Patiešām, tvaikonis, kas uzturēja satiksmi pār Kluso okeānu no Jokohamas līdz Sanfrancisko, atradās ciešos sakaros ar Honkongas kuģi, tāpēc tas nebrauca prom, pirms šis nebij pienācis. Skaidrs, ka arī Jokohamā tam jānokavējas par divdesmit četrām stundām, bet divdesmit divu dienu ilgā braucienā pāri Klusajam okeānam tās viegli varēja atgūt. Trīsdesmit piecas dienas pēc izbraukšanas no Londonas Fileass Fogs tikai par divdesmit četrām stundām bij nokavējis savu sarakstu.
Tātad «Karnatiks» izbrauks rīt pulksten piecos. Fileasam Fogam atlika sešpadsmit stundas laika savu vai, labāk sakot, misis Audas darīšanu kārtošanai. Viņš paņēma jauno sievieti zem rokas, palīdzēja nokāpt no kuģa un pavadīja līdz nestuvēm. Viņš vaicāja nesējiem norādīt labāko viesnīcu, un tie nosauca «Kluba viesnīcu». Āķa pavadīts, palankins devās ceļā un pēc divdesmit minūtēm nonāca pie viesnīcas.
Fileass Fogs iekārtoja jauno sievieti ērtās istabās, parūpējās, lai viņai nekā netrūktu, un tad teica, ka iešot uzmeklēt viņas radiniekus, pie kuriem tā varētu palikt. Āķim viņš pavēlēja palikt turpat viesnīcā pie misis Audas, lai jaunā sieviete nebūtu viena.
Misters Fogs devās tieši uz biržu un sameklēja tur kādu mākleri, kas teicās pazīstam parsu tirgotāju cienījamo Džidži, bet tas zināja arī pateikt, ka parss jau divus gadus vairs nedzīvojot Ķīnā. Iekrājis lielu bagātību, viņš aizbraucis uz Eiropu un laikam apmeties Holande, jo šajā zemē viņam bijuši plaši tirdznieciski sakari.
Pēc tam Fileass Fogs atgriezās «Kluba viesnīcā» un lūdza, lai misis Auda viņu pieņemtu. Bez lieka ievada viņš pastāstīja misis Audai, ka viņas radinieks cienījamais Džidži vairs nedzīvojot Honkongā, bet laikam gan aizbraucis uz Holandi.
Misis Auda sākumā neatbildēja ne vārda. Viņa pārvilka plaukstu pār pieri un brīdi likās pārdomājam. Pēc tam viņa ierunājās maigā balsī:
— Un ko es tagad lai iesāku, mister Fog?
— Tas ir gluži vienkārši, — džentlmenis viņai atbildēja. — Jums jābrauc uz Eiropu.
— Es nevaru jūs tā apgrūtināt …
— Jūs neapgrūtināt ne mani, ne manu ceļojuma programu … Aķi!
— Ko pavēlat, kungs, — Āķis atsaucās.
— Ejiet uz «Karnatiku» un pasūtiet mums trīs kajītes.
Visai priecīgs par to, ka laipnā, jaunā dāma arī turpmāk brauks līdzi, Āķis steidzās prom no «Kluba viesnīcas».
Deviņpadsmitā nodaļa
Āķis pārāk karsti rūpējas par sava kunga interesēm, un kas no tā izriet
Honkongā ir neliela sala, kas pēc karā 1842. gadā saskaņā ar Nankingas līgumu piekrita Anglijai. Pēc dažiem gadiem Lielbritānijas uzņēmīgie kolonizatori šeit bij nodibinājuši ievērojamu pilsētu un ostu, ko nosauca par Viktoriju. Šī sala atrodas Kantonas upes grīvā, un tikai sešdesmit jūdzes to šķir no Portugāles pilsētas Makao, kas atrodas upes otrā krastā. Protams, ka Honkongā tirdznieciskajā cīņā uzvarēja Makao, un tagad lielākā daļa Ķīnas transporta iet caur šo angļu pilsētu. Redzot šīs pilsētas dokus, kuģu būvētavas, uzņēmumus, gotisko katedrāli un valdības pārvaldes māju, bruģētās ielas, liekās, tu it kā atrodies kādā no Kentas vai Serejas grāfistes tirdzniecības pilsētām, kas pāršķēlušas zemeslodi un iznirušas tās otrā pusē, bet nevis Ķīnā.
Rokas bikšu kabatās sabāzis, Āķis gāja uz Viktorijas ostu, noraūdzīdamies palankinos, šajās ar drēbi aizsegtās nestuves, kas vēl joprojām iecienītās debesu impēri jā, tāpat vērodams lielo ķīniešu, japāņu un eiropiešu pūli, kas drūzmējās ielās. Mūsu krietnais puisis it kā soļoja pa Bombeju, Kalkutu vai Singapūru. Tātad angļu pilsētu ķēde stiepās ap visu zemeslodi.
Āķis nonāca Viktorijā pie Kantonas upes grīvas. Tur bij neskaitāmi angļu, franču, amerikāņu un holandiešu preču un kara kuģi, japāņu un ķīniešu džonkas, sarnpa- nas un pat veseli peldoši puķu dārzi. Akls ievēroja, ka te staigā ļoti daudzi veci cilvēki, dzeltenas krāsas drēbēs ģērbušies. Iegājis pie bārddziņa, lai noskūtos pēc ķīniešu modes, viņš no vietējā Figaro, kas runāja diezgan labi angliski, uzzināja, ka visi tie astoņdesmit gadu veci un tāpēc ieguvuši tiesības nēsāt šīs sevišķi cienīgās drēbes. Āķim nezin kāpēc tas likās visai jocīgi.
Bārdu noskuvis, Āķis devās uz «Karnatika» piestātni un tūliņ ieraudzīja Fiksu tur staigājam no vienas puses' uz otru. Viņam par to nebij nekāds brīnums, turpretim policijas inspektors izskatijās stipri norūpējies.
— Saprotams, — Āķis nodomāja pie sevis, — Reformatoru kluba kungiem ir par ko uztraukties.
Priecīgi smaidīdams, viņš sasveicinājās ar savu ceļa biedru, izlikdamies nemanām tā uzbudinājumu.
Policijas aģentam patiešām bij par ko uztraukties. Apcietināšanas atļauja vēl vienmēr nebij pienākusi! Acīm redzot tā sekoja iepakaļ, dabūt to varētu tikai tādā gadījumā, ja viņi dažas dienas uzkavētos šajā pilsētā. Honkongā bij pēdējā pilsēta angļu teritorijā, sers Fogs Fiksam pavisam izslīdētu no rokām, ja viņam izdodas aizbraukt no šejienes.
— Tātad jūs, Fiksa kungs, esat nodomājuši ceļot mums līdzi uz Ameriku? — Āķis apvaicājās.
— Ko gan citu, — Fikss nošņāca caur zobiem.
— Pareizi! — Āķis atsaucās, skali iesmiedamies. — Es jau labi zināju, ka jūs mūs nepametīsiet! Apgādājiet tikai kajīti.
Abi viņi iegāja kuģniecības birojā un pasūtīja kajītes četriem pasažieriem. Bet ierēdnis paziņoja, ka «Karnatika» remonts nobeigts, un kuģis dosies ceļā jau šovakar astoņos, nevis rīt rītā, kā bij domāts agrāk.
— Ļoti labi, — Āķis atteica. — Gan iau mans kungs zinās iekārtoties. Man tikai tas viņam jāpaziņo.