Arī Fileass Fogs domāja par savu sulaini, kas tik dīvainā veidā bij pazudis. Visu apsvēris, viņš secināja, ka x^ķis, iespējams, pašā pēdējā brīdī nokļuvis uz «Kar- natiku». Tādas bij arī misis Audas domas, kas dziļi nožēloja šo godīgo cilvēku, kurš viņas labā bij darījis tik daudz. Tātad iespējams, ka viņu atradīs Jokohamā, un, ja «Karnatiks» viņu būs tur aizvedis, tad sulaini viegli varēs atrast.
Ap pulksten desmitiem vējš pieņēmās. Varbūt būtu bijis prātīgi samazināt buras, bet locis, rūpīgi pavērojis debesis, nolēma braukt ar pilnām burām. Starp citu «Tankadera», kurai bij krietna iegrime, turējās apbrīnojami stingri, un vajadzības gadījumā buras ātri varēja nolaist.
Pusnaktī Fileass Fogs un misis Auda nokāpa kajītē. Fikss bij jau tur priekšā un gulēja izstiepies uz vienas lāviņas. Locis ar saviem matrožiem visu nakti palika uz klāja.
Otrā rītā, astotajā novembrī, saulei lecot, šoneris bij nobraucis jau vairāk nekā simts jūdzes. Mērīklis, ko bieži meta jūrā, rādīja caurmēra ātrumu starp astoņām un deviņām jūdzēm stundā. Visas buras lika uzvilktas, un «Tankadora» brauca ar vislielāko ātrumu. Ja vējš joprojām palika tāds pats, «Tankaderai» bij drošas izredzes noteiktā laikā nokļūt pie mērķa.
Visu dienu «Tānkadera» neattālinājās no krasta, kur jūras straume sekmēja braucienu. Kad vējš izkliedēja mākoņus, krasts bij redzams kreisajā pusē, kādas piecas jūdzes atstatu. Vējš pūta no zemes un nebij pārāk stiprs, kas sevišķi labi mazākiem kuģiem, jo spēcīgi viļņi palaikam traucē viņu gaitu vai lo «nonāvē», kā mēdz sacīt jūrnieki.
Ap pusdienas laiku vējš drusku aprima un pagriezās no dienvidaustrumiem. Locis lika uzvilkt marseles, bet pēc divām stundām nācās tās atkal satīt, jo vējš pieņēmās no jauna.
Misters Fogs un jaunā sieviete laimīgā kārtā necieta no jūras slimības un tāpēc ar lielu patiku iebaudīja kuģa konservus un biskvītus. Arī Fiksu uzaicināja ēst, un viņš paklausīja, zinādams, ka vēderam, tāpat kā kuģim, nepieciešams balasts, taču viņš sajutās neveikli. Nepatīkami braukt ar šā cilvēka līdzekļiem un mieloties pie viņa galda. Viņš ēda gan maz, bet tomēr ēda.
Ieturējis brokastis, viņš gribēja izrunāties ar seru Fogu un tāpēc iesāka:
— Cienījamais kungs .. .
Sis apzīmējums negribēja nākt viņam pār lūpām, un viņam bij jāsavaldās, lai negrābtu šo «kungu» aiz apkakles.
— Kungs, man jums ļoti jāpateicas, ka paņēmāt mani līdzi uz sava kuģa. Bet, lai nu gan mani līdzekļi man neatļauj tik plaši rīkoties kā jums, es tomēr gribu maksāt savu daļu .. .
— Nerunāsim par to, — misters Fogs atbildēja.
— Bet es gribētu …
— Nē, cienījamais, — Fogs atteica tādā tonī, kas nepielaida pretrunas. — Tas iederas manā vispārējā aprēķinā.
Fikss palocījās, aiz dusmām tikko atvilkdams elpu, aizgāja atkal kuģa priekšgalā un visu dienu vairs neteica ne vārda.
Kuģis brauca ātri, Džonam Bensbi bij labas izredzes. Vairāk reižu viņš apgalvoja misteram Fogam, ka laikā nobraukšot Šanhajā. Misters Fogs atbildēja vienkārši, ka viņš ar to rēķinājies. Mazā šonera komanda centās pēc labākās iespējas. Apsolītā prēmija visus kārdināja. Tāpēc nevienas tauvas, kas nebūtu krietni savilkta! Nevienas pavirši uzvilktas buras! Neviena nepareiza pagrieziena, kur varētu vainot stūrmani! Šķita, it kā šoneris piedalītos karaliskajā jahtkluba regati.
Vakarā locis pēc mērīk]a pārliecinājās, ka no Honkongas nobraukts jau divi simti divdesmit jūdžu, Fileass Fogs varēja cerēt, ka, Jokohamā nobraukušam, viņam nebūs nekāds nokavējums jāatzīmē savā ceļojuma prog- ramā. Tātad arī pirmais negadījums pēc izbraukšanas no Londonas laikam neizjauks viņa plānu.
Naktī, vairāk uz rīta pusi, «Tankadera» ātri iebrauca Fo-Kjena jūras šaurumā, kas lielo Formozas salu atdala no Ķīnas krasta, un pārkļuva pāri Vēža tropikam. Jūras šaurums bij ārkārtīgi bangains, pretišķām straumēm saduroties, ūdens tur griezās vālu mutuļiem. Šonera gaita kļuva lēnāka, strupie viļņi to stipri traucēja. Uz klāja grūti nācās nostāvēt kājās.
Gaismai austot, vējš pieņēmās vēl stiprāks. Pēc mākoņiem bij sazīmējama viesuļa brāzmas tuvošanās. Arī barometrs vēstīja atmosfēras maiņu, viņa dienas gaita bij nekārtīga, un dzīvsudrabs niķīgi šaudījās. Dienvid- . austrumos jūrā jau slējās augsti viļņu vāli. Vakarvakarā rieta saule bij iebridusi sarkanā dūmakā, bet okeāns mirgoja fosforiskā spīdumā.
Locis ilgi vēroja draudošās debesis un caur zobiem ņurdēja kaut ko nesaprotamu. Un tad, piegājis tuvāk savam pasažierim, viņš teica:
— Vai jums, cienījamais, var teikt visu?
— Visu, — Fileass Fogs atbildēja.
— Mums tuvojas viesulis.
— Vai viņš nāk no ziemeļiem vai dienvidiem? — Fileass Fogs tikai apvaicājās.
— No dienvidiem. Vai jūs redzat? Tas ir taifūns.
— Nu, ja viņš nāk no dienvidiem, tad mums taisni pa ceļam, — misters Fogs atbildēja.
— Ja jūs uz to skatāties tā, — locis atbildēja, — tad man nav vairāk ko teikt.
Džona Bensbi pareģojums piepildījās. Agrīnākā gada laikā taifūns, pēc kāda slavena meteorologa izteiciena, aiztrauktos garām kā mirdzoša elektrizēta liesmu kaskāde, bet tik vēlā laikā bij jābīstas, ka sāksies spēcīga vētra.
Locis jau laikus lika satīt buras un rājas nolaist uz klāja. Tāpat nolaida steņģes. Tika darīts viss iespējamais. Visas lūkas rūpīgi noslēdza, lai ne lāse ūdens neiespiestos iekštelpā. Tikai viena trijstūraina, bieza audekla bura palika.uzvilkla, lai vēja trenkto šoneri varētu noturēt vajadzīgā virzienā. Tad viņi gaidīja viesuli.