Džons Bensbi gribēja pierunāt savus pasažierus nokāpt kajītē. Bet šaurā, nejauki šūpotā telpā bez svaiga gaisa viņi nejustos vis diez cik labi. Tāpēc ne misters Fogs, ne misis Auda, ne Fikss neatstāja kuģa klāju.
Ap pulksten astoņiem lietus gāze un ūdens vāli sāka
apšļākt klāju. Vētra, kuras spēku grūti iedomāties, nesa «Tankaderu» kā spalviņu pa viļņiem. Vētras ātrumu varētu varbūt salīdzināt ar četrkārt pavairotu lokomotīves skrējiena ātrumu.
Visu dienu šoneris, milzīgu viļņu nests, traucās pret ziemeļiem, saglabādams par laimi tādu pat ātrumu kā viļņi. Divdesmit reižu milzīgs ūdens kalns, veldamies iepakaļ, draudēja viņu aprakt, bet locis ar veiklu pagriezienu izvairījās no katastrofas. Reizēm ūdens pasažierus apšļāca no galvas līdz kājām, taču viņi to izturēja pacietīgi. Fikss, protams, ņurdēja, bet misis Auda, acis nenovērsdama no sava apbrīnojami aukstasinīgā ceļa biedra, cienīgi turējās viņam blakus, nepievērsdama uzmanību vētrai. Fileass Fogs domāja tikai par to, ka taifūns visai sekmē viņa ceļojumu.
Līdz šim «Tankadera» visu laiku bij devusies uz ziemeļiem, bet pret vakaru, kā jau paredzams, vējš sāka pūst par trim ceturtdaļām no ziemeļrietumiem. Viļņi brāzās šonerim virsū no sāniem un mētāja to šausmīgi. Bangas triecās pret to ar tādu sparu, ka vieglais kuģis tiktu sadragāts drupās, ja visas tā daļas nebūtu sevišķi cieši sasaistītas.
Naktij uznākot, vētra vēl pieņēmās. Vērodams tumsu un vētras pieaugumu, Džons Bensbi sāka uztraukties. Viņš apspriedās ar saviem matrožiem, vai labāk nebūtu griezt kuģi uz krastmalu.
Pēc tam viņš pienāca pie Fileasa Foga.
— Cienījamais, man šķiet, ka labāk būs, ja lūkojam patverties kadā krastmalas ostā.
— Ari man tā liekas, — Fileass Fogs atbildēja.
— Ak tāl — locis iesaucās. — Bet kadā?
— Es zinu tikai vienu ostu, — Fileass Fogs mierīgi atbildēja.
— Un tā būtu? ., -
— Sanhaja.
Sājā atbildē bij tik daudz neatlaidības un stūrgalvības, ka locis pirmajā acumirklī neattapās, ko atbildēt. Bet atguvies viņš atsaucās:
— Pareizi! Jums taisnība! Tikai Sanhaja!
Un «Tankadera» turpināja cehi tieši pret ziemeļiem.
Tā bij šausmīga nakts! Taisni brīnums, ka mazais kuģis netika sadragāts. Divas reizes viņš pilnīgi nogrima ūdenī, un viss no klāja tiktu aizskalots prom, ja nebijis labi piesaistīts. Misis Auda jutās kā salauzta, bet nežēlojās. Bieži vien misteram Fogam bij jāsteidzas palīdzēt viņai atturēties preti straujai viļņu brāzmai.
Atausa rīts. Vētra plosījās joprojām. Tomēr vējš pagriezās pret dienvidaustrumiem, un tas bij viņiem vairāk pa ceļam. «Tankadera» atkal straujā gaitā pa sabangoto jūru šāvās uz priekšu. Ceļā gadījās milzigas bangas, un, tikai pateicoties solīdajai būvei, šoneris izturēja.
Laiku pa laikam pašķīrās miklais aizkars un parādījās krasts, bet jūrā neredzēja neviena cita kuģa. «Tankadera» vienīgā brauca savu ceļu.
Ap pusdienas laiku viesulis sāka it kā aprimt, bet pret vakaru apstājās nepārprotami. Vētra aprima tikpat strauji kā sākās. Nomocītie pasažieri nu varēja mazliet iekost.
Nakts bij samērā rāma. Kapteinis lika uzvilkt buras. Kuģis vēl vienmēr skrēja ātri. Otrā rītā, vienpadsmitajā novembrī, gaismai austot, Džons Bensbi, novērojis krastu, varēja konstatēt, ka viņi atrodas simts jūdžu attālu no Šanhajas.
Vēl simts jūdžu, un viņiem tikai viena diena laika! Šovakar pat misteram Fogam jānokļūst Šanhajā, ja negribēja nokavēt kuģi uz Jokoharnu. Ja neuznākusi vētra, kuras dēļ viņi zaudēja vairākas stundas, tad tagad būtu tikai jūdzes trīsdesmit no ostas.
Vējš jūtami norima un par laimi arī jūra līdz ar viņu. Mastos uzvilka visas buras. Marseles, klīvers un kontrfoks — viss dzina šoneri uz priekšu, kamēr priekš- vadnis kūla ūdeni.
Pusdienā «Tankadera» bij vairs tikai četrdesmit jūdzes no Šanhajas. Bet sešās stundās jāaizsniedz osta, lai nokļūtu uz Jokohamas kuģi!
Šonera komanda bij stipri uztraukta, katrā ziņā viņa gribēja noteiktā laikā tikt Šanhajā. Atskaitot Fileasu Fogu, visiem sirdis aiz nepacietības pukstēja strauji. Mazajam šonerim stundā jānobrauc vismaz deviņas jūdzes, bet vējš norima arvien vairāk! Brīžiem gan uzpūta spēcīgāk, taču kaut kur no sāniem, jūra pēc šīm pūsmām tūliņ atkal kļuva gluda.
Tomēr kuģītis bij tik viegli būvēts, tā buras tik augstas un tik labi uzņēma pūsmu, turklāt ar vilnu palīdzību tā traucās uz priekšu, ka ap pulksten sešiem palika vairs tikai kādas desmit jūdzes līdz Šanhajas upes krastam; pati pilsēta atrodas aptuveni augšpus upes grīvas.
Ap pulksten septiņiem atlika vēl trīs jūdzes līdz San- hajai. Nejauks lāsts izlauzās locim pār lūpām. Divi simti mārciņu prēmijas acim redzami bij zaudētas. Viņš paskatījās uz misteru Fogu. Misters Fogs bij auksts un vienaldzīgs, lai gan šajā acumirklī izšķīrās viss viņa pasākuma liktenis .. .
Tajā brīdī virs ūdens līmeņa parādījās garš, melns dūmenis ar mutuļojošu mākoni galā. Brauca amerikāņu tvaikonis, kas noteiktā stundā bij atstājis ostu.
— Noiādēts! — Džons Bensbi iekliedzās un izmisis palaida stūri vaļā.
— Dodiet signālu! — Fileass Fogs mierīgi teica.
«Tankaderas» priekšgalā bij nostādīts mazs bronzas
lielgabals signalizēšanai miglā. To pielādēja līdz pat galam pilnu, bet tajā acumirklī, kad locis patlaban taisījās pielaist uguni, Fileass Fogs viņu vēl aizturēja.
— Nolaidiet karogu! — viņš uzsauca.
Karogu nolaida pusmastā. Tas bij briesmu signāls, un tāpēc varēja cerēt, ka, to ieraudzījis, amerikāņu kuģis uz brīdi palēninās gaitu, kamēr šoneris piebrauc klāt.