Divdesmit treša nodaļa Āķa deguns pieņem miizigus apmērus
Otrā rītā Āķis uzmodās novārdzis, izsalcis un nolēma, ka katrā ziņā jāpaēd un, jo ātrāk, jo labāk. Viņš gan varēja pārdot vēl savu pulksteni, bet tad labak nomirt badā nekā šķirties no tā. Šim krietnajam puisim atlika vienīgais — laist darbā savu balsi, kura gan nebij pārāk melodiska, bet toties spēcīga.
Viņš zināja dažas franču un angļu dziesmas un nu domāja izmēģināt laimi ar tām. Japāņi laikam gan bij lieli mūzikas cienītāji, jo visu viņi dara cimbolu, tamtama un bungu skaņu pavadībā, un tāpēc katrā ziņā pratīs novērtēt izveicīga eiropieša dziedātāja spējas.
Bet koncertam varbūt vēl mazliet par agru? Kas zin, vai negaidot atmodinātie klausītāji būs ar mieru samaksai dziedātājam ar naudu, uz kuras iegravēts mi- kādo attēls.
Āķis nolēma nogaidīt vēl pāra stundu. Bet, tā klaiņojot, viņam ienāca prātā, ka ceļojošam dziesminiekam viņa uzvalks par labu, tāpēc tas izmaināms pret citu, vairāk piemērotu viņa stāvoklim. Sī apmaiņa arī varēja sniegt kādu mazumiņu, kas tūliņ būtu izlietojams ēstgribas apmierināšanai.
Atlika tikai izpildīt šo lēmumu. Pēc ilgas meklēšanas Āķis uzgāja vecu drēbju tirgotāju un izstāstīja tam savu vajadzību. Un jau pēc brīža viņš bij ietērpies vecā japāņu svārkā ar saules izbalinātu turbānu galvā, bet toties kabatā viņam žvadzēja daži metala naudas; gabali.
— Labi, — viņš noteica pats pie sevis, — tagad iedomāsimies, ka esam karnevālā.
Aķa pirmais japāniskais solis bij ieiet kādā vienkāršākā tējnīcā un notiesāt gabalu putna cepeša un pāra sauju rīsa, lai gan viņš lāgā nezināja, kā īsti to te dara.
— Tagad, — viņš teica, pamatīgi iespēcinājies, — tikai nezaudēt dūšu. Par šīm skrandām kaut ko vēl ja- pāniskaku es diezin vai dabūšu. Jālūko pēc iespējas ātrāk tikt prom no šīs Uzlēcošās Saules zemes, no kuras man paliks pavisam nelabas atmiņas!
Āķis nodomāja aplūkot kuģus, kas iet uz Ameriku, piesolīties par pavāru vai apkalpotāju, neprasot nekā vairāk kā brīvu ceļu un uzturu. Laimējies tikai nokļūt Sanfrancisko, gan viņš zinātu, ko tur iesākt. Galvenais, tikt pāri šīm četri tūkstoši septiņi simti Klusā okeāna jūdzēm, kas Jauno Pasauli šķir no Japānas.
Āķis nebij no tiem, kas labu iedomu ilgi glabā pie , sevis, un tāpēc devās uz Jokohamas ostas pusi. Bet jo tuvāk viņš nāca kuģu piestātnei, jo grūtāk paveicams viņam likās pirmajā acumirklī šķietami vienkāršais plāns. Kāpēc gan kādam amerikāņu tvaikonim lai trūktu pavāra vai apkalpotāja, un kādu uzticību viņš varēja iegūt ar tāda veida piedāvājumu? Kur lai viņš ņem ieteikumu? Kādu apliecību lai uzrāda?
Tādās pārdomās viņš piepeši ieraudzīja milzīgu afišu, ko klaunam līdzīgs subjekts nēsāja pa Jokohamas ielām. Tajā bij rakstīts sekojošais:
JAPANU AKROBĀTU TRUPA IECIENĪTA VILJAMA BATULKARA
vadība
PĒDĒJĀS IZRĀDES pirms aizceļošanas uz Savienotajām Valstīm.
Uzstāsies G A R D E G U Ņ I, DIEVA I INGU AIZGĀDNIECĪBĀ! LIELISKA IZKLAIDESA N A S 1
— Uz Amerikas Savienotajām Valstīm! — Āķis iesaucās. — Tieši tas man noder.
Viņš sekoja vīram ar afišu un tā drīz vien nokļuva japāņu pilsētas daļā. Tur viņš apstājās pie kādas balagānu būdas, greznotas ar dažām papīra lentām, uz būdas .sienām nemākulīgi, bet spilgtām krāsām bij uzgleznota visu žonglieru trupa.
Tā bij iecienītā Batulkara, sava veida amerikāņu Barnuma, virves dejotāju, žonglieru, klaunu, akrobātu, ekvilibristu un vingrotāju trupas direktora mākslas iestāde, kas sniedza savas pēdējās izrādes pirms aizbraukšanas no Uzlēcošās Saules zemes uz Savienotajām Valstīm.
Āķis iegāja pajumē pie būdas durvīm un apvaicājās pēc mistera Batulkara. Misters Batulkars ieradās pats personīgi.
— Ko jūs vēlaties? — viņš vaicāja Āķim, sākumā noturēdams to par japāni.
— Vai jums nevajag kalpotāja? — Āķis jautāja savukārt.
— Kalpotāja! — direktors iesaucās, glaudīdams biezo sirmo bārdu, kas auga viņam zem zoda. — Man ir divi gabali, paklausīgi un uzticami, neviens no tiem nedomā atstāt mani un pie tam kalpo tikai par vēderu . .. Redziet, te viņi ir! — viņš piebilda, pastiepdams abas savas spēcīgās rokas ar zilām, kontrbases stīgām līdzīgām dzīslām.
— Tātad mani jūs nekur nevarat lietot?
— Nekur.
— Velns lai parauj! Man būtu ļoti izdevīgi aizbraukt kopā ar jums!
— Ak tā! — cienījamais Batulkars iesaucās. — Nu es redzu, ka jūs esat tāds pats japānis kā es pērtiķis! Kāpēc jūs esat tā izģērbušies?
— Katrs ģērbjas tā, kā viņš var.
— Tas taisnība. Jūs laikam esat francūzis?
— Jā gan, parīzietis no pašas Parīzes.
— Bet tad jau jūs mākat šķobīt ģīmi?
— Protams, — Āķis atsaucās, savā nacionālajā lepnumā aizskarts — Mēs, francūži, protam taisīt grimases, bet ne tuvu tā kā amerikāņi!
— Pareizi. Kā kalpotājs jūs man neesat vajadzīgs, bet es jūs varu pieņemt par klaunu. Saprotat, manu zēn? Francijā cicnī ārzemnieku jokdarus, ārzemēs frančus.
— Ak tā!
— Vai jus esat arī stiprs?
— Jā gan, it sevišķi tad, ja esmu pienācīgi paēdis.
— Un dziedāt ari protat?
— Jā, — Āķis atbildēja atminēdamies, ka savā laikā patiešām dažkārt piedalījies ielu koncertos.
— Bet vai jūs varat dziedāt ar galvu uz leju un ripojošu vilciņu uz kreisās un stāvus uzstādītu zobenu uz labās .kājas pēdas?
— Kas tur ko nevarēt! — Āķis atsaucās, atkal atcerēdamies savus vingrinājumus puikas gados.