Kā cienījamu vīru vectētiņu diezgan bieži aicināja uz Maskavu un citām galvaspilsētām, lai atzīmētu kādu svinīgu notikumu: heliostacijas atklāšanu, pieminekļa pamata likšanu, kāda zinātnieka jubileju. Viņam iznāca tikties ar visizcilākajiem zinātniekiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, piedalīties vēsturiskos notikumos. Carutina paraksts bija uz Līguma par Planētu Savienības dibināšanu. Kopā ar vāciešiem, amerikāņiem, indiešiem un arābiem vectētiņš vagonetē bija vedis uz Miera martena krāsni pārkausēšanai beidzamos ložmetējus un šāviņus. Vectētiņš bija braucis
Draudzības vilcienā pa Beringa dambi no Aļaskas uz Čukotku, nospiedis pogu un iedarbinājis pirmo Antarktikas apsildīšanas iekārtu.
Man vectētiņš bija dzīva enciklopēdija, visu priekšmetu mācību grāmata un paraugs dzīvei. Māte apgalvoja, ka es esot viņam līdzīgs: tāds pats deguns un tāda pati piere. Bet mācījos viduvēji un glītrakstīšanā saņēmu trijniekus. Vai viduvējs skolnieks var kļūt par slavenu kosmonautu? Vai nebūtu jāpieņemas prātā? Ar vienpadsmit gadus veca zēna vaļsirdību es noprasīju: N
— Vectētiņ, vai tu vienmēr esi bijis slavens kopš pašas bērnības, vai arī tāds tu tiki vēlāk, pēc institūta beigšanas?
Un vecais vīrs, man galvu glaudīdams, nopietni atbildēja:
— Slavens, draudziņ, nekad neesmu bijis. Cilvēkiem interesants esmu nevis es, bet mans darbs. Katram laikmetam ir sava iecienīta profesija. Viduslaikos cieņā turēja bruņiniekus, arābu Austrumos — tirgoņus, citos laikos — jūrniekus, rakstniekus, lidotājus, izgudrotājus. Manas dzīves laikā visa cilvēce aizrāvās ar kosmosu. Man paveicās — mani norīkoja izlūkos. Mana grāmata nav Carutina iespaidi, nav Carutina piedzīvojumi, bet kosmosa izlūka sīka atskaite. Mēs, kosmonauti, esam divdesmit pirmā gadsimta mīluļi, mūs vienmēr atceras, visur uzlūdz pašus pirmos, sēdina pirmajās rindās. Nevis nopelnu dēļ, bet tāpēc, ka mīl kā mazu bērniņu, kā skaistu meiteni.
Tādi paskaidrojumi tikai stiprināja manu godkāri. Ja tas nav nopelnu dēļ — jo labāk. Tātad par slavenību var kļūt arī ar trijnieku glītrakstīšanā.
— Vectētiņ, kad izaugšu liels, es arī būšu kosmosietis.
— Neieteicu, mīļais.
— Kāpēc, vectētiņ?
— Kad izaugsi — sapratīsi.
Man it kā atbildēdams, vectētiņš todien elektrostenogrāfistei nodiktēja tādu tekstu (šo fragmentu vēlāk ievietoja II sējuma XXIV nodaļā):
«Man laimējies piedzimt lielo kosmisko atklā
jumu laikmeta rītausiņā. Esmu pirmā mākslīgā pavadoņa laikabiedrs. Manas dzīves rītausma sakrita ar astronautikas rītausmu. Kamēr es izaugu, Mēness jau bija apgūts. Jaunībā sapņoju tikties ar Venēru, brieduma gados ar Jupiteru, vecumā — ar sirmo Neptūnu. Tehnika īstenoja manus sapņus. Nepilna gadsimta laikā ātrums pieauga no 8 līdz 800 km/sek. Un cilvēces valdījumi neiedomājami palielinājušies: pagājušā gadsimta vidū cilvēces rīcībā bija tikai viena planēta, zemeslode ar seštūkstoš trīs simti kilometru lielu rādiusu, tagad šai sfērai ir četri miljardi kilometru liels rādiuss. Esam pieņēmušies spēkā un gudrībā, esam bagātinājuši fiziku, ģeoloģiju un astronomiju, arī bioloģiju, salīdzinot mūsu pasauli ar svešajām pasaulēm. Viens vienīgs sapnis nav piepildījies: neesam sastapuši sev līdzīgas būtnes prāta ziņā. Mēs neesam paguruši, prieks būtu turpināt meklējumus, bet tālāk nav kur iet. Priekšā starpzvaigžņu telpa, ko nespējam pārvarēt. Veiktas četras gaismas stundas, bet līdz tuvākajai zvaigznei ir četri gaismas gadi. Mūsu ātrums ir 800 km/sek. Vajadzīgs simtiem reižu lielāks ātrums. Uz citām saulēm tik drīz mēs nevarēsim doties, daži apgalvo, ka nekad. Fotonraķete un vēl drosmīgāki projekti pagaidām ir tikai projekti. Kosmisko atklājumu laikmets beidzies, labākajā gadījumā pārtraukts uz diviem trim gadsimtiem. Ir iestājusies atelpa — apgūšanas laiks. Nav nekā atklājama. Kosmonauti kļūst par kosmosa šoferiem. Mūsu tagadējais darbs ir nogādāt inženierus un tehniķus uz planētām.»
Es dzirdēju vectētiņu diktējam šo fragmentu un, protams, nekā nesapratu. Bet šais vārdos izpaudās īstais Pavels Čarutins. Iedomājieties, kāds liktenis! Kapteinis nonācis līdz tāluma robežai. Tālāk nav kurp lidot. Atklājumu pasauļu vairs nav, bet par kosmosa ormani negribas būt. Un vectētiņš pameta kosmosa ceļus. Atpūta, gods, mazbērni, memuāri un durvis «sezam, atveries!». Tā viņš savu dzīvi arī nodzīvotu, ja tajā nebūtu iejaucies Rādijs Grigorjevičs Blohins, pēc specialitātes tehniķis celtnieks, pēc aicinājuma — nemiera gars.
Pie -mums,/viņš ieradās jau vasarā. Zilganajām kupenām piedzītais līdzenums bija pārvērties par tveicīgu, meduS smaržas apdvestu āboliņa lauku, bet baltais klajums viņpus vasarnīcas pārvērties Kuibiševas jūrā. Pie dārza vārtiņiem stāvēdams, es klausījos viļņu šalkoņā. Citi bērni, bikses līdz ceļiem uzrotījuši, dziļdomīgi vēroja paštaisītos pludiņus, kas lēkāja žilbinošajā mirgā. Man briesmīgi gribējās viņiem piebiedroties, bet māte neļāva uz jūru iet. «Tu nedrīksti iet ūdenī, kamēr neesi iemācījies peldēt!» viņa sacīja.
Kādu dienu aiz priedēm atskanēja tarkšķis, parādījās kāda cilvēka kājas, un neveikli zemē nolaidies vīrs, aeromugursomu atsprādzēdams, noprasīja:
— Jaunais cilvēk, kur te ir Carutina vasarnīca?
Vēstuļu mums nāca veselām kaudzēm, bet nepazīstami apmeklētāji ieradās reti. Katram vis nebūs dūša divas vai trīs stundas lidot no Maskavas līdz vasarnīcai un atpakaļ, ja var aprunāties arī pa tālruni. Pie vectēva mēdza ierasties tikai senie kosmosa draugi, pie mātes — galvenokārt slimnieki. Es vērīgi noskatīju ciemiņu. Manā priekšā stāvēja izspūris un noguris maza auguma cilvēks, gadus trīsdesmit vecs. Kosmosā, es domāju, līdzi ņēma tikai tādus spēkavīrus kā mans vectēvs. Ciemiņam pogcaurumā nebija arī nozīmītes — zelta Saturna. Tādas nozīmītes piešķīra tiem, kuri bijuši ārpus Mēness orbītas. īstie kosmieši ceļojumu uz Mēnesi neuzskatīja par kosmisku. Manā laikā pedagogi strīdējās, vai neuzskatīt Mēnesi par daļu no Zemes — par septīto savrupo kontinentu un vai neizņemt to no astronomijas un nenodot ģeogrāfijai.
«Nozīmītes nav, tātad slimnieks,» es nodomāju un pateicu:
— Pieņemšana sāksies četros. Es jūs pavadīšu uz lapeni.
Katram gadījumam turējos pieklājīgā attālumā. Starp mātes slimniekiem varēja būt nenormālie. Paslepus, bailīgā ziņkārē es viņu vēroju. Protams, nenormāls. Skraida pa lapeni, žestikulē, apgāž kaktusa
podiņu, izber zemi, sarauš ar rokām un nepalūdz vis lāpstiņu.
— Jūs, slimais, neuztraucieties, — dūšu saņēmis, es teicu. — Ārste būs taisni četros.
Ciemiņš pacēla rokas pret debesīm.
— Jaunais cilvēk, kur jūs esat mani atvedis? Es prasīju pēc Čarutina vasarnīcas. Man vajadzīgs Pavels Aleksandrovičs, slavenais kosmonauts.
Līdz ausīm nosarcis, es viņu aizvedu uz vectēva kabinetu. Biju tā apjucis, ka atkal paspruka aplamība:
— Vectētiņ, pie tevis slimnieks!
Vecais vīrs saprata manu aplamību un pārvērta to jokā.
— Par ko tad jus sūdzaties? — viņš labsirdīgi apjautājās.
— Par ko es sūdzos? — iesaucās atnācējs. — Man ir gan par ko sūdzēties. Kaut vai par kurlumu, par speciālistu vispārējo kurlumu.
Rādijs Blohins bija no izmirstošās fantastu sugas. Lai būtu fantasts, vajadzīga lieliska veselība, mērķtiecība, neatlaidība, pašpaļāvība un galvenais . . . pilnīgs paškritikas trūkums. Tomēr starp viņiem gadās arī patiesi izgudrotāji. Diemžēl atšķirt tos ir tikpat grūti, kā starp simtiem iesācēju atrast īstu dzejnieku.