Tomēr sasolītā summa bij pietiekoši liela. Ja zilonis piecpadsmit stundās noietu līdz Alahabadai, viņš savam īpašniekam nopelnītu seši simti mārciņu.
Nepavisam neuztraukdamies, Fileass Fogs piesolīja indietim nopirkt viņa ziloni par tūkstoš mārciņām sterliņu.
Indietis atteicās pārdot. Likās, viņš nojauta, ka te iespējams sevišķi labs veikals.
Sers Frenss Kromarti ieteica misteram Fogam apdomāt un nepārsolīt. Fileass Fogs atbildēja, ka viņš vispār nekā nedarot bez apdoma. Runa galu galā esot par dfvdesmit tūkstoš mārciņu lielu vinnestu, šis zilonis esot nepieciešams, un viņš iegūšot to, lai arī divdesmitkārt būtu jāpārmaksā.
Misters Fileass Fogs pievērsās no jauna indietim, kura šaurās ačeles spīdēja mantkārē. Skaidri bij redzams, ka viss atkarīgs no summas. Fileass Fogs turpināja vairāksolīšanu: tūkstoš divi simti mārciņu, tūkstoš pieci simti — beidzot divi tūkstoši. Parasti sārtais Āķis bij gluži nobālis.
Ar divi tūkstoši mārciņām indietis bij mierā.
— Zvēru pie manām čībām! — Āķis iesaucās. — Tā ir branga cena par ziloņa gaļu.
Jājamais dzīvnieks nu bij rokā, tikai vēl vajadzēja pavadoņa. Kāds jauns, inteliģenta izskata parss piedāvāja savus pakalpojumus. Misters Fogs piesolīja tam tādu atalgojumu, kas viņa inteliģenci vēl divkāršoja.
Ziloni izveda un sarīkoja ceļam. Parss savu lietu prata labi, viņš ziloņa muguru pārklāja ar kādu segu, abos sānos iekārtoja diezgan ērtu sēžamo grozu.
Fileass Fogs izvilka no sava slavenā maisa banknošu saini un samaksāja indietim. Āķim bij tāda sajūta, it kā tās vilktu lauka no viņa iekšām. Tad Fileass Fogs piesolījās arī seru Frensu Kromarti aizgādāt līdz Alahaba- das stacijai. Brigādes ģenerālis piesolījumu pieņēma. Milzīgajam dzīvniekam bij vienalga — viens jājējs vairāk vai mazāk.
Turpat Kolbi ciematā iepirka arī pārtiku. Sers Frenss Kromarti novietojās vienā grozā, Fileass Fogs otrā. Āķis uzrāpās jāšus zilonim mugurā starp savu kungu un ģenerāli. Parss notupas dzīvniekam uz kakla, un pulksten deviņos zilonis pa taisnāko ceļu devās iekšā lata- niju meža biezoknī.
Divpadsmitā nodaļa
Fileass Fogs ar saviem biedriem ceļo pa Indijas mežiem, un kas no tā Izriet
Lai saīsinātu ceļu, ziloņa vadītājs nogriezās pa kreisi no jaunbūvēiamam dzelzceļam izcirstās stigas. Vindijas kaprīzo kalnu atzaru daudzkārt aizšķēršļota, šī stiga nebūt nebij īsākais ceļš, kādu Fileass Fogs vēlējās. Parss labi pazina ik ceļu un taciņu savā dzimtenē un cerēja aīzgūt ap divdesmit jūdžu, ceļojot mežam tieši cauri. Misters Fogs viņam piekrita.
Fileass Fogs un Frenss Kromarti, iegrimuši līdz kaklam savos grozos, stipri tika kratīti, jo zilonis, nepacietīgā pavadoņa skubināts, rikšoja jo strauji. Bet viņi ar īstu angļu ilegmu pacieta šo neērtību, runāja maz, tikko viens otru saskatīdami.
Āķis, tāpat ne vārda nerunādams, turējās ziloņa mugurā, kur viņu tricināja vēl vairāk. Filesss Fogs viņam bij aizrādījis, ka runājot mēle viegli var nokļūt starp zobiem, un viņš klusēja. Lāga puisis gluži kā cirka klauns lēkāja no ziloņa kakla uz muguru un atpakaļ. Bet viņš tikai smējās par šo vingrošanu un lāgu lāgiem vilka no savas somas cukura gabaliņu, ko gudrais Kiuns tūliņ sataustīja ar snuķa galu, ne mirkli neapstādamies.
Pēc divu stundu jājiena pavadonis apturēja ziloni un ļāva tam stundu atpūtas. Tuvējā dīķī padzēries, dzīvnieks paēda koku zarus un krūmājus. Seram Frensam Kromarti šī atpūta bij visai patīkama, jo viņš jutās pavisam salauzts, turpretī misters Fogs izskatījās kā tikko no sava paša gultas piecēlies.
— Viņš jau ir gluži kā no dzelzs, — ģenerālis teica, viņu izbrīnā aplūkodams.
— No kaļamās dzelzs, — Āķis atbildēja, gatavodams kārtīgas brokastis.
Ap divpadsmitiem pavadonis deva zīmi doties atkal ceļā. Apkārtne kļuva gaužām tuksnesīga. Augstās palmas nomainīja tamarīnu un sīku palmu brikšņi, tad atkal plaši klajumi ar kusliem krūmājiem un lieliem zienita bluķiem. Visu šo Bundelkundas augstieni apdzīvo fanātiska, bargas indiešu reliģijas pārņemta tauta. Angļu valdība vel nebij paspējusi īsti nostiprināties šajā radžu pārvaldītajā zemē, kuri mita nepieejamos Vindijas kalnu mājokļos.
Vairāk reižu ceļotājiem gadījās redzēt mežonīgu indiešu pūļus, kuri izskatījās ārkārtīgi saniknoti par ātri rikšojošo četrkāji. Parss vispār lūkoja labāk pagriezt tiem ceļu, uzskatīdams tos par bīstamiem. Dzīvniekus tajā dienā viņi sastapa maz, gadījās tikai daži pērtiķi, kas aizmuka lēkādami un vaibstuļodarnies, par ko Āķis sevišķi priecājās.
Viena cloma īpaši nodarbināja šo puisi. Ko gan misters Fogs iesāks ar šo ziloni, kad viņi būs nokļuvuši
Alahabadā? Varbūt ņems to līdzi? Tas nebij iespējams Pārvadāšanas maksa kopā ar pirkuma cenu bij_ pārāk liela. Varbūt viņš to pārdos vai palaidis brīvē? Sis cienījamais dzīvnieks patiešam pelnīja pienācīgu atalgojumu. Ja misters Fogs iedomātos ziloni uzdāvināt viņam, Āķim, viņš justos visai neveikli. Ko lai viņš ar to iesāk?
Ap pulksten astoņiem viņi bij pārgājuši Vindijas galveno grēdu un apmetās ziemeļu piegāzē, kādā pussagruvušā bungalo.
Šodien viņi bij nojājuši aptuveni divdesmit piecas jūdzes, tikpat daudz vēl atlika līdz Alahabadas stacijai.
Nakts bij vēsa. Parss bungalo sakūra uguni, kas visiem bij īsti pa prātam. Vakariņas eda no Kolbi ciematā iepirktā krājuma. Nogurušie un izsalkušie ceļinieki kāri ēda. Sarunas neveicās, un atsevišķas frāzes drīz nomainīja skaļi krācieni. Pavadonis palika pie ziloņa, kas iesnaudās tāpat stāvus, pieslējies pie kada resna koka stumbra.