— Kas tas par uzrakstu? — man jautāja vienības komandieris. — Vai tam vēsturiska vērtība? Vai vajadzētu saglabāt?
Es parakājos atmiņā. Asteroīdu joslā ir divtūkstoš lidojošu salu, simttūkstoš lidojošu kalnu, neskaitāms daudzums klinšu. Pētījumi risinās jau piecus gadsimtus. Kas tā par ekspedīciju? Burtu raksts, slāvu alfabēts, datums no vissenākajiem laikiem.
— Šķiet, esam uzgājuši dārgumu krātuvi, — sacīju. — Bet šai dārgumu krātuvei sen jau muzeja vērtība.
— Sameklējiet materiālus, — palūdza komandieris.
Atmiņas mašīna bija mūsu bāzē uz Junonas. Es uzdevu jautājumu: «Kosmosa kuģis «Džordano Bruno»». Saņēmu šādu atbildi: «Divdesmitā gadsimta trešais ceturksnis. Komandieris Umberto Ričioli. Ekspedīcija uz Jupitera pavadoņiem. Jupitera pavadoņu Jo, Ganimēda un Kalisto karšu sastādīšana. Avārija atceļā asteroīdu joslā. Zinātniskā literatūra: pārskats, protokoli, konference . .. (visu neminēšu). Daiļliteratūra: stāsts «Asteroīda gūstekņi».»
Pastā pasūtīju radiokopējumus, un nākamajā dienā man bija rokā gan materiāli, gan protokoli, gan žurnāls ar stāstu.
Senlaiku neieskaņotās grāmatas. Grāmatas, kas
jāšķirsta. Laika gaitā sadzeltējis, lūstošs, čaukstošs papīrs. Mūsu grāmatas skan, senlaiku grāmatas čukst un čaukst. Čaukstoņa — tā ir vēstures balss. Šķiet, it kā senu laiku nevarīgs, bezzobains, vecs vīrs svepstēdams stāstītu kādu briesmīgu pasaku.
Divdesmitā gadsimta trešais ceturksnis. Grūts, varonīgs laiks. Cilvēce arvien vēl saspiesta mitinās uz mūsu pašu planētas un arvien vēl ir sašķēlusies. Tikai puse ir sapratusi patiesību, tikai puse var izmantot kopējā darba augļus. Otra puse arvien vēl aizstāv nevienlīdzīgās bagātības rēgainos mānekļus, apgalvodama, ka dziņā pēc naudas balvām cilvēki nobraucot vairāk nekā uz kopus celtā kuģa. Bet komunisma panākumi ir acīm redzami tiklab uz Zemes, kā arī kosmosā. Pirmais cilvēks kosmosā bija komunists. Pirmie cilvēki uz Mēness, uz Marsa un Jupitera pavadoņiem — nāk no komunisma nometnes. Ierāvēju nometnes aizstāvji pūlas sacensties un mētājas ar solījumiem uzlabot dzīvi, sūta cilvēkus un kuģus kosmosā . . .
Viens tāds piemērs — «Džordano Bruno» ekspedīcija. Tās komandieris — itālietis. Komandā — vācieši, amerikāņi, francūži. Starp citu, ekspedīcijā ir arī padomju cilvēki: pieredzējušais stūrmanis Vadims Ņečajevs un viņa sieva ārste. Bet viņi ir tikai divi, un kosmosa kuģi uzskata par Rietumu pasākumu. Ekspedīcija apmeklē Jupitera pavadoņus — tolaik cilvēces sasniegumu robežu. Bet padomju astronauti šai robežā jau bija bijuši. Ekspedīcija sastāda kartes. Taču grēdas un līdzenumi jau atklāti un tiem piešķirti padomju astronautu vārdi. Rietumu zinātnieki turpina komunistu sāktos darbus. Ekspedīcija veic daudz derīga, bet visumā nav ar ko lielīties, nav ko parādīt kā Rietumu sasniegumu. Ričioli un pārējie ekspedīcijas dalībnieki zina, ka kosmosā viņi nav sūtīti tikai zinātnes dēļ, bet arī reklāmas nolūkos. Sensāciju nav, tātad nākamreiz sūtīs citus.
Un pēkšņi ceļā asteroīds. Tas ir pārsteigums. Trase taču bija brīva aiz mazo planētu bīstamās joslas. Savstarpējais ātrums nav liels, degvielu krājums pietiek, iespējams arī nosēsties. Tomēr zināms risks. Radio
sakari ir tik tikko vairs iespējami, sazināšanās ar Zemi notiek divreiz mēnesī, un Zemei nekas nav zināms par nosēšanos. Bet uz asteroīdiem cilvēki vēl nekad nav bijuši. Vilinājums ir liels … Un Ričioli dod pavēli pieskaņoties ātrumam un tuvoties asteroīdam.
'Nadježda Petrovna Ņečajeva tobrīd uzturējās virtuvē.
Ekspedīcijā viņa veica ārsta un arī pavāres pienākumus. Pirmie pienākumi gan sagādāja maz rūpju, bet otri — krietni daudz. Starpplanētu lidotāji, vīri kā ozoli, slimoja reti, toties ēst tie ēda ar apskaužamu apetīti. Nadježdas Petrovnas rīcībā bija koncentrāti, mērces, pusfabrikāti, konservi, barības ķieģelīši, un tomēr sagatavot pusdienas divdesmit piecām mutēm bija grūts darbs. Tāpēc viņa netērēja laiku pie loga, lai vērotu raķetes tuvošanos asteroīdam. Gan jau viņa dabūs visu redzēt, priekšā vēl ne viena vien diena. Bet ar pusdienām pabarot vajag tūlīt, jo izkāpt nepacietīgie ģeologi gribēs nekavējoties un ātrāk atpakaļ nenāks, līdz skafandros nebūs izbeidzies gaiss.
Vajadzēja sēdēt virtuvē. Nadježda Petrovna vienmēr darīja to, ko vajadzēja darīt.
Katrā darbā ir gan dedzīgi entuziasti, gan tikai apzinīgi darbinieki. Bet ne vienmēr entuziasti ir vērtīgākie, Nadježda Petrovna kosmosā bija devusies bez kādas sirds degsmes, pat ar zināmām bažām. Viņai labāk patika krāšņā Zeme, turpretī kosmoss bija tumšs un tukšs. Taču viņai negribējās uz sešiem gadiem šķirties no vīra. Viņa mīlēja Vadimu un dziļi cienīja to. Vīra dēļ viņa atstāja uz Zemes septiņus gadus veco Vadiku, atstāja to internātā, Zemes ārstu un Zemes skolotāju ziņā. Protams, tas bija prātīgāk, nekā ņemt bērnu līdzi kosmosā un pakļaut nezināmām briesmām.
Tomēr visus šos gadus viņu mocīja sirdsapziņa. Bija arī sāpīgi, kad pa radio dzirdēja puisēna trauslo balstiņu:
«Sveika, māmiņ! Esmu pavisam vesels. Mācos tikai labi un teicami. Pēc debess globusa sekoju tavam braucienam. Māmiņ, nobučo tēti. Uz redzēšanos.»
Nadježda Petrovna saklausīja tādu kā steigu dēla balsī. Izaudzis, kļuvis vecāks, jau izprot debess kartes. Ir jau savas nevaļas, intereses un draugi. Laikam šis ikmēneša pienākums — lidot uz radioteleskopu un teikt aizmirstajai mātei mīļus vārdus — kļuvis par slogu.
Pati viņu pameta, pati vainīga. Kā nu izveidosies viņu attieksmes? Ak, kaut drīzāk tiktu uz Zemes. Bet vēl ir vairāk nekā gads!
Tā domāja Nadježda Petrovna, veikli rīkodamās ar kastroļiem un infrapārslēdzejiem. Un gandrīz nemaz nedzirdēja, ko spriedelēja viņas palīgs, virtuves dežurants, gadus četrdesmit piecus vecais matemātiķis, sirms, bet stalts, iznesīgs, gaumīgi ģērbies eiropietis. Sauksim viņu par Ernestu Renisu, kas mazliet atgādina viņa īsto uzvārdu.
— Personiski es cienīju skaistumu tā tīrā veidā, — sacīja Reniss, — es cienīju skaistumu kā tādu — neatkarīgi no satura. Matemātikai augstākā mērā piemīt šāds skaistums — brīnišķīga loģika, valdonīga domas neapstrīdamība. Es cienīju arī arhitektūru: vismatemātiskāko no mākslām. Līniju cīņa, samēri, vertikāļu un horizontāļu sadures. Bet literatūra, atvainojiet, nav māksla. Tā ir uzbāzīga morāle, kas nogrimēta par mīlestību. Rakstniekus neieredzu tāpēc, ka tie visi mani audzina. Ģimnāzista gadi man jau aiz muguras un audzināt ir par vēlu.
Bet Nadježdai Petrovnai jau sāka piedegt kotletes. Mudīgi vajadzēja tās glābt. Piedegumi Vadimam nebija pa prātam. Negaršīgas pusdienas viņš varēja pamest un aiziet.
— Jūs, Ernest, prātojat. Pats zināt, ka jums nav taisnība, bet jums patīk būt oriģinālam.
— Ļoti cienījamā Nadježda Petrovna, netiesājiet mani. Taisnību sakot, es zinu, ka mani tiesā jūsu prāts un nevis sirds. Lai gan esat mediķe, pēc profesijas skaistuma nežēlīga preparētāja, jūs tomēr bez tam esat arī sieviete — turklāt vēl skaista un skaistuma
sapratēja. Mūsu jaunavas greznojas kliedzoši, viņu frizūras izskatās kā izsaukuma zīmes, viņu kleitu šuvunft ir tāds, ka garāmgājējam izbailēs jāatskatās. Jūs turpretī esat cilvēks, kas droši pārliecināts par savu skaistumu, un kliedzošie izgreznojumi jums nav vajadzīgi. Precīzi ovāla seja, matos taisns celiņš, taisnas skropstas. Jūs esat stingra un nevainojama kā formula.
— Ernest, jūs mani traucējat. Ejiet kabīnē, paskatieties, kā mēs piestājam.
Viņai nepatika atbalstīt sarunas par savu ārieni. Diez vai Reniss viņā bija iemīlējies, visdrīzāk tāpat vien sacīja laipnus vārdus. Bet raķetē, kur cilvēki kā ciešā ģimenē dzīvoja ne vienu gadu vien, vajadzēja īpašas smalkjūtības, lai nerastos strīdi un apvainojumi.