Mazs paskaidrojums. XIX un XX gadsimts bija molekulārās ķīmijas un enerģētikas laikmets. Toreiz enerģiju ieguva, atomiem savienojoties molekulās, retāk — lielām molekulām sairstot. Sadegšanā iegūtie gāzu ātrumi bija no divi līdz četri kilometri sekundē, bet ķīmiskās raķetes nolidoja sekundē tikai kilometru — pilnīgi pietiekams ātrums jebkuram ceļojumam virs Zemes un izlidojumam kosmosā.
XX gadsimta beigās sākās kodollaikmets. Sai laikmetā enerģiju ieguva no atomu kodoliem — lieliem (piemēram, urāna) kodoliem sabrūkot vai daļiņām savienojoties kodolos — piemēram, hēlija kodolā. Kodolreakcijās daļiņu ātrums ir tūkstošiem un desmittūkstošiem kilometru sekundē, un sekundē sasniegtais kodolraķešu ātrums tuvojās tūkstošiem un desmittūkj stošiem kilometru, ar ko pilnīgi pietiek jebkuram ceļojumam Saules sistēmā. Taču pat līdz Centaura Alfai, ļ;līdz tuvākajai no tuvajām zvaigznēm, kodolraķete I lidotu tūkstoš gadu.
Lai veiktu zvaigžņu lidojumus, pēc enerģijas vajadzēja sniegties vēl dziļāk — no atomu kodoliem pievērsties to komponentiem, to daļiņām: protoniem, neitroniem un elektroniem.
Daļiņu reakcijās rodas fotoni, un tikai tie spēj piešķirt raķetei gandrīz gaismas ātrumu — turpat trīssimt tūkstošu kilometru sekundē.
Fotonraķete varētu aizlidot līdz tuvākajai zvaigznei mazliet vairāk nekā četros gados.
Tādēļ zvaigžņu fantasts Sorins nolēma kļūt par fotonraķetes izmēģinātāju.
«Pats par sevi saprotams,» sacīs lasītājs.
Bet Šorina laikā tas nebija pats par sevi saprotams. Par fotonraķeti cilvēki jau bija domājuši divsimt gadu, un nebija nekādas garantijas, ka darbs neilgs vēl savus simt gadus.
Daļiņu pasaulē sintēzes reakcija bija pazīstama jau [kopš senseniem laikiem. Elektrons, savienodamies ar antielektronu (pozitronu), dod divus fotonus. Šo savienošanos neveiksmīgi nodēvēja par anhilāciju — iznīcināšanos.
Bet dabā antielektronu un vispār antivielas ļoti maz, ;to sagādāt ir grūti, vēl grūtāk saglabāt. Divsimt gadu I zinātnieki pūlējās radīt antivielas dzinēju, divsimt gadu katastrofālie sprādzieni pazudināja ir ieceres, ir zinātniekus.
Tikai XXII gadsimta beigās, kad Šorins jau atradās uz Mēness, piekļūt fotonraķetei izdevās citādi, nevis daļiņas savienojot, bet tās saskaldot.
Taču Šorins jau nevarēja zināt, kad kuģis nāks gatavs — pēc gada vai simt gadiem?
īstenība izrādījās kaut kur vidū. Par izmēģinātāju Šorins sabija astoņpadsmit gadu — visu savu jaunību.
Viņš dzīvoja bāzē uz Ganimēda, lidoja tukšumā, tālāk no planētām, tālāk no ceļiem, viņš nelidoja Saules sistēmas plaknē. Fotonraķete bija kaprīza un asinskāra: kā senlaiku meksikāņu elkadievs tā aprija izmēģinātājus citu pēc cita. Kontrolējamā skaldīšanās reizēm kļuva patvarīga, tad aparāts un lidotājs pagaisa acumirkļa uzliesmojumā. Bieži sajuka skaldīšanās režīms: nekaitīgo vajadzīgo staru vietā radās pārāk cieti stari, un lidotāji gāja bojā no staru slimības, vai arī radās siltuma stari, un spogulis izkusa, vai aū izveidojās rezonanse, un aparāts izjuka ultraskaņu svārstībās, bet lidotājs, sēžot atzveltnī, negaidot atradās tukšā telpā starp zvaigznēm.
Šorins daudzas reizes bija par mata tiesu no nāves un tomēr palika dzīvs. Pats viņš bija pārliecināts, ka bojā neies, iekāms nebūs veicis savu funkciju. Viss kosmoss vīpsnāja par slavenā izmēģinātāja drusciņ ērmoto māņticību. Laikam jau smejat arī jūs .. . bet nez vai vērts zoboties? Pat briesmīgākajos un bīstamākajos brīžos Šorins nekad nedomāja: «Vai tiešām nāve? Ardievu, mīļā dzīve!» Nevienu mirkli viņš netērēja šaubām, bet lauzīja galvu, ko iesākt. .. Protams, pārliecības spēks stiprināja viņā ceribas palikt dzīvam.
Ne jau tāpēc viņš vairojis savu meistarību, lai sairtu atomos. Viņam pavisam cita funkcija.
3. SAPŅOJUMS
Vidēja vecuma kapteinis skarbiem vaibstiem sēž perlamutra mežā, ēnā. Virs galvas melodiski san sausās un cietās lapas. Katra vēja pūsmiņa — tīrā serenāde.
Kapteinim blakus . . . nē, nedomājiet vis, ka nāra. Naivi būtu domāt, ka zem oranža debesīm skaistums līdzīgs mūsu Zemes skaistumam. Abinieces nāras varbūt atgādina krupjus. Galaktiskajām sarunām nevajag skaistuļu. Blakus Šorinam planētas saimnieks platu pieri, šaurām acīm, apaļu galvu — ar kaut ko viņš atgādina nelaiķi Cjaņu.
Raugoties viņa neapšaubāmi gudrajās acīs, Šorins zīmē ģeometriskas figūras — trīsstūri, kvadrātu, Pitagora bikses. Ģeometrija ir viena un tā pati visā Galaktikā.
— Lai paliek, — nosaka zvaigžņu Cjaņs. — Es lasu tavas domas. Tu esi saprātīgas planētas sūtnis un ieradies pie mums piedāvāt Draudzību, Savienību un Sadarbību. Es redzu, ka tu runā ar lūpām, skaņām un vārdiem. Tātad uz jūsu planētas vēl runā dažādās valodās, vēl pastāv dažādas tautas. Laikam jau gluži nesen vēl bija arī dažādas valstis. Tu labi atceries vēsturi, atceries, kā šīs valstis naidojās, pat karoja, līdz tās sasniedza Komunismu, Vispasaules Vienprātību. Tava sirds drusciņ baiļojas. Tu domā: ja nu es tevi nesaprotu, ja nu mēs nespējam saprasties, saņemsim sūtni naidīgi un nevis sadraudzēsimies, bet sanaidosimies.
Zemes sūtnis notvīkst. Diplomātam tomēr nav patīkami, ja lasa viņa domas.
— Tavas bažas ir veltas, — mierina zvaigžņu vīrs. — Saprāta būtnes var allaž saprasties. Kurš grib saprasties, tas vienmēr saprotas. Kosmoss ir plašs, un pasaules telpas pietiek visiem. Galaktiku mēs drusciņ pazīstam. Tās vēsturē nav bijis neviena kosmiskā kara, bet ļoti daudz tikšanos, un katra tikšanās nesusi labumu. Runā, domā, es tevi uzklausīšu. Dari mums zināmu savas planētas pieredzi.
— Es labāk mācītos, — Šorins atbild. — Manuprāt, jūs esat tikuši tālāk par mums. Mēs, piemēram, domas lasīt neprotam . . .
Ar laiku fotonraķetes kļuva drošākas un spēcīgākas. Tās pārspēja kodolraķetes un apsteidza tās. Dzīvē ienāca neparasti ātrumi — desmit, divdesmit un beidzot četrdesmit tūkstošu kilometru sekundē. Kāds Šorina draugs, lidotājs Gorjanovs, ceturtdaļstundā nolidoja no Zemes orbītas līdz Marsam. Tiesa gan, pusotrus mēnešus viņam vajadzēja uzņemt ātrumu, pusotrus mēnešus bremzēt un tad vēl vairākus mēnešus, lai atgrieztos bāzē. Fotonraķešu lidotājiem visa Saules sistēma bija par šauru. Un, kad parādījās raķete, kuras ātrums bija tuvs gaismas ātrumam, raķeti izmēģināt vajadzēja kosmiskā lidojumā — no Zemes uz Centaura Alfu. Lai tās ātrumu attīstītu līdz gaismas ātrumam un vēlāk nobremzētu, tomēr bija vajadzīgi divi gaismas gadi. Bet attālums līdz Alfai snj.ertzas pāri četriem gaismas gadiem. Tāpēc nolēma apvienot izmēģinājuma lidojumu ar pašu lidojumu uz zvaigzni.
Lai vispusīgi izpētītu svešo pasauli, vajadzēja astronomus, ķīmiķus, ģeologus, biologus un vēsturniekus. Lai fotonraķeti aizvadītu līdz mērķim, vajadzēja matemātiķus, inženierus, elektriķus un kibernētiķus. Vajadzēja arī mehāniķus, kas labotu aparatūras, un mediķus, kas lāpītu cilvēkus. Pavisam sanāca trīsdesmit trīs cilvēki. Arenass, Cjaņa ekspedīcijas biologs, bija ekspedīcijas priekšnieks. Pats Cjaņs, savu funkciju veicis, tolaik jau bija miris. Bet Šorinam sava funkcija vēl bija veicama — viņu iecēla par otro pilotu.
Tad vajadzēja uzbūvēt fotonraķeti, milzīgu ūdens tvertni, jo ūdeni izmantoja kā kurināmo. Bija jāsavāc itin viss, kas vajadzīgs novērošanai. Viss vajadzīgais astronomiem. Viss laboratorijām. Viss kinodokumentu un fotodokumentu fiksēšanai. Viss skaitļošanai. Viss vajadzīgais dzinējam. Viss vadībai. Viss remontdarbiem. Viss kustībai — vispirms ūdens, pavisam astoņas tonnas ūdens uz tonnu derīgās kravas, skaitot arī tvertnes ārējās un iekšējās sienas.