— Tas tikai neparedzēts gadījums, vairāk nekas.
Tajā acumirklī kāds cilvēks, visu laiku viņu cieši novērojis, pienāca klāt. Tas bij inspektors Fikss. Viņš sveicināja un teica:
— Vai jūs, tāpat kā es, vakar neatbraucāt ar «Rangunu»?
— Jā gan, cienījamais kungs, — misters Fogs vēsi atbildēja, — bet man nav tas gods ..,
— Atvainojiet, bet es domāju, ka satikšu jūsu sulaini.
— Vai jūs nezināt, kur viņš tagad atrodas? — jaunā sieviete.žirgti apvaicājās.
— Kā? — Fikss izsaucās, izlikdamies pārsteigts. — Vai tad viņš nav kopā ar jums?
— Nē, — misis Auda atbildēja. — No vakarvakara viņš nav rādījies. Vai viņš varētu būt aizbraucis ar «Karnatiku»?
— Bez jums, kundze? … — aģents atsaucās. — Bet atvainojiet manu jautājumu: jūs laikam gan gribējāt braukt ar to kuģi?
— Jā, cienījamais kungs.
— Arī es, cienījamā kundze, un tāpēc esmu pavisam izmisis. «Kārnatiks» nobeidzis savu remontu un aizbraucis divpadsmit stundas agrāk, nevienam nekā neziņojis.- Un tagad jāgaida astoņas dienas uz nākošo tvaikoni.
Pieminot Šīs astoņas dienas, Fiksam sirds iepukstē- jās no prieka. Astoņas dienas! Veselas astoņas dienas Fogs tiks aizturēts Honkongā. Pa to laiku apcietināšanas atļauja droši vien pienāks. Beidzot likuma sargam uzsmaidījusi laime.
Viegli iedomāties, ka Filcasa Foga vārdi trāpīja detektīvu gluži kā vāles sitiens.
— Bet man šķiet, Honkongas ostā bez «Karnatika» atradīsies arī vēl citi kuģi.
Misters Fogs pasniedza roku misis Audai un aizgāja ar to meklēt ostā citu kuģi, kas taisītos ceļā.
Gluži apstulbis Fikss tiem sekoja. Varētu domāt, it kā kāds neredzams pavediens viņu velk Fileasam Fogam līdzi.
Tomēr likās, ka laime nu pametusi lo, kuram līdz šim bijusi tik uzticīga. Trīs stundas Fileass Fogs izstaigāja visu ostu krustām šķērsām, gatavs noīrēt kaut veselu kuģi, kas būtu ar mieru novest viņu uz Jokoharnu. Bet visi kuģi patlaban vai nu ieņēma, vai izlika kravu, tātad uz ātru roku nebij lietojami. Fikss atkal jau sāka cerēt.
Taču misters Fogs nenokāra galvu, bet turpināja
savus meklējumus, kamēr pie viņa pienāca kāds jūrnieks.
— Cienījamais kungs laikam meklē kādu kuģi? — viņš teica, cepuri paceldams.
— Vai jums ir kuģis, kas būtu gatavs tūliņ braukt? — Fileass Fogs vaicāja.
— Jā gan, cienījamais. Neliels loču kuģis Nr. 43, pats lielākais visā flotilē.
— Un viņš iet ātri?
— Astoņas vai deviņas jūdzes stundā. Vai vēlaties pskatīt?
— Jā.
— Cienījamais kungs bus apmierināts. Vai tas būs izpriecas brauciens pa jūru?
— Nē. Ceļojums.
— Ceļojums?
— Vai jūs uzņematies aizvest mani uz Jokohamu?
Jūrnieks palika vaļēju muti un ieplestām acīm.
— Cienījamais kungs laikam joko? — viņš teica.
— Nebūt ne. Es esmu nokavējis «Karnatiku», bet ne vēlāk kā četrpadsmitajā man jābūt Jokohamā, lai nokļūtu uz kuģi, kas iet uz Sanfrancisko.
— Ļoti nožēloju, — locis atbildēja, — bet tas nav iespējams.
— Es jums maksāšu simts mārciņu sterliņu dienā un vēl divi simti mārciņu prēmiju, ja nokļūstu laikā.
— Jūs runājat nopietni? — locis jautāja.
— Pavisam nopietni, — misters Fogs atbildēja.
Locis bij pagājis gabaliņu tālāk. Viņš lūkojās jūrā,
acīm redzami cīnīdamies ar vēlēšanos nopelnīt tādu milzīgu summu un bailēm no tik tāla brauciena. Fikss jutās ārkārtīgi uztraukts.
Pa to laiku misters Fogs bij pievērsies misis Audai.
— Vai jūs nebaidāties, kundze? — viņš vaicāja.
— Ar jums, Foga kungs, ne, — jaunā sieviete atbildēja.
Locis atkal pienāca klāt, grozīdams rokās cepuri.
— Nu? — Fileass Fogs vaicāja.
— Nē, kungs, — locis atbildēja, — es nevaru riskēt ne ar savu, ne savu ļaužu, ne jūsu pašu dzīvību tikko divdesmit tonnu tilpuma kuģītī un vēl šajā gada laikā.
Bez tam mēs arī tik un tā nenokļūsim laikā, jo no Honkongas līdz Jokohamai ir tūkstoš seši simti piecdesmit jūdžu.
— Tikai tūkstoš seši simti, — . misters Fogs pārlaboja.
— Tur nav nekādas starpības.
Fikss atvieglots uzelpoja.
— Bet, — locis vēl piebilda, — varbūt ir iespējams iekārtot citādi.
Fiksam aizrāvās elpa.
— Kā? — Fileass Fogs vaicāja.
— Ja mēs braucam uz Nagasaki Japānas dienvidgalā, tūkstoš simts jūdžu no šejienes, vai arī uz Šan- haju, astoņi simti jūdžu no Honkongas. Sajā pēdējā braucienā nav jāattālinās no Ķīnas krasta, un bez tam jūras straumes te plūst taisni uz ziemeļiem.
— Loci, — Fileass Fogs atbildēja, — mans Amerikas tvaikonis gaida Jokohamā, nevis Nagasaki vai Šanhajā.
— Nemaz- ar ne! — locis atsaucās, — Sanfrancisko tvaikonis tikai piestāj Jokohamā un Nagasaki, bet noiet no Šanhajas.
— Vai jūs to droši zināt?
— Pilnīgi droši.
— Un kad viņš noiet no Šanhajas?
— Vienpadsmitajā novembrī pulksten septiņos vakarā. Mūsu rīcībā tātad ir četras dienas. Četras dienas nozīmē deviņdesmit sešas stundas. Ja laiks izdevīgs, jūra rāma un vējš no dienvidaustrumiem, nobraucot caurmērā astoņas jūdzes stundā, pēc četrām dienām jeb deviņdesmit sešām stundām mēs varam nokļūt Šanhajā.
— Un jūs varētu braukt?
— Pēc stundas — tikai jāiepērk pārtika un jāsarīko
kuģis.
— Pieņemts… Vai jūs esat kuģa īpašnieks?
— Jā, Džons Bensbi, «Tankaderas» īpašnieks.
— Vai vēlaties rokasnaudu?
— Ja cienījamam kungam nav par apgrūtinājumu.
— Te jums pagaidām būs divi simti mārciņu … Cienījamais kungs, — Fileass Fogs griezās pie Fiksa, —- ja jūs vēlaties izlietot gadījumu …
— Cienījamais, — Fikss noteikti atsaucās, — es tikko gribēju lūgt jums atļauju.
— Labi. Pēc pusstundas mēs būsim uz kuģa.