Un, durvīs nozuzdams, viņš vēl izmeta:
— Tev ir lieliska sieva! Taisni dzimusi tālajai pasaulei . . .
Viņš bija sajūsmā par tevi, bet es jūsmoju visu ceļu. Kad viņš .aizgāja, es, kā nirējs elpu krūtīs ievilcis un acis piemiedzis, izgrūdu:
— Man šķiet, Mūza, ka mūs te uzskata par jauno pāri. Varbūt lai biedri domā vien un neliksim viņiem vilties .. .
Tu kļuvi nopietna un vērīga.
— Jar, tā rīkoties nedrīkst, —• tu sacīji. — Pašreiz esmu nogurusi un nespēju strīdēties. Bet man tomēr šķiet, ka nedrīkst precēties tikai par prieku draugiem. Galveno tu esi aizmirsis.
— Galvenais ir «es mīlu», — es atteicu.
5
Es visu laiku jūtu, ka stāstu tev zināmus notikumus. Acīm redzot, tukšā istabā cilvēks kļūst pļāpīgs. Mani nepārtrauc arī tavs dubultnieks uz ekrāna — tas skatās no aizkariņiem un atzinīgi smaida. Turklāt, es
nerakstu tikai tev. Man pašam gribas apjēgt, kas ar mums noticis: kāpēc tu mani iemīlēji un kādēļ pēcāk vairs nemīlēji?
Kāpēc tu mani iemīlēji, tas, šķiet, man skaidrs. Tu mani iemīlēji kosmosa dēļ, iemīlēji par to, ka es tevi atvedu uz mēmo zvaigžņu un grandošo izvirdumu valstību, par to, ka es tevi aizvedu uz kosmiska plašuma skatuvi, kuras podestiem ir planētas mērogi, par to, ka tevi aizvedu uz spēcīgu pārdzīvojumu valstību, kur var gan nobīties, bet savas bailes arī uzvarēt. Zvaigžņotā bezgalība, bailes un baiļu pārvarēšana lika tev mani iemīlēt, tu mani iemīlēji Loha gudrās galvas un Genas naivās bramanības dēļ. Bet tas viss taču palicis:
kā Gena, tā Lohs un arī kosmoss.
* * *
Olimpa stacijā mēs bijām seši, seši cilvēki tādā platībā, kas tikpat liela kā četras Magadanas. Protams, pēc nedēļas mēs zinājām, ko katrs sevī glabā, par ko kurš interesējas un ko, zobus sakodis, klusēdams domā, un ko sacīs, muti vaļā vēris.
Mēs uzzinājām, ka Gena, jauns lidotājs, «meklē sevi», ka viņš jau mainījis desmit specialitātes un pabijis uz desmit planētām. Mēs uzzinājām, ka viņš grib būt gan lidotājs, gan dzejnieks un, ja ne visizcilākais Poēzijas dzejnieks, tad pirmais kaut vai laika ziņā. Jau pirmajā vakarā mēs noklausījāmies šādas dzejas rindas:
Mēs esam teiksmu varoņi Ar tehnikas laikmeta vērienu. Mēs kosmosā dodamies drosmīgi, Lai svešas planētas uzartu!
Protams, mēs zinājām arī to, ka Gena tevī iemīlējies tai pašā vakarā un sāka rakstīt poēmu divpadsmit dziedājumos par Mūzu —• poēzijas iedvesmotāju. Cik bieži tu savā mūžā esi dzirdējusi savu vārdu apspēlētu?
Mēs zinājām, ka vecāko operatoru Hozē, melnmatainu skaistuli ar Mefistofeļa profilu, pametusi līgava Argentīnā un tāpēc viņš uz visu cilvēci raugās
ar neuzticību; mēs zinājām, ka viņš zobojas par Genas aizraušanos, bet pats aizraujas ar vēsturi, viņš visiem cenšas iestāstīt, ka mūsu priekšteči bijuši godīgāki, varonīgāki par mums un visādi arī krietnāki: tie esot spēcīgāk mīlējuši un atklāti ienīduši. Mēs zinājām arī to, ka, neuzticīgo līgavu aizmirsis, Hozē arī tevī iemīlējās, tādēļ savukārt cieta Gena — viņa dzejoļi un sapņi tika izsmieti vēl nežēlīgāk.
Varbūt arī Ditmars, vecākais ģeologs, prasīgais, stingrais, mazrunīgais un noteiktais priekšnieks būtu iemīlējies tevī. Bet Ditmaram līdzās bija sieva — jauniņā pļāpa Kira. Jau stundu pēc atbraukšanas mēs no Kiras dabūjām zināt, ka viņiem ar Ditmaru esot pieci bērni: divi zēni uz Marsa, divas meitenes uz Venēras, vecākā meita aizprecēta Klusā okeāna dzelmē; dabūjām zināt, ka Kiras slepenās ilgas ir dabūt visu savu ģimeni kopā, bet bērni esot jau lieli un negribot atstāt savus internāta biedrus, kamēr Ditmaram patīkot pirmatnējā daba un pilsētās viņš jūtoties iesprostots un bez elpas. Dīvains dzīves paradokss: patīk pirmatnējā daba, bet atdod visus spēkus, lai džungļos paceltos pilsētas.
Tā nu tad ir visa mūsu Magadana, visa mūsu pasaule: biedri, sāncenši, draugi, pretinieki, padomdevēji, skolotāji, stāstnieki, klausītāji, kaimiņi un viesi. Un, kad mēs ar tevi nosvinējām kāzas, kas bija mūsu kāzinieki? Ditmars ar Kiru, Hozē un Gena.
Tikai četri viesi. Toties viņi pūlējās, lai kāzas godam. izdotos! Veselu mēnesi gāja kā pa gaisu. Kira šūdināja sev un tev tērpus, ar pavadoni lidoja pēc kādiem retiem konserviem, sausām tortēm un puķu sēklām. Pašai viņai kāzu nebija bijis. Padrūmais Ditmars toreiz pateicis: «Mēs ar tevi dzīvosim divatā, un nevienam gar to nav nekādas daļas.» Kira tagad nožēloja, ka nebija ar svinībām atzīmējusi savas dzīves vissvarīgāko notikumu, un no šīs aplamības viņa brīdināja tevi.
Savukārt Gena steidzīgi pārrakstīja Mūzai veltītās poēmas ceturto dziedājumu. Bet Hozē smīnēdams garāžā slepus audzēja tev redīsus — uz Poēzijas neredzētu delikatesi.
Vai atceries svētku galdu? Simt divdesmit šķīvju. Par apēšanu nebija ko domāt — pat nogaršot visu nemaz nevarēja. Ābolu, ķiršu, piena un šokolādes dzērieni . . . pat pārrūgusi vīnogu sula, ar ko senatnē savas galvas skurbināja mūsu senči. Ditmars teica oficiālu runu, Gena — jūsmīgu, Hozē — ironisku, bet Kira vienkārši apraudājās. Tad, kausus saskandinājuši, visi baudīja rūgtenu sulu, galvās iesitās dvindziņa, krūtīs siltums. Tad Gena cēla priekšā savu vinjetēm greznoto poēmu, bet Hozē teatrāli nokrita ceļos un lūdza nelasīt, bet pats daiļskanīgā dobjā balsī sāka dziedāt tā paša Genas sacerēto tālās pasaules himnu:
Tālajā pasaulē spraigi rit darbs — Tur, kur skan dziesmas un planētas ka