Tajā acumirklī Fikss iedomāja, ka jāpastāsta Āķim visa patiesība. Vienīgi tā varbūt vēl iespējams Fileasu Fogu uz dažām dienām aizturēt Honkongā.
Kad viņi bij izgājuši no biroja, Fikss uzaicināja savu ceļa biedru restorānā iebaudīt kādu glāzi. Āķim laika diezgan, viņš bij ar mieru.
Viņi iegriezās kādā patīkamā restorānā turpat ostmalā. Tur bij liela zāle ar platu dīvānu dibenā, kur uz spilveniem atdusējās vairāki apmeklētāji.
Aptuveni trīsdesmit viesu sēdēja ap pītiem niedru galdiņiem. Daži no tiem dzēra augu alu vai porteri, citi džinu vai arī citus stiprākus dzērienus. Lielākā daļa no tiem pīpēja garās, sarkanās māla pīpes, pildītas ar rožu smaržām sajauktu opiju. Šur un tur kāds no pīpētājiem noslīda zem galda, tad apkalpotāji saņēma to aiz galvas un kājām un aiznesa noguldīt uz dīvana pie citiem. Apmēram, divdesmit šādu galīgi noreibušu jau gulēja rindā.
Fikss un Āķis tūliņ noprata, ka iekļuvuši kādā no tām iestādēm, kur ierodas nožēlojami, izdēdējuši stulbi un truli cilvēki, kas no angļu tirgotājiem katru gadu pērk opiju par divi simti sešdesmit miljoniem franku! Riebīgi miljoni, ko tādējādi iegūst no vispostošākā cilvēka dabas netikuma!
Ķīnas valdība ar stingriem likumiem ir mēģinājusi cīnīties pret šo netikumu, taču bez panākumiem. Sākumā opija smēķēšana bij atļauta bagātajām aprindām, bet pamazām šis netikums ieviesās plašās tautas masās, un šo postu vairs nevarēja apturēt. Ķīnā opiju smēķē itin visur, bet jo sevišķi impērijas centrā. Šai nožēlojamai kaislībai ir padoti ka vīrieši, tā sievietes, un, pieraduši pie šās inhalācijas, viņi vairs nevar bez tās iztikt, jo citādi sajūt vēderā briesmīgas sāpes. Kārtīgs pīpmanis dienā izsmēķē astoņas pīpes, bet pēc pieciem gadiem viņš nomirst.
Vienā no šādām smēķētavām, kas ir neskaitāmi daudz arī Flonkongā, bij iekļuvuši Fikss un Āķis, meklēdami atspirdzinājumu.
Āķim naudas nebij, un viņš labprāt pieņēma sava ceļa biedra laipno piesolījumu pacienāt viņu, apsolīdamies atlīdzināt pirmā izdevīgā gadījumā.
Viņi pasūtīja divas pudeles portera, ko franči sevišķi cienī. Fikss jūsmoja mazāk un paslepšus uzmanīgi vēroja Āķi. Abi runāja par šo un to, arī par Fiksa laimīgo iedomu braukt līdzi ar «Karnatiku». Tā kā pudeles drīz bij tukšas un kuģis taisījās doties ceļā agrāk nekā teikts, Āķis piecēlās, lai ietu paziņot to savam kungam.
Fikss viņu aizturēja.
— Vienu acumirkli, — viņš teica.
— Ko jūs vēlaties, Fiksa kungs?
— Man jāparunā ar jums kādā nopietnā lietā.
— Nopietnā lietā! — Āķis atsaucās, izdzerdams pēdējos glāzē palikušos pāra pilienus. — Par to varēsim parunāt rīt. Šodien man nav laika.
— Palieciet! — Fikss uzstājās. — Tas skar jūsu kungu.
Pie šiem vārdiem Āķis uzmanīgi paskatījās runātājā.
Tā seja viņam likās gluži neparasta. Viņš apsēdās.
— Ko jūs gribat man teikt? — viņš jautāja.
Fikss uzlika savu roku biedrā rokai un klusi teica:
— Jūs laikam uzminējāt, kas es esmu?
— Nu, kas par jautājumu! — Āķis atbildēja pasmaidīdams.
— Tad man jums jāpastāsta itin viss .. .
— Bet es taču pats zinu visu! Nav jau nemaz tik grūti uzminēt. Vienalga, klājiet tikai vaļā. Bet atļaujiet man jau iepriekš pateikt, ka tie kungi gluži par velti uzņemas liekus izdevumus.
— Par velti? — Fikss atvaicāja. — Jūs par to spriežat visai viegli. Acīm redzami jūs nezināt, par kādu summu ir runa.
— Bet ja nu es tomēr zinu! — Āķis iesaucās. — Par divdesmit tūkstošiem mārciņu!
— Par piecdesmit pieciem tūkstošiem!
•— Ko! — Āķis iekliedzās. -— Misters Fogs būtu uzdrošinājies … Piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu! … Nu, vienalga. T<.d vēl jo vairāk iemesla nenokavēt nevienu acumirkli. — Viņš cēlās kājās.
— Piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu! — Fikss atkārtoja, pasūtījis vēl pudeli degvīna un piespiedis Āķi atkal apsēsties. — Un ja man izdosies, es dabūšu divi tūkstoši mārciņu. Vai gribat pieci simti mārciņu, ja apsolaties man palīdzēt?
— Jums palīdzēt? — Āķis iekliedzās, plati iepletis acis.
— Jā, palīdzēt man aizturēt seru Fogu uz dažām dienām Honkongā.
— Ko jūs runājāt! — Āķis atteica. — Jums nepietiek ar to, ka sekojat manam kungam, izspiegojat viņu — nu jūs gribat vēl aizkavēt viņa ceļojumu. Kaunietfes!
— Ko jūs ar to gribat teikt? — Fikss vaicāja.
— Es saku, ka tā Ir tīrā nelietība. Jūs gribat izputināt misteru Fogu. Izvilkt viņam naudu no kabatas!
— Nu jā, taisni to jau mēs gribam!
— Neko teikt, goda darbs! — Āķis atsaucās, jau labi iereibis no degvīna, ko dzēra, pats nemaz nemanīdams. — Ir gan džentlmeņi un kolēģi!
Fikss vairs nekā nesaprata.
— Kolēģi! — Āķis joprojām sirdījās. — Un pie tam vēl Reformatoru kluba locekļi! Zināt, Fiksa kungs, ka mans kungs ir godīgs cilvēks, un, ja viņš noslēdzis derības, tad viņam tiesības tās arī vinnēt!
— Bet par ko tad jūs mani īsti turat? — Fikss vaicāja, ciešāki ieskatīdamies Āķim acīs.
— Ak, ko nu vēl vaicājat! Jūs esat Reformatoru kluba aģents, kuram uzdots necienīgā kārtā sekot manam kungam un kontrolēt viņa ceļojumu. Jūsu uzdevumu es jau labi sen esmu uzminējis un tāpēc sargājos Foga kungam ieminēties par to.
— Viņš vēl nekā nezina? — Fikss žirgti ievaicājās.
— It nekā, — Āķis atteica, no jauna tukšodams glāzi.
Policijas inspektors parvilka plaukstu pār pieri. Viņš nevarēja attapties, ko tagad teikt. Kas te nu bij darāms? Āķis droši vien bij pārliecināts par to, ko teica, bet tas viņa uzdevumu vēl vairāk sarežģīja. Acīm redzami šis lāga zēns runāja gluži vaļsirdīgi, Foga blēdību līdzzinātājs viņš nebij.