuši, mēs nokļuvām sutīgā vasarā. Par spīti gada laikam, te ziedēja agrās un vēlās puķes: kuplās dālijas, jasmīnu baltie ziedu kausiņi ar saldeno smaržu, ugunīgi oranžās kreses, kliņģerītes, kas bija tik violetas, ka šķita tintē iemērcētas, maigie ceriņu ķekari, izpūrušās asteres. Vectēvs smaidīdams klusi priecājās par spilgtajām krāsām. Reiz viņš nopūzdamies sacīja:
— Nekur nav tādu puķu kā uz Zemes! Bet kosmosa telpā vispār nav krāsu, tur viss ir melnbalts kā pagājušajā gadsimta fotogrāfijās: debesis melnas, pie tām zvaigžņu mirguļi. Acis garlaikojas. Vienīgi kabīnē ir gan zaļā, gan sarkanā, gan gaišzilā krāsa. Reizēm tīšām izkrāso košāk, uztaisa īstu varavīksni! Toties mūža novakarē man prieks par dzīvajām puķēm.
Jāpiebilst, ka vectēvs nebija diezin kāds labais dārzkopis. Viņš centās visu paātrināt, steidzināt augšanu, pirka dažādus ultraskaņas, augstfrekvences un elektriskos briedinātājus, un rajona dārzkopis tēvocis Seva, kas otrdienās atlidoja pie mums ar aeromugursomu, pārmeta:
— Pavel Aleksandrovič, jūs esat mācīts cilvēks, kā jūs nesaprotat, ka ikvienā darbā vajadzīga pakāpenība. Piemēra dēļ ņemsim bērnu: izlasiet viņam priekšā visas mācību grāmatas, tik un tā no viņa agronoms neiznāks. Tāpat kā jūsu kosmosa darbā nevar uzreiz no Zemes spert soli uz Jupiteru. Vajag lidot un lidot, vai, cik ilgi lidot! Tāpat ir ar augiem. Tiem jāuzkrāj spēki. Tie nevar tieši no pazemes bumbuļa izdzīt ziedu.
Vectēvs māja ar galvu: «Jā, jā, tas tiesa. No Zemes līdz Jupiteram, vai, cik ilgi ko lidot!» Bet desmit minūtes vēlāk, kad krusttēvs Seva, aeromugursomu aplicis, cēlās augšup dzidrajās debesīs un viņa kājas kūļādamās pazuda aiz priedēm, vectēvs no kāda tāla kakta izvilka atkal vienu aparātu.
— Kāpēc šis daikts nestrādā? — viņš rūca. — Instrukciju taču nav rakstījuši muļķi. Nu, pamēģināsim ar šo tulpi.
— Vectētiņ, kūp! Stublājs jau apdedzis!
Arī istabās mums bija daudz aparātu — visvisādi mājas dzīves jaunumi: pašdarbīgie logu un durvju atvērēji «sezam, atveries!», automāti — gaisa mitrinātāji, virtuves automāti, telefona automāti. Tā kā vectēvs, jaunu aparātu nopircis, to katrā ziņā izjauca un pats atkal salika, tie viņu daudzreiz iegāza. Pašdarbīgie atvērēji atrāva līdz galam logus pašā nakts vidū un vislielākajā salā; «Sezam, atveries!» noturēja mani bēniņos ieslēgtu četras stundas, bet mitrinātājs uzgāza mātei šļācienu taisni tobrīd, kad viņa bija uzģērbusi savu labāko kleitu, lai lidotu uz operu Kazaņā.
— Vectētiņ, jūs ar savām spēlītēm taisni kā mazs bērns! — pukojās māte. — Jūs ar Pavļiku abi labi — bāz tik maisā.
Vectēvs kaunīgi taisnojās:
— Ko lai dara, ieradums. Nomētājies pa kosmosu gadus septiņus vai visus desmit. Kad atgriezos uz Zemes — dzīves stils pavisam cits. Tāpēc steidzos panākt, izmēģināt visus jaunumus. Pat tos, kas vēl nav iegājušies. Atlikt nav iespējams — nākamais brauciens degungalā, atkal uz gadiem septiņiem.
Protams, no vectēva «spēlītēm» vislabākā bija mājas stenogrāfiste — milzīgs diktofons, kas aizņēma pusi kabineta. Uz diktofona pulētās virsmas laistījās zelta plāksnīte ar uzrakstu: «Vecajam kapteinim P. Čarutinam no draugiem kosmosiešiem». Un vectētiņš man pastāstīja, ka par kosmosiešiem savējo vidū cits citu saucot kādreizējie astronauti. Viņiem ir savi paradumi, ir pat sava himna, ko sacerējis nezināms dzejnieks garajās starpplanētu dežūras stundās.
Mūsu kapteiņi kā stari trauc, Kur tos zvaigžņots izplatījums sauc, i Atdzisušām svešām lodēm garām, J Zemes būtnēm kur nekas nav darāms. Var jau būt, ka nepietiek ar mūžu, i Un, kad ceļš līdz mērķim atliks īss, ļ Kapteinis mūs vienus pametīs.
Taču mūsu brauciens neapstāsies; Citas kvēlas sirdis vietā stāsies. Ceļš uz zvaigznēm tālāk mērots tiks, Ja to mazā, gudrā Zeme liks.
Ar diktofonu vectētiņš strādāja katru dienu pēc brokastīm. Nostājies rupora priekšā, vecais vīrs vienmērīgā balsī, katru vārdu uzsvērdams, klāstīja savas atmiņas. Pulētajā kastē iedegās spuldzītes, sakarsa stieplītes, skaņa atveidojās magnetofona lentē, pārvērtās burtos, vārdi tika salīdzināti ar mašīnas atmiņu, izlabotas ortogrāfijas kļūdas, elektrona signāli šaudījās pa lenti un šauro rindiņu strēmelīti, kas līda ārā sānos, un automātiski uzlīmējās uz veltņa. Protams, tik sarežģītā gaitā ieviesās arī aplamības, sevišķi ar īpašvārdiem, kuru mašīnas atmiņā nebija. Un es ar labpatiku varēju pieķert mašīnu aplamībās. Tai nebija mazāk kļūdu kā man diktātā.
— Vectētiņ, mašīna «Pallādas» vietā uzrakstīja «palāta».
— Sēdi mierīgi, Pavļik, netraucē mani!
Taisnību sakot, man arī pašam negribējās no darba atrauties, jo vectētiņa stāstījumi bija tikpat kā piedzīvojumu stāstu krājums.
Elpu aizturējis, es klausījos par bīstamajiem lidojumiem uz Saturna putekļu gredzenu, par neticamo smaguma spēku uz Jupitera, par Marsa pavadoņiem, no kuriem ieskrienoties varot nolēkt. . .
Bet vislabāk vectētiņš aprakstīja (par ko jūs paši varat pārliecināties, viņa memuārus lasot) tuvošanos jaunai pasaulei. Šāds notikums daudzas reizes bija atkārtojies viņa dzīvē, un vienmēr tas viņu satrauca, pat atceroties vien.
Mērķis jau tuvu. Aiz muguras palikuši daudzie cerību un mēmā lidojuma mēneši vai pat gadi tukšajā izplatījuma telpā. Bet tad viens no visspožākajiem spīdekļiem iemirdzas kā pērlīte, pēc dienas tas jau ir zirnīša, tad ķirša un tad aprikoza lielumā. Tad pie debess juma jau karājas zelta ripa. Pār to slīd ēnas. Kas tur ir — mākoņi, jūras, bazalta līdzenumi? Ēnas ir robainas. Vai tie ir līči, meži, aizas vai stāvas sienas? Manāmas arī baltas svēdras. Vai tās būtu snie
gotas kalnu grēdas? Vai gaišu putekļu joslas, varbūt aizsalušas upes? Un vai tur ir augu valsts? Vai ir dzīvnieki? Bet varbūt tur mīt saprātīgas būtnes, kuras zina, ka divreiz divi ir četri un hipotenūzas kvadrāts ir vienāds ar katešu kvadrātu summu, būtnes, kuras sapratīs mūsu valodu un spēs paskaidrot savas domas?
— Vectētiņ, Pavļik, pusdienas atdziest, nāciet ēst!
— Es tūlīt pabeigšu, Katja.
— Kaunieties, vectētiņ! Ko bērns no jums lai mācās! Arī viņš skandina: «Pagaidi, māmiņ, esmu aizņemts.» Bet es, tā teikt, esmu ne vien māte, bet arī ārste, man nav nemaz tik patīkami trīsreiz sildīt pusdienas . ..
* *
No rīta pie telefona dežurēja automātiskais sekretārs. Uz katru zvanu tas mehāniski atbildēja: «Pavēla Aleksandroviča pašreiz nav. Piezvaniet pēc četriem. Kas viņam jāpasaka? Es pierakstīšu.» Pēc pusdienām aparātu atvienoja, vectētiņš noklausījās pierakstus, zvanīja pats, atbildēja uz vēstulēm. Viņš bija deputāts — pie viņa griezās par ceļiem, slimnīcām, bērnudārziem un klubiem. Viņš bija zinātnisko biedrību biedrs — viņa atsauksmei sūtīja zinātniskus un populārus manuskriptus, ierosinājumus un planētu apgūšanas projektus. Vārdu sakot, viņš bija slavens vīrs — viņam rakstīja jauni cilvēki, lūgdami padomu profesijas izvēlē, lūgdami palīdzību, lai tiktu darbā Kosmosa apgūšanas komitejā (gribētāju bija pārāk daudz).