— Nāciet! — pavadonis klusā balsī sauca.
Un, biedriem sekojot, viņš ar divkāršu uzmanību lē- nītiņām līda pa garo zāli.
Klusumu traucēja tikai vēja Šalkoņa koku zaros.
Klajumiņa malā pavadonis apstājās. Vairākas sveķu lāpas apgaismoja laukumu. Visapkārt gulēja piedzērušies indieši. Varēja domāt, ka tas ir līķiem klāts kaujas lauks. Vīrieši, sievietes un bērni — visi bij sakrituši juku jukām. Šur tur daži piedzērušies vēl krāca.
Tālāk starp koku stumbriem krēslā pacēlās Piladži templis. Bet pavadonim par lielu nožēlu radžas kareivji dūmainu lāpu apgaismoti, kailiem zobeniem rokās sargādami staigāja gar tempļa durvīm. Domājams, ka iekšā arī priesteri ir nomodā.
Parss negāja vairs tālāk. Atskārtis, ka templī iekļūt nav iespējams, viņš veda savus biedrus atpakaļ.
Fileass Fogs un Frenss Kromarti arī bij sapratuši, ka no šīs puses nav ko mēģināt iekļūt templī.
. Viņi apstājās un sarunājās klusā balsī.
— Nogaidīsim, — ģenerālis teica. — Tagad pulkstenis ir iikai vēl astoņi, iespējams, ka arī sargi beidzot aizmieg.
— Tas ir iespējams, — parss atbildēja.
Fileass Fogs ar saviem biedriem nometās kāda koka pakājē uri gaidīja.
Laiks ritēja gaužām lēni! Pavadonis reižu reizēm pameta viņus un aizgaja mežmalā izlūkot. Kareivji joprojām bij nomodā lāpu gaisma, pa pagodas logiem arī spiedās vājš spīdums.
Tā viņi nogaidīja līdz pusnaktij, bet viss palika tāpat kā bijis. Sargi ārā arvien vēl bij nomodā. Acim redzami uz viņu iemigšanu nebij ko cerēt. Pied?erties tiem laikam nebij atļauts. Tātad jārīkojas citādi un jāmēģina iekļūt pagodā pa kādu caurumu mūrī. Tad vēl tikai atliktu uzzināt, vai priesteri sava upura tuvumā tāpat nomodā kā kareivji ārpusē pie durvīm.
Pēc īsas apspriedes pavadonis teicās gatavs iet mēģināt. Misters Fogs, sers Frenss un Āķis tam sekoja. Viņi apmeta krietnu līkumu, lai piekļūtu pagodai no otras puses.
Ap pusvien-iem viņi bij nonākuši pie mūra pakājes, ceļā nevienu nesastapuši. Šajā pusē nebij nekādas apsardzības, bet arī neviena loga, ne durvju te nevarēja ieraudzīt.
Nakts bij tumša. Pēdējā ceturkšņa mēness tikko pakāpies pret apvārsni un aizklāts bieziem mākoņiem. Augstie koki tumsu vēl pavairoja.
Nepietika aizsniegt mūri, nepieciešams izlauzt tajā caurumu. Bet šim darbam Fileasam Fogam un viņa biedriem nebij citu ieroču kā vienīgi viņu kabatas naži. Par laimi pagodas siena bij taisīta tikai no ķieģeļiem un koka, ko nebij grūti izlauzt. Ja dabūja laukā pirmo ķieģeli, tad citus izlauzt būs itin viegli.
Glābēji ķērās pie darba, cenzdamies strādāt cik iespējams klusi. Parss vienā un Āķis otrā pusē nopūlējās izdrupināt ķieģeļus tā, lai rastos divas pēdas liels caurums.
Darbs veicās sekmīgi, bet tad piepeši tempļa iekšienē atskanēja kliedziens, un tūliņ citi tam atsaucās ārpusē.
Āķis un pavadonis pārtrauca darbu. Vai viņi bij pamanīti? Vai gulētāji modās? Vienkārši saprāts lika viņiem paslēpties attālāk, to viņi arī darīja, un Fileass Fogs un Frenss Kromarti līdz ar tiem. Visi viņi atkal noslēpās mežā nogaidīt, kad troksnis norims un no jauna varēs ķerties pie darba.
Bet viņiem par lielu nelaimi sargi parādījās arī šajā pusē pagodai, it kā ar nolūku nelaist nevienu tuvumā.
Grūti aprakstīt šo četru vīru izmisumu, kurus tā aizkavēja viņu darbā. Kā lai viņi izglābj nelaimīgo upuri, ja pat piekļūt tam nevarēja? Sers Frenss Kromarti lauzīja rokas. Āķis kļuva gluži neprātīgs, un pavadonim bij pūles to apvaldīt. Tikai aukstasinīgais Fileass Fogs gaidīja, neizrādīdams nekādu uztraukumu.
— Vai tad mums cits nekas neatliek, kā iet projām? — brigādes ģenerālis vaicāja.
— Cits mums neatliek, — pavadonis atteica.
— Pagaidiet, — Fileass Fogs iebilda. — Pietiek, ja es rīt pirms pusdienas nokļūstu Alahabadā.
— Bet uz ko tad jūs vēl cerat? — sers Frenss Kromarti teica. — Pēc dažām stundām atausis gaisma un …
— Izdevīgs gadījums var rasties pašā pēdējā acumirklī.
Brigādes ģenerālis būtu vēlējies Fileasa Foga acīs nolasīt, ko tas īsti domā.
Ko gan vēl cerēja šis aukstasinīgais anglis? Varbūt viņš domā nāves soda brīdi piesteigties un izraut jauno sievieti no bendes rokām?
Tas būtu tīrais neprāts, un nav domājams, ka šis cilvēks būtu spējīgs tā rīkoties. Frenss Kromarti tomēr izšķīrās nogaidīt, kamēr beigsies šis drausmīgais skats. Pavadonis neatstāja savus biedrus tajā vietā, kur tie bij paslēpušies, bet aizveda klajumiņa malā. Aiz kāda koku pudura noslēpušies, viņi varēja vērot gulošos ļaudis.
Āķis bij uzrāpies kokā, bet tad kāda iedoma pēkšņi kā zibens uzliesmoja viņa galvā un pēc tam sāka arvien vairāk un stiprāk iegult smadzenēs.
Sākumā viņš sev teica: «Kas par neprātu!», bet jau acumirkli vēlāk: «Kāpēc gan ne? Tā varbūt ir vienīgā iespēja, un ar tik stulbiem radījumiem! .. .»
Līdz galam Āķis tornēr neizdomāja savu domu;
nekavēdamies, ar čūskas lunkanību viņš norāpās no koka, kam apakšējie zari nokārās līdz pat zemei…
Stundas aizritēja. Drīz vien gaišāks spīduma pa koku starpām vēstīja dienas ausmu. Tomēr mežā vēl bij diezgan tumšs.
Tuvojās upurēšanas brīdis. Gulošais pūlis sāka mosties un kustēties. Bij dzirdami tam-tama sitieni. No jauna atskanēja dziesmas un kliedzieni. Bij pienācis brīdis, kad nelaimīgai jāmirst.