Daudz vēlāk, kad Cjaņs jau bija miris, Šorins uzzināja, cik tuvi ir bijuši viņa un vecā kosmonauta sapņi. Pat ekspedīcijas dienasgrāmatā epigrāfa vietā bija lasāmas šādas dzejas rindas:
Sala aizzīmogotu vēstuli Par kosmisko draudzību Nogādās gāzu plīvurā Ietinies ziņnesis.
Tāpēc ekspedīcijā bija tik daudz biologu, tāpēc jau kopš pirmajām dienām sākās ūdens ledus meklēšana: ledus gabaliņi kusa mēģenēs, mikroskopa okulāri vērsās^ pret katru pilīti.
Ūdens, ogļūdeņraži, ogļskābā gāze, Saules stari. Kāpēc uz komētas nevarētu mosties dzīvība?
Un dzīvību atrada: tās bija nekustīgas nūjiņas ar ūdeni, taukvielām, olbaltumvielām un nukleīnskābi — kaut kas līdzīgs baktērijām.
Vēlāk uzgāja Zemes sakņkājiem līdzīgas piciņas adatainās krama bruņās.
Tad atrada — tikai vēl dziļāk — šo adataino piciņu žuburainas kolonijas, visticamāk, ka tās bija analogas polipiem.
Un katrā pilītē tūkstošiem veidu, desmitiem tūkstošu formu, miljoniem un atkal miljoniem eksemplāru mikrozvērnīcai. Biologi pa četrpadsmit un sešpadsmit stundām sēdēja pie mikroskopu ekrāniem. Četru stundu darba diena bija palikusi uz Zemes. Nebija nekādas jēgas ņemt līdzi uz komētu trīskārtēju ekipāžu ar trīskārtēju kravu tikai tāpēc vien, lai dalībnieki varētu atpūsties tāpat kā uz Zemes.
Ko darīja Šorins? Itin visu! Gatavoja ēdienu, baroja aizrautīgos mikroskopu vērotājus, palīdzēja saimniecības pārzinim, mehāniķiem, elektriķiem, kibernētiķiem, gāja (precīzāk — peldēja gandrīz vai bezsvara pasaulē) ar ģeologiem pēc paraugiem, cirta ejas, nesa termosā ledu, visu piereģistrēja, rakstīja etiķetes, glabāja bundžas ar paraugiem, novietoja kolekcijas konteineros.
Numurētas bundžas, numurēti akmeņi, numurētas un cauršūtas lapas. Šorins bieži nemaz nezināja, kas atrodas viņa bundžās un kastēs. Pat zinātniskie līdzstrādnieki to zināja pavirši, jo ekspedīcijas laikā nebija vaļas sašķirot, viņi steidza vairāk savākt materiāla Zemes pētniekiem, ievākt faktus nākamajām pārdomām. Bet faktu meklētāju rīcībā nebija daudz laika — kādi divi mēneši, kamēr komēta virzījās no Marsa orbītas uz Merkūrija orbītu. Pēc tam vajadzēs steigšus bēgt no Saules ugunīgās elpas.
Rakstīdams etiķetes uz bundžām, Šorins atcerējās bērnu dienu sapņus. Tie likās tik naivi! Tagad viņam bija tikai viena vēlēšanās: labi izgulēties. Bet viņš apzinājās, ka iztur kosmonauta eksāmenu. Jāparāda, ka viņam rekordista izturība, mākslinieka novērošanas spējas, patstāvība un prasme būt izpalīdzīgam. Un Šorins neļāvās nogurumam. Viņš pirmais ķērās pie vissmagākās kastes, pirmais traucās augšā, kad aicināja brīvprātīgos neobligātā un vienmēr bīstamā pārgājienā, strādāja vairāk par visiem un vairāk nekā citi arī jautāja. Biedri viņu uzskatīja par sīksti izturīgu, citi nosodīja, saukāja par izlēcēju. Varbūt viņš arī bija izlēcējs, jo gribēja izcelties un izpelnīties ieteikumu nākamajā ekspedīcijā.
Bet vecais Cjaņs visu ievēroja. Reiz viņš sacīja:
— Labi, dēls. Izliecies arī turpmāk nenogurdināms.
Šorins bija izmisumā. Tātad Cjaņs ir viņu atmaskojis. Redz viņam cauri, redz viņu nogurušu, mēreni
izturīgu, mēreni drosmīgu, redz viņā viduvēji attapīgu cilvēku ar hroniskām iesnām, kurš pūlas atdarināt varoņus.
Bet Cjaņam bija sava loģika. Tā drīz vien atklājās,
Ekspedīcija tuvojās beigām. Merkūrija orbīta palika aiz muguras. Pinkainā, ārkārtīgi izpletusies Saule nežēlīgi cepināja komētu. Tuvojās radiācijas josla, kas pat XXII gadsimtā bija bīstama. Vajadzēja steidzami, negaidot starojumu triecienus, evakuēt komētu. Bet taisni tai laikā komētas ledus izkusa un sākās dzīvības pavasaris — nevis mēģenēs, bet paltīs un ezeriņos.
Acīm redzami, pielāgojusies īsajai vasarai, dzīvība raisījās brāzmaini un nevaldāmi. Zaļš, zilgans un sarkans pelējums no paltīm kāpa augšup uz klintīm. Mikrobi saēda metālu, gumiju un plastmasu, iespiedās skafandros, uz ādas uzmetās čulgas un brūces. Paltīs pa virsu peldēja kaut kādas plēvītes, parādījās medūzām līdzīgi caurspīdīgi, arvien sarežģītākas formas maisiņi. Nekas tamlīdzīgs mēģenēs netika manīts.
Tagad visu to vajadzēja pamest, nepabeidzot izpētīt līdz galam visinteresantāko.
Tomēr Cjaņs nolēma: riskēt, bet ne visiem. Daļu ekspedīcijas ar savāktajām kolekcijām viņš nosūtīs uz Merkūriju, uz komētas atstājot dreifētāju grupu — četrus no četrdesmit sešiem. Palika viņš pats, paturēja biologu Arenasu, bioķīmiķi Zosju Vandovsku… un šķietami nenogurdināmo visu darbu pratēju.
Vai Šorins par risku zināja? Protams, zināja. Bet jaunībā kaut kā negribas ticēt bojā ejai. Pie tam ceļojumu ar komētu viņš uzskatīja tikai par vienu pakāpienu, līdz funkcijai vēl bija tālu.
Kas notika tālāk, jūs zināt paši. Visās bērnu hrestomātijās stāstīts par četru cilvēku braucienu ar komētu. Viņi bija nonākuši pusotra miljona kilometru attālumā no Saules — simtreiz tuvāk nekā Zeme. Žilbinošā ripa tagad aizklāja ceturto daļu no debesīm, gruzdināja audumus, kausēja akmeņus. Bez teleskopa, protams, cauri biezajiem, melnajiem stikliem varēja saskatīt plankumus, lāpas un pat rīsa graudiņus. Ceļinieki trīsreiz glābās komētas otrā pusē, lai viņus neskartu hromosfēras uzliesmojumi. Milzīga protube-
rance reiz viņus tomēr notvēra, jo komēta ieskrēja baltkvēles miglā. Cilvēki uzģērba neērtos, ar delta slāni apgādātos pretradiācijas aizsargsuperskafandrus, nobēga alā, bet taisni šai alā radās plaisa — komētas kodols pāršķēlās un sadalījās divās daļās. Trīs cilvēki palika vienā pusē, Vandovska — otrā. Šorins palēcās uz priekšu, saķēra apjukušo sievieti, pārmeta viņu pāri baismīgajam bezdibenim un tad pāršāvās arī pats.
Nē, romantiska mīlestība pret glābēju neuzplauka. Zosja mīlēja Arenasu un tāpēc bija palikusi kopā ar viņu uz komētas.
Komēta, acīm redzot, nekad vēl nebija gājusi cauri protuberancei, šoreiz dzīvība tika galīgi izsvilināta. Dzīvi palika tikai četri skafandros, bet viņi bija zaudējuši mājokli, rezerves, kolekcijas, dienasgrāmatas — itin visu, izņemot vienīgi to, kas atradās skafandros — gaisa, ūdens un pārtikas rezerves septiņām dienām.
Radiosakaru nebija. Saule bija pārtraukusi radiosakarus, un cilvēki uz Zemes, vērodami spožo dubultspīdekli, zīlēja, uz kura no tiem uzies apdegušos līķus. No Merkūrija izlidojusī raķete bija novirzījusies uz to kodola daļu, kuras skrējiens bija ātrāks un kas trauca pa priekšu. Cjaņs ar biedriem atradās uz otrās kodola daļas. Pārtikas tiem vairs nebija, arī ūdens nebija. Viņi sēdēja nekustīgi, pūlējās retāk elpot, taupīt gaisu. Tika nolemts, ka Cjaņs un Arenass atdos savu skābekli sievietei un jauneklim. Šorins slepus aizgāja uz izdegušo nometni un atrada tur saglabājušos skābekļa balonu vēl trim dienām . ..
No komētas viņus nocēla trešās dienas beigās.
Nu Šorins bija tāda pati slavenība kā Arenass un Vandovska. Vai pelnīti? Spriediet paši. Protams, ja Cjaņs līdzbraucējos būtu izvēlējies kādu citu, par slavenību būtu kļuvis tas. Visa pasaule alka iepazīties ar Komētas Braucējiem. Bet Cjaņs slimoja, Vandovska ar Arenasu apprecējās, un tiem it nemaz negribējās savu medusmēnesi pavadīt televizora ekrāna priekšā. Šorins lasīja lekcijas, diktēja piezīmes, dalījās atmiņās. Viņš varēja noklīst uz memuārista vieglā ceļa, varēja doties jebkurā ekspedīcijā, jo viņu aici
nāja sacenzdamies. Bet viņš savu slavu izmantoja vēl vienas specialitātes apgūšanai: viņš kļuva par fotonraķešu izmēģinātāju.