Nav nekā ļaunāka par šīm vientuļajām dežūras stundām. Gribas būt uz Zemes — pļavā ar ziedošām pīpenītēm un dziedošiem cīruļiem spožajā debess zilgmē. Gribas ļaudīs, gribas būt metro, stadionā. Lai apkārt būtu klaigas, nevis džinkstošs klusums, lai tevi ar elkoņiem bikstītu, lai apkārt virmotu ļaužu drūzma un katra seja tajā citāda un sveša. Lai visapkārt būtu sievietes. Es, atvainojiet, esmu jau gados un vecpuisis uz mūžu mūžiem. Sieviete ar mani nekādi nevar sadzīvot. Man riebīgs raksturs.
— Un nevienas sievietes jums nebija līdzi? — Marina jautāja.
— Kā tad nebija. Tik ilgos braucienos bieži vien izraugās vīrus un sievas. Vīrs parasti ir inženieris un fiziķis, sieva — bioloģe un ārste. Abi arī astronomi. Mums bija divi tādi pāri — Varencovi un Juldaševi. Bet trešais pāris —mēs ar Paveļu Aleksandroviču — vecis un vientuļnieks. Tomēr nekā laba nav arī precētiem. Sievietes ilgojas pēc teātriem, nav sabiedrības, nav veikalu, jaunākās modes svešas. Bet visbēdīgākais — tās ir ilgas pēc bērniem. Taču bērnus ņemt līdzi ir bīstami: saspiestība, mākslīgā gaisma, bezsvara stāvoklis. Kas var zināt, vai kauli un muskuļi nobriedīs, vai bērns maz iemācīsies staigāt, kā nākas. Nekā, labāk neriskēt. Bet laiks iet.
— Trīsdesmit gadi! — Marina līdzjūtīgi nopūtās.
— Neteiksim, ka trīsdesmit, faktiski trīsreiz mazāk, — izlaboja Blohins. — Raķetē mēs bijām seši un gulējām pēc kārtas. Divus gadus dežurējam, četrus guļam. Es te domāju par mākslīgo miegu ar atdzisināšanu. To dara ne tikai mums par prieku, bet arī lai varētu samazināt kravu. Četrus gadus cilvēks ne dzer, ne ēd un tikpat kā neelpo. Mēs nonākam ārpus Saules sistēmas, kosmosa telpa kļuvusi tīrāka, sadursmju draudu tikpat kā nav… un tad tūlīt divi pāri sagatavojas guļai. Trīs diennaktis viņi nekā neēd, tikai dzer, dzer un dzer; tad seko narkoze un — aukstā ūdenī iekšā. Miesas temperatūra pazeminās, tai ļauj kristies līdz plus diviem grādiem. Cilvēks sacietē kā akmens. Tad to ievietojam termostatā — stikla kastē ar automātiski regulējamu temperatūru. Grādiem jāseko ļoti rūpīgi. Kā tikai .temperatūra mazliet augstāka — baktērijas sāk aktivizēties, līdzko mazliet zemāka — asinis sasalst un ledus čagiņas saplosa audus. Drusciņ pat baigi: tu staigā un strādā, bet blakām tavi paša biedri ledus termosā. Vēlāk, protams, aprodi. Bet guļot nekā nejūt. Sākumā galva dulla un dūša nelaba — tas no narkozes. Tad viss satumst. .. bet turpat jau atkal plaukst gaisma. Tas nozīmē, ka pagājuši četri gadi un tevi atdzīvina. Tad ir visbīstamākais brīdis, jo galva atpūtusies, domas neparasti svaigas un tevi sagrābj ziņkāre: kurp mēs lidojam? Kas noticis pa šiem gadiem? Bet sirds atradinājusies pukstēt, tā nedrīkst pēkšņi mainīt režīmu. Es, piemēram, lēcienu pārcietu labi, bet jūsu vectēvs slikti. Kā nekā vecs cilvēks, un sirds notērēta. Pirmo reizi vēl nekas, bet pēc otrā miega — bija gan ģīboņi, gan graizes, gan samaņas zaudēšana. Aiša — mūsu vecākā ārste Aiša Juldaševa — stundas četras pūlējās gar viņu. Tomēr pamodās. Tad Aiša pateica, ka par trešo reizi viņa vairs negalvojot. Varbūt Paveļam Aleksandrovičam vajadzēšot paciesties un visu atceļa laiku — četrpadsmit gadu — bez nomaiņas dežurēt.
Mēs jau tuvojāmies mērķim, kad itin visus modi
nāja augšā un gulēt vairs neviens negāja. Četrpadsmit gadu bijām traukušies uz neredzamo punktu, līdz beidzot saskatījām mērķi — tumšu aplīti, kas aizklāja zvaigznes. Lieliski vīri tie Mēness astronomi! Mērķi mums bija norādījuši precīzi, un mēs bijām pielidojuši precīzi, lieki netērējot degvielu. Bet vienu nebija saskatījuši astronomi — ka Pūķa zvaigznāja īnfra nav vientuļš, bet dubultķermenis, divas melnas saules — A un B. A ir mazāka, B — mazliet lielāka. A ir tuvāk mums, B — drusciņ tālāk. «Drusciņ» pēc kosmiskajiem mērogiem. Vispār attālums starp tām ir lielāks nekā no Zemes līdz Saturnam.
Nepacietībā mēs trīcējām un drebējām un Pavels Aleksandrovičs vairāk par visiem, lai gan to neizrādīja. Tas taču bija viņa dzīves beidzamais trumpis, beidzamā cerība tikties ar kosmosa brāļiem. Vectētiņš jau bija sagatavojis visu savu arsenālu starpplanētu sarunām: gaismas signālus, lai paziņotu, ka divreiz divi ir četri, un infrasarkanos prožektorus gadījumā, ja turienes būtnēm ir pūces redze. Viņš sagatavoja arī kamertoņus, ja šīs būtnes būtu pilnīgi aklas. Sagatavoja arī ultraskaņu sirēnas, ja būtnes uztver ultraskaņu tāpat kā sikspārņi. Bija viņam arī ģeometrisku figūru zīmējumi un modeļi, ābece ar reljefām bildītēm, ko varētu ir apskatīt, ir aptaustīt.
Prātā stāv izšķirīgā diena — trešais augusts. No rīta laidām darbā bremzes. Sāka izpausties augša un apakša, gaisā uzdzinušās mantas krita uz grīdas. Pret dienas vidu Infras tumšais plankumiņš manāmi izpletās, aizsegdams zvaigzni pēc zvaigznes. Arvien vairāk un vairāk. Tad satumsa gandrīz puse debess. Sev priekšā ieraudzījām it kā karājamies kaut ko līdzīgu melnai bļodai. Mēs apstājāmies. Mūsu raķete kļuva par Infras pagaidu pavadoni.
Iedomājieties mūsu vilšanos. Mūsu astronomi mazdrusciņ bija kļūdījušies. Atmosfēras temperatūru bija noteikuši plus desmit grādus, bet patiesībā temperatūra bija mīnus seši. Tur atmosfērā bija visa kā: ir metāns, ir amonjaks, gluži kā uz Jupitera, ogļskābā gāze, tāpat kā uz Venēras, pārpilnām ūdeņraža un ūdens garaiņu — biezum biezi mākoņi. Zem tiem ledus,
sniega lauki un ledus blāķi. Bet pa ledus blāķiem izkāpelēt nebija ko domāt. Četrkārtīgs smagums, kājas nemaz nevarēja pacilāt, smagas kā svaru bumbas. Ledus biezums — desmitiem un simtiem kilometru. To mēs noteicām ar spridzināšanu.
Vajadzēja lidot četrpadsmit gadu, lai ieraudzītu parasto Arktikas nakti!
Mēs visi jutāmies sarūgtināti, bet Pavels Aleksandrovičs vienkārši satriekts. Dzīves sapnis nebija piepildījies. Pēdējais mēģinājums sabrucis.
Tai reizē tad radās galīgais lēmums: doties arī uz Infru B.
— Pats par sevi saprotams! Tā taču turpat līdzās, — man paspruka.
— Nē, nav vis pats par sevi saprotams, Pavļik. Kosmosā ir savi aprēķini. Uz Zemes kilometri ir atkarīgi no kurināmā, bet tur valda tikai ātrumi. Kurināmo netērē visu laiku, tikai ieskrējienā un bremzējot. Visbiežāk kurināmā krājumus ņem līdzi diviem ieskrējieniem un diviem bremzējumiem. Ja lieku reizi kaut kur pieturam, tas nozīmē, ka pārtērējam kurināmo un atpakaļ būs jālido gausāk, ka atgriezīsimies gadus trīs vēlāk. Tad nu visādi taupījām, attīstījām mazāku ātrumu — ne lielāku par četrdesmit kilometriem sekundē. Pagājušā gadsimta beigās to uzskatīja par sasniegumu. Tā nu lēnītēm vilkāmies — turpat veselu gadu no Infras līdz Infrai. Gulēt arī neviens negāja — uz gadu vien nav vērts atdzesēties. Jūsu vectēvs nevarēja vien beigt atvainoties — vecais vīrs domāja, ka viņa dēļ bijām ar mieru uzkavēties. Taisnību sakot, visiem gribējās apmeklēt otru Infru. Kur trīsdesmit gadus no dzīves esi ^atdevis, tur ar vienu vai diviem gadiem vairs nerēķinās. Nevienam negribējās pagriezt muguru neizpētītajai pasaulei.
Iezīmējās arī otrs tumšais plankumiņš, aizsegdams visas tuvākās zvaigznes un aizklādams pusi debess. Mēs atkal piebremzējām, kļuvām par pagaidu pavadoni un nosūtījām izlūkraķeti tumsā. Paši jaušam, ka šoreiz tā nav akla tumsa. Zem mums visu laiku plaiksnīja rūsa — plosījās negaiss. Uzliesmojumu mirkļos bija redzami mākoņu apveidi. Automāts pa radio