Astoņpadsmitā nodaļa Fileass Fogs, Āķis un Fikss noņemas katrs ar savām darīšanām
Brauciena pēdējās dienās laiks kļuva diezgan nelāgs. Pūta ārkārtīgi stiprs vējš. Pagriezies pret ziemeļaustrumiem, viņš spēcīgi zvalstīja kuģi, un pasažieri ar tiesībām izrādīja sašutumu par garajiem viļņiem, no kuriem kļuva nelabi.
Trešā uri ceturtā novembrī sacēlās īsta vētra un sakūla jūru mutuļos. «Ranguna» pusdienu palika dreifā un cīnījās ar viļņiem, skrūve apgriezās tikai desmit reizes minūtē. Visas buras bij ievilktas, un vējš auroja kailajā takelāžā.
Vispār kuģis tikai lēnām tika uz priekšu, Honkongā viņš varēja nobraukt ar divdesmit stundu nokavējumu, bet, ja vētra nemitējās, tad vēl vēlāk.
Fileass Fogs ar parasto vienaldzību noskatījās trakojošā jūrā, kura likās plosāmies tieši kā spītēdama viņam. Viņa vaigs ne uz mirkli nesatumsa un divdesmit stundu nokavējums varēja izjaukt visus viņa plānus, jo viņš tad netiktu uz kuģa, kas noteiktā laikā izbrauc uz Jokohamu. Šis cilvēks bij gluži ka bez nerviem un nepacietības. Laikam arī šāda vētra bij paredzēta viņa plānā. Misis Auda, sarunādamās par šo traucējumu, pārliecinājās, ka viņas ceļa biedrs tikpat mierīgs kā vienmēr.
Turpretim Fiksam šī vētra bij īsti pa prātam. Viņa apmierinājumam nebūtu robežu, ja «Ranguna» būtu spiesta griezties atpakaļ. Viņš apsveiktu katru nokavēšanos, jo sers Fogs tad uz dažām dieņām aizkavētos Honkongā Negaiss un vētra kā saukti nāca viņam palīgā. Viņš mazliet cieta no jūras slimības, bet tam jau nebij nekādas nozīmes. Viļņotā jūra lika ciest viņa miesai, bet toties viņa gars jutās ārkārtīgi apmierināts.
Viegli iedomāties, ar kādu niknumu šo negaidīto vētras traucējumu uzņēma Āķis. Līdz šim viss bij gājis tik labi! Zeme un debesis, šķita, kalpoja viņa kungam. Kuģi un dzelzceļi bij itin kā pielāgoti viņu vajadzībai. Vējš un tvaiks apvienojušies sekmēt viņu ceļojumu. Vai tiešām būtu iestājies neveiksmju posms? Āķis bij pavisam satriekts, it kā derībās zaudējamās divdesmit tūkstoš mārciņas sterliņu būtu maksājamas tieši no viņa kabatas. Negaiss bij galīgi satriecis viņu, vēja brāzmas viņu saniknoja, viņš labprāt būtu izpēris šo nepaklausīgo jūru! Nabaga puisis! Fikss veikli noslēpa savu prieku,, un labi, ka viņš to iespēja, jo citādi viņam varēja klāties pavisam slikti.
Pa visu vētras laiku Āķis palika uz kuģa klāja. Viņš nespēja nokāpt lejā, rāpās mastos un kaut kā gribēja paātrināt kuģa gaitu, ar savu pērtiķa veiklību pārsteigdams kuģa komandu. Simtiem reižu viņš izvaicāja kapteini, kuģa virsniekus un matrožus, kuri nevarēja novaldīt smieklus, redzēdami viņu tik ārkārtīgi nepacietīgu. Āķis visādā ziņā gribēja uzzināt, cik ilgi tad īsti pastāvēs tāda vētra. Viņu vienkārši noraidīja pie barometra, kas nemaz nedofnāja celties. Āķis kratīja barometru, bet ne viņa uztraukums, ne lamas nevarēja iekustināt šo bezatbildīgo instrumentu.
Beidzot vētra sāka norimt. Ceturtajā novembrī jūra kļuva rāmāka. Vējš pagriezās vairāk uz dienvidiem un sekmēja kuģa gaitu.
Āķis atplauka līdzi laikam. Buras atkal bij uzvilktas mastos, «Ranguna» turpināja ceļu apbrīnojami ātrā gaitā.
Bet visu aizkavēto laiku atgūt nebij vairs iespējams. Ar to nu reiz bij jārēķinās, zeme parādījās tikai sestajā novembrī ap pieciem rītā. Pēc Fileasa Foga saraksta kuģim vajadzēja pienākt piektajā. Bet viņš pienāca tikai sestajā. Nokavētas divdesmit četras stundas un līdz ar to arī kuģis uz Jokohamu.
Pulksten sešos «Rangunas» klājā uzkāpa locis, lai ievadītu kuģi Honkongas ostā.
Āķim pa vari gribējās izvaicāt šo vīru un uzzināt, vai Jokohamas kuģis jau aizgājis no Honkongas. Bet viņš nedrīkstēja, līdz pēdējam acumirklim cerēdams, ka tas tomēr vēl būs tepat. Par savām bažām viņš pastāstīja arī Fiksam, bet šis viltīgais lapsa viņu mierināja, teikdams, ka gan jau misters Fogs aizbraukšot ar nākošo kuģi. Āķis par to briesmīgi pārskaitās.
Viņš neuzdrošinājās izvaicāt loci, turpretī Fileass Fogs, savu sarakstu pārlūkojis, vienkārši apvaicājās, vai viņš nezinot, kad aties kuģis no Honkongas uz Jokohamu.
— Rīt, līdz ar atplūdu sākumu, — locis atbildēja.
— Ak tā! — misters Fogs atbildēja bez kaut kāda izbrīna.
Āķis, to dzirdēdams, bij ar mieru noskūpstīt loci, turpretī Fikss varētu pārkost tam rīkli.
— Kā to tvaikoni sauc? — misters Fogs vaicāja.
— «Karnatiks», — locis atbildēja.
— Vai viņam jau vakar nebij jāizbrauc?
— Jā gan, kungs, bet viņam vajadzēja izlabot mašīnas, un tāpēc viņš izbrauks tikai rīt.
— Pateicos, — misters Fogs noteica un nesteigdamies atgriezās atkal «Rangunas» kajītē.
Āķis bij saķēris loča roku un spēcigi to kratīja, teikdams:
— Jūs, loci, esat lielisks cilvēks!
Droši vien locis nevarēja uzminēt, kāpēc viņa vienkāršā atbilde izpelnījās tik sirsnīgu pateicību. Atskanēja svilpiens, un viņš, uzkāpis uz tiltiņa, vadīja kuģi cauri džonku, laivu un dažnedažādu ūdens satiksmes līdzekļu jūklim, kuri drūzmējās Honkongas reidā.
Pēc stundas «Ranguna» jau bij piestājusi pie krasta un pasažieri kāpa malā.
Nejaušs sagadījums atkal bij krietni palīdzējis Fileasam Fogam. Ja «Karnatikam» nevajadzējis izlabot mašīnas, viņš būtu aizbraucis piektajā novembrī un uz nākošo kuģi nāktos gaidīt veselas astoņas dienas. Taisnība, Fileass Fogs bij nokavējis divdesmit četras stun- claš, bet visā turpmākā ceļojumā tām nebij nekādas izšķīrējas nozīmes.