«Labi,» Fikss sevī nodomāja. «Ja viņš nav līdzzinātājs, tad man palīdzēs.» Pēc īsas pārdomas viņš beidzot izšķīrās. Vilcināties vairs nebij laika. Par katru cenu Fogs jāaiztur Honkongā.
— Klausieties! — Fikss strupi teica. Uzklausiet mani labi. Es neesmu tas, par ko jūs mani turat, tas ir, es neesmu Reformatoru kluba aģents … '
— Ahal — Āķis atsaucās pasmīnēdams.
— Es esmu policijas inspektors, man ir rīkojums no galvaspilsētas administrācijas . ..
— Jūs un policijas inspektors! ..,
— Jā gan, es to varu pieradīt, — Fikss atbildēja. — Te ir mana apliecība. >. •
Un, izvilcis no portfeļa, aģents parādīja savam biedram centrālās policijas direktora parakstītu papīru. Pavisam apstulbis Āķis skatījās Fiksā, nespēdams ne vārda dabūt pār lūpām.
— Sera Foga derības ir tikai aizsargs, — Fikss turpināja, — lai maldinātu jūs un savus Reformatoru kluba kolēģus.
— Bet kādēļ? … — Āķis iesaucās.
— Dzirdiet. Pagājušā divdesmit astotajā septembrī Anglijas bankā kāds novērots subjekts ir nozadzis piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu sterliņu. Viņa iezīmes vilcienu pēc vilciena sakrīt ar seru Fogu.
— Bet klausieties! — Āķis iekliedzās, cirzdams savu smago dūri uz galda. — Mans kungs ir godigākais cilvēks pasaulē!
— Kā jūs to varat zināt? — Fikss atteica. — Jūs taču viņu nemaz nepazīstat! Jūs iestājāties viņa dienestā pašā aizceļošanas dienā, viņš aizbrauca ar izdomātu iemeslu, steigā, bez ceļa somām, paņēmis līdzi lielu summu naudas banknotēs. Un jūs vēl iedrošināties apgalvot, ka tas ir godīgs cilvēks!
— Jā! jā! — nabaga zēns atbildēja mehāniski.
— Vai gribat, lai jūs apcietinu kā viņa līdzzinātāju?
Āķis saķēra galvu ar abām rokām. Viņu vairs nevarēja pazīt. Policijas inspektorā viņš neuzdrošinājās paskatīties. Fileass Fogs, misis Audas glābējs, augstsirdīgais uri drošais cilvēks — zaglis! Āķis mēģināja atkratīties no aizdomām, kuras modās viņā. Viņš negribēja ticēt, ka viņa kungs ir vainīgs.
— Un ko jūs galu galā gribat no manis? — saņēmis visus spēkus, viņš beigās iejautājās,
— Redziet, — Fikss atbildēja, — es esmu sekojis seram Fogam līdz pat šejienei, bet vēl neesmu saņēmis no Londonas pieprasīto apcietināšanas atļauju. Jums jāpalīdz man aizturēt viņu Honkongā …
— Es! Es lai jums …
— Un es jums došu pusi no tās summas, ko izsolījusi Anglijas banka.
— Nekad! — Āķis iesaucās, mēģinādams piecelties un atkal atkrita sēdus, juzdams, ka viņam reizē zūd saprāts un spēki.
— Fiksa kungs, — viņš šļupstēja. — Ja ari tas būtu taisnība, ko jūs stāstījāt… ja arī mans kungs būtu zaglis, kam es neticu un kas jums gūstāms … es esmu, biju … es esmu viņa dienestā … viņš pret mani bijis tik labs… Viņu nodot… nekad… ne par ko pasaulē…
— Tātad jūs atsakāties?
— Es atsakos.
— Tad pieņemsim, ka es jums nekā neesmu sacījis, un iedzersim.
— Jā, iedzersim!
Āķis manīja, ka noreibst arvien vairāk un vairāk. Fikss, saprazdams, ka Āķis jāaizkavē doties pie sava kunga, lūkoja to piedzirdīt pavisam. Uz galda bij vairākas opija pīpes. Vienu no tām Fikss iesprauda Āķim rokā, tas pīpi paņēma, iekāra zobos, aizdedzināja, ievilka pāra dūmu un, no narkotiskā dūma galīgi apreibināts, iekrita nemaņā.
— Beidzot tomēr! — Fikss noteica, redzēdams Āķi nekustīgi guļam. — Seram Fogam nav paziņots, ka kuģis noiet ātrāk, un, ja viņš arī aizbrauc, tad tomēr bez šī sasodītā francūža!
Pēc tam viņš samaksāja rēķinu un gāja ārā.
Divdesmitā nodaļa Fikss sastopas tieši ar Fileasu Fogu
Kamēr norisinājās šis atgadījums, kas varēja smagi satricināt viņa nākotni, Fileass l ogs ar misis Audu pastaigājās pa angļu pilsētu. Pēc tam, kad misis Auda bij pieņēmusi viņa priekšlikumu braukt uz Eiropu, viņš sāka pārdomāt sīki visu, kas nepieciešams tik tālam ceļojumam. Viņš, būdams anglis, tikai ar somu rokā varēja ceļot ap zemeslodi, tomēr sievietei tik garš ceļojums šādos apstākļos nav iespējams. Tāpēc nepieciešams iepirkt drēbes un visu pārējo ceļā vajadzīgo. Misters Fogs šo uzdevumu ņēmās izpildīt ar parasto vienaldzību un uz jaunās atraitnes atvainošanos un protestiem atbildēja mierīgi:
— Tas ir mana paša ceļojuma interesēs, tas ietilpst manā programā.
Iepirkumus pabeiguši, misters Fogs un jaunā sieviete atgriezās viesnīcā, kur paēda pusdienu pie bagāti klāta gaida. Pēc tam misis Auda, juzdamās mazliet nogurusi, pēc angļu modes paspieda roku savam nesatraucamam glābējam un uzkāpa savā istabā.
Cienījamais džentlmenis turpretī visu vakaru nodevās laikraksta «Times» un žurnāla «IHustrated London Ncws» lasīšanai.
Ja viņš bijis cilvēks, kas vispār par kaut ko brīnītos, viņam liktos savādi, ka sulainis ap guiētejamo laiku vēl nav pārradies mājās. Bet zinādams, ka kuģis no Honkongas aizbrauks tikai rītrītā_, viņš par to nemaz neuztraucās. Taču arī otrā rītā Āķis neieradās uz mistera Foga zvanu.
Neviens nevarēs pateikt, ko domāja šis cienījamais džentlmenis, dabūjis zināt, ka viņa sulainis nemaz nav pārnācis viesnīcā. Misters Fogs tikai vienkārši paņēma savu ceļa somu, lika brīdināt misis Audu un aizsūtīja pēc palankina.
Pulkstenis bij astoņi, jūrā paisums augstākā pakāpē, «Karnatikām» jāpasteidzas, jo pēc pusstundas sākās atplūdi.
Pēc pusstundas, ostmalā nobraucis, Fileass Fogs dabūja zināt, ka «Karnatiks» aizbraucis jau vakarvakarā.
Misters Fogs bij cerējis atrast kuģi un savu sulaini — nu tiklab viens kā otrs bij projām. Bet. ne mazākā vilšanās nebij redzama viņa sejā, un, kad misis Auda izmisusi paskatījās viņā, viņš vienkārši noteica: