— Uguni! — Fileass Fogs komandēja.
Mazā bronzas lielgabala šāviens norībēja gaisā.
Divdesmit otrā nodala
Āķis pārliecinās, ka pat zemeslodes otrā pusē nepieciešama nauda
Honkongu septītajā novembrī pusseptiņos vakarā atstājis, «Karnatiks» ar pilnu tvaiku brauca uz Japānas krastiem. Viņam bij pilna preču un pasažieru krava, tikai divas kajītes pakaļgalā palika neieņemtas. Tās bij rezervētas misteram Fogam un viņa pavadoņiem.
Otrā rītā kuģa pasažieri mazliet pārsteigti ieraudzīja kādu ceļotāju šaurām acīm un izspūrušiem matiem nedrošiem soļiem iznākam uz klāja un smagi atkrītam uz sakrauto koku kaudzi.
Tas bij Āķis. Lūk, kas ar viņu bij noticis.
Bridu pēc Fiksa aiziešanas, divi sulaiņi pacēla no opija galīgi noreibušo Aķi un noguldīja to uz smēķētāju dīvana. Bet, savu uzdevumu apzinādamies un nemierīgs, viņš pēc trim stundām tomēr uzmodās. Neizpildītais pienākums nelika viņam miera. Streipuļodams un gar sienām turēdamies, viņš iztrausās no dzertuves un pusmiegā nemitīgi murmināja: «Karnatiks», «Karnatiks» …
Kuģis stāvēja gatavs doties ceļā. Āķim bija jānoiet tikai daži soļi. Viņš uzrāpās pa tiltu un, «Karnatikam» aizbraucot, kā pamiris nokrita uz klāja.
Pie tādiem skatiem pieraduši, matroži nonesa viņu otrās klases kajītē. Viņš pamodās tikai vēlā rītā piecdesmit jūdzes tālu no Ķīnas krasta. Tāpēc šajā rītā Āķis atradās uz «Karnatika» klāja un ar pilnu krūti ieelpoja svaigo jūras gaisu. Ar pūlēm viņš sakārtoja savas domas. Beidzot atminējās, vakarējo notikumu, Fiksa atzīšanos, opija smēķētavu un tā joprojām.
— Bez šaubām, vakar es esmu bijis galīgi noreibis. Ko teiks misters Fogs? Labi, ka neesmu nokavējis kuģi, un tas ir galvenais.
Pēc tām viņš atminējās arī Fiksu.
— Liekas, pēc sava priekšlikuma viņš vairs neuzdrošināsies sekot mums uz «Karnatika». Mans kungs esot apzadzis Anglijas banku un patlaban detektīvs viņam seko! Smieklīgi! Misters Fogs ir tāds pats zaglis kā es slepkava!
Vai atstāstīt savam kungam visu to, ko viņš tagad zināja? Atklāt viņam lomu, kāda te piekrita Fiksa rn? Vai labāk nebij nogaidīt, kamēr nobrauks Londonā, tad pastāstīt, ka policijas aģents sekojis viņiem līdzi ceļojumā ap zemeslodi, un ar savu kungu pasmieties par viņu? Bez šaubām, tā būs labāk. Par šo jautājumu padomāt laika vēl diezgan. Vispirms jāuzmeklē misters Fogs un jāatvainojas par nepieklājīgo uzvešanos.
Āķis tātad piecēlās. Jūra bij nemierīga, un kuģis krietni zvalstījās. Krietnais puisis diezgan ļodzīgiem soliem nokļuva līdz kuģa pakaļgalam.
Izgājis uz klāja, viņš nemanīja neviena cilvēka, ne sava kunga, ne misis Audu.
— Saprotama lieta, — viņš nodomāja. — Misis Auda ap šo laiku vēl gulēs. Bet misters Fogs droši vien sameklējis partnerus un pēc savas parašas …
Tad Āķis nokāpa salonā. Mistera Foga tur nebij. Atlika tikai apvaicāties kuģa mantzinim, kurā kajītē novietojies viņa kungs. Bet mantzinis atbildēja, ka tāda pasažiera te nemaz neesot.
— Atvainojiet, — Āķis teica iekaisdamies. — Es runāju par slaida auguma kungu, aukstasinīgu, mazrunīgu, jaunas dāmas pavadībā …
— Mums uz kuģa nav nevienas dāmas, — mantzinis atbiļdēja. — Bet te ir pasažieru saraksts, palūkojiet pats.
Āķis pārlūkoja sarakstu … Viņa kunga vārda tajā nebij.
Viņa acis satumsa. Tad viņam iešāvās galvā kāda doma.
— Ak! — viņš iesaucās. — Vai es patiesi esmu uz «Karnatika»!
— Jā gan! — mantzinis atbildēja.
— Un mēs esam ceļā uz Jokohamu?
— Tiešām tā.
Vienu mirkli Āķis bij baiļojies, ka būs samainījis kuģi! Bet tas bij «Karnatiks», tomēr viņa kunga še nebij.
Kā zibeņa trāpīts Āķis atkrita sēdeklī. Un tad viņš piepeši saprata visu. Viņš atminējās, ka «Karnatiks» nobrauca ātrāk, nekā nodomāts un ka viņš par to nebij paziņojis savam kungam. Tā taču viņa vaina, ja misters Fogs un misis Auda tagad neatradās uz kuģa!
Viņa, bet galvenā kārtā tā nodevēja vaina, kas viņu apdzirdīja, lai misteru Fogu aizturētu Honkongā. Nu viņš pilnīgi saprata policijas inspektora nodomus. Varbūt misters Fogs jau pazaudējis savas derības, izputināts, apcietināts un ieslodzīts cietumā … To iedomājis, Āķis plēsa sev matus. Ja kādreiz Fikss trāpīsies viņam vēl rokās — viņš zinās, kā izrēķināties ar to!
Beidzot pēc pirmā uztraukuma Āķis atguva atkal pašsavaldīšanos un sāka apsvērt tagadējo situāciju. Tā nu nebij visai apskaužama. Francūzis patlaban atradās
ceļā uz Japānu. Bet kā viņš tiks atpakaļ no turienes? Kabatā viņam nebij neviena šiliņa, pat neviena pensa. Laime vēl, ka par braucienu un uzturu kuģī jau iepriekš samaksāts. Piecas vai sešas dienas viņam bij laiks apdomāt, ko pēc tam iesākt. Nav iespējams aprakstīt, cik daudz viņš ceļā apēda un izdzēra. Eda viņš pats par sevi un tad vēl piedevām arī par savu kungu un misis Audu — vārdu sakot, tā, it kā Japānā, kur viņam jāizkāpj malā. pilnīgi trūktu pārtikas.
Trīspadsmitā novembrī agri no rīta «Karnatiks» iebrauca Jokohamas ostā.
Jokohama ir nozīmīga satiksmes osta Klusajā okeānā; šajā ostā iebrauc visi kuģi: gan pasta, gan pasažieru, uzturēdami sakarus starp Ziemeļameriku, Ķīnu, Japānu un Malaju salām. Jokohama atrodas Jedo līcī, netālu no milzīgās Jedo pilsētas, Japānas impērijas otrās galvaspilsētas, kādreizējās taikounu reziderces, tajos laikos, kad vēl valdīja šis civilais imperators. Jedo ir arī Kioto pilsētas sāncense, kurā dzīvo mikādo, dievišķīgais karalis, dievu pēctecis.
«Karnatiks» pietauvojās pie Jokohamas krasta, netālu no muitas noliktavām, starp daudziem citiem dažnedažādu nāciju kuģiem.