Ekspedīcijas atgriešanās laiks bija desmit gadu pēc Zemes laika rēķina. Pēc relativitātes teorijas ceļotājiem laiks samazinājās. Viņiem sanāca trīs gadi lidojumam turp, trīs gadi atceļam, viens gads svešajās pasaulēs, trīs gadi — rezervei. Tātad trīsdesmit trīs cilvēki jānodrošina uz desmit gadiem. Jāsagādā itin viss uzturam. Itin viss atpūtai. Itin viss darbam. Itin viss laika kavēklim. Itin viss mācībām. Daudz bagāžas vajag desmit gadu dzīvei.
Uz Mēness blakus Dienvidpolam pacēlās milzīgs, smails tornis. Beidzot pienāca starta diena. Ekipāža ieņēma savas vietas, Arenass nospieda pogu, zaļas liesmas sāka vāliem virpuļot zem spoguļiem, Mēness kalni vērtās zaļganmelni, kā malahīts, starta krāteris sāka kust un parādījās zaļa lava.
Milzīgais tornis, likās, sastinga virs lavas; šķita, kuru katru mirkli tas var nogrimt, tomēr liesmas to cēla augšup uz saviem stiprajiem pleciem pāri zaļajām klintīm, pāri zaļajām smailēm, pāri zaļganajai kalnu grēdai, pāri visam Mēnesim, kas šķita caurumains kā siers.
Pēc divām stundām Mēness jau pārvērtās dzeltenā sirpī, pēc vienas dienas — zvaigznītē līdzās kādai citai zilganai, spožākai zvaigznītei — mūsu Zemei. Pēc mēneša par tādu zvaigznīti pārvērtās arī Saule. Kuģis nokļuva vienatnē ar zvaigžņoto tukšumu.
Visnepatīkamākais uz dreifējošās komētas bija nogurums. Visi centās padarīt pēc iespējas vairāk un nedabūja izgulēties. Kad Šorins vēl bija izmēģinātājs, tad visvairāk nomāca pastāvīgi draudošās avārijas briesmas. Turpretī daudzu gadu starpzvaigžņu lidojumā pietika laika gan darbam, gan atpūtai. Tukšajā izplatījumā īpašu briesmu arī nebija. Visvairāk mocīja vienmuļība un nostalģija — ilgas pēc dzimtenes.
Trīsdesmit trīs cilvēki — tā ir maza pasaulīte. Aprastas sejas, režīms, darba kārtība. Galvenā nodarbība — astronomija. Zvaigznes priekšā, zvaigznes aizmugurē, zvaigznes sānos. Pārmaiņas niecīgas, gandrīz nemanāmas. Priekšā zvaigznāji pamazītēm izretinājas, aizmugurē pamazītēm sablīvējas. Atšķirība samanāma tikai teleskopā. Mainās arī zvaigžņu krāsa:
priekšā sarkanās dzeltē, aizmugurē dzeltenās sārtojas. Priekšā zvaigznes blīvākas, lieka riekšava zvaigžņu putekļu.
Atri mainās tikai skaitļi uz vadības pults. Šodien ātrums ir divdesmit tūkstošu kilometru sekundē, rīt — divdesmit viens tūkstotis. Dzinējs strādā, ieskrējiens turpinās. Lai tuvinātos gaismas ātrumam, ātruma attīstīšanai vajadzīgs vesels gads. Vesels gads ieskrējienam! Bet pirmie Mēness kuģi uzņēma ātrumu piecās sešās minūtēs.
Paātrinājums ir normāls, normāls arī smagums. Dzinējs griež daļiņas, rodas stari, ko spogulis atstaro, ātrums pieaug — pēc mēneša divdesmit pieci tūkstoši kilometru sekundē, pēc diviem — piecdesmit tūkstoši, pēc četriem mēnešiem — simt tūkstoši… Tad nāk gaismas ātrums, samazināts laiks un priekšā divas saules — vajag bremzēt. ..
4. SAPŅOJUMS
Un tā nu otrais pilots no divu sauļu svelmes glābjas perlamutra lapotnē.
Par ko bija runa? Par domu lasīšanu.
— Mēs varam jums to iemācīt, — saka zvaigžņu vīrs.
— Ir daudz svarīgākas problēmas. Mūs nodarbina dzīvības, vecuma un nāves jautājums, — runā Šorins. — Cik ilgi, piemēram, dzīvojat jūs?
— Esmu nodzīvojis divi tūkstoši un divi simti aprites ap mūsu Sauli. Apmēram divtūkstoš gadu pēc jūsu laika rēķina.
— Jūs laimīgās būtnes!
— Ar laimi te nav nekāda sakara. Arī mūsu mūžs nebija garāks par jūsējo, bet mēs iemācījāmies atgūt jaunību. Jau četrdesmit reižu esmu bijis jauneklis un četrdesmit pirmo reizi novecoju. Ja gribat, ari jūs pārvērtīsim.
— Bet vai mirušajam dzīvību pratīsit atdot?
Sorins ar skumjām iedomāja savus draugus izmēģi
nātājus, kuru dzīve beigusies tik agri un žilbinoši — acumirklīgā sprādzienā.
— Jā, to mēs pratīsim. Ja vien esat to pierakstījis.
— Ko nozīmē «pierakstījis»?
— Ja esat pierakstījis atomu sakārtojumu ķermenī, kaut vai smadzenēs.
— Bet tas ir neiespējami! Atomi nav saskaitāmi! Visi Zemes cilvēki nespētu tos uzskaitīt, pat ja aprakstītu visus planētas kontinentus.
Vecais vīrs piemiedza acis. Arī Cjaņs tā smaidīja.
— Mēs to protam.
— To gan, lūdzu, mums iemāciet.
— Jums vajadzēs sākt ar pašiem pamatiem … Ļoti dīvaina ir šī saruna, kurā var lasīt un diktēt
domas. Klusums, un kaut kas atbalsojas smadzenēs. Dažus vārdus, kad ir pilnīga atbilstība jēdzieniem, var saklausīt pavisam skaidri. Reizēm vienlaikus saduras vairāki nesaprotami vārdi. Reizēm atkal kāds robs, kāda tukša vieta: smadzenēs tāda jēdziena nav.
— Paskaidrojiet, lūdzu, ko jūs ar to domājāt. ..
… pēc diviem mēnešiem piecdesmit tūkstošu kilometru sekundē, pēc četriem — simt tūkstošu, trešā daļa no gaismas ātruma …
Te radās šķērslis. Nevar apgalvot, ka neparedzēts. Nepareizi novērtēts gan.
Plašais, netveramais starpzvaigžņu tukšums nav absolūts tukšums. Tur sastopami atsevišķi, reti puteklīši un atsevišķas molekulas. Kodoltermiskajām raķetēm praktiski tie nav kaitīgi. Tikai prāvāks akmentiņš spēj izsisties cauri apvalkam. Taču akmentiņi atgadās reizi pa simt gadiem.
Bet enerģija ir tieši proporcionāla ātruma kvadrātam. Fotonraķetei klejojošs atoms pārvēršas par kosmisku staru, katrs puteklītis — par kosmisko staru gāzmu. Neredzamajā gāzē metāls šķīst kā cukurs ūdenī. Četru mēnešu laikā trīsreiz vajadzēja mainīt raķetes smailo priekšgalu — kristāliskais tērauds bija pārvērties porainā sūklī.
Vēlāk ceļā gadījās nepazīstamu gāzu mākoņi.
Laikus tie nebija saskatāmi. Gāzes tur bija mazāk nekā Zemes jonosfērā, mazāk nekā komētas astē, mazāk nekā laboratorijas vakuumā un tomēr miljonreiz vairāk, nekā parasti mēdz būt starpzvaigžņu telpā.
Šņirkstēdama un rībēdama fotonraķete ietriecās gāzē, raķetē skanēja un dunēja, it kā vecu katlu kniedētu. Katru dienu vajadzēja mainīt fotonraķetes priekšgalu, kuru krājumi drīz vien izsīka. Virs saēstā apvalka radās garaiņu strūkliņas. Ūdens izgaroja, zuda ķurināmais.
Taisnību sakot, tik daudz jau nemaz nezuda. Pusgada tālumā no Saules apvalķs bija izsalis cauri, zem tā izveidojusies bieza ledus kārta. Nelaime tā, ka puteklīši, triecienos pilnīgi sašķīzdami, izraisīja radioaktīvo kodolu plūsmas. Ūdens nemanot kļuva radioaktīvs.
Draudīgi iedegās sarkanās indikatoru actiņas. Aparāti rādīja veselībai kaitīgu radioaktivitāti. Taču briesmīgākais bija tas, ka neko nevarēja līdzēt. Nebija iespējams mest līkumu kosmiski izplatītajiem mākoņiem, nedz izvairīties no apšaudes. Vajadzēja sākt bremzēt, lai mazinātu triecienus, taču raķete ātrumu bija attīstījusi trešdaļu gada, tātad arī bremzēšanai vajadzēja trešdaļu gada. Inerce rāva raķeti uz priekšu, atlika vienīgi cerēt, ka mākoņi reiz beigsies.
Tiešām, fotonraķete pēc trim dienām izlauzās cauri mākoņiem, bet triecieni bija izdarījuši savu. Ūdens kļuvis radioaktīvs. To nevarēja nedz attīrīt, nedz drīkstēja arī izliet: ūdeni izmantoja kā kurināmo, no ūdens bija atkarīga kustība, mērķa sasniegšana un atgriešanās. Vajadzēja dzīvot līdzās posta perēklim, dzīvot neredzamo, no katras sieniņas izplūstošo staru apšaudē.
Vispirms sabojājās vājstrāvas un pusvadītāju smalkie aparāti. Radās īssavienojumi, saniķojās skaitļojamās mašīnas. Pienāca gals vienmuļības laikam. Nu darba pietika visiem — vajadzēja pārbaudīt katra rādītāja skaitļus un nenolaist acu no dzinēja. Katru mirkli tas varēja dot tādu paātrinājumu, ka viss būtu pagalam. Rastos simtkārtīgs smagums, un cilvēki tiktu saspiesti kā ar spiedi.