— Tad tā lieta ir nodarīta! — cienījamais Batulkars noteica.
Tā nu Āķis beidzot atkal bij ticis vietā, pieņemts visādām lomām slavenajā japāņu trupā. Diezin cik glaimojoši tas nebij, bet toties viņš pēc nedēļas varēs doties ceļā uz Sanfrancisko.
Lieliski izreklamētai izrādei vajadzēja sākties pulksten trijos, bet šausmīgais japāņu instrumentu orķestris — bungas un tam-tam — jau tarkšēja ārā pie durvīm. Viegli saprotams, ka Āķim nebij laika sagatavot kādu lomu, bet viņa pleciem jābūt gataviem noturēt visu to «cilvēku ķekaru», ko veidos dieva Tingu Gardeguņi. Ar šo numuru mēdza nobeigties izrāde.
Jau pirms trijiem balagāns bij skatītāju pilns: eiropieši un iedzimtie, ķinieši un japāņi, vīrieši, sievietes un bērni, sasēdušies šaurajos solos un ložās iepretim skatuvei. Orķestris bij pārvietojies būdas iekšienē, visi šie gongi, tam-tami, klaburi, flautas, tarkšķi un bungas strādāja pilnā spēkā.
Izrāde bij parastā akrobātu uzstāšanās. Bet te jāpiezīmē, ka japāņi ir pirmie ekvilibristi pasaulē. Viens no tiem ar vēdekli un maziem papīra gabaliņiem ārkārtīgi* veikli attēloja tauriņu deju ar puķēm Otrs no savas pīpes tik mākslīgi pūta dūmus, ka no tiem izveidojās burti un beigās sastādījās teikums apm<> k'ētaju slavināšanai. Trešais žonglēja ar d e go s a m, g n ī s a mestām svecēm, ko izdzēsa, kad tās lidoja garām viņa mutei, un tūliņ atkal citu pēc citas aizdedzināja, ne mirkli nepārtraukdams savu žonglēšanu. Cits atkal taisīja neiedomājamus trikus ar griezošiem vilciņiem; šķita, ka viņa rokās šie šņācošie mehānismi dzīvoja savu īpašu dzīvi: nemitīgi griezdamies, tie skraidelēja pa pīpes kātiem, pa zobena asmeņiem, pa dzelzs stieplītēm, kas likās tik smalciņas kā mati, uzlēca uz lielām kristālā vāzēm, traucās pa bambusa kāpnītēm, izklīzdami pa visiem kaktiem, šie vilciņi radīja dīvaini harmoniskas dažnedažādas skaņas. Žonglieri noņēmās ar tiem, un vilciņi lidoja gaisā kā koka balles, visu laiku griezdamies, viņi tos paslēpa savā kabatā, bet, kad izņēma ārā, tie joprojām griezās — griezās tik ilgi, kamēr iedegās kā bengāliskas ugunis.
Velti būtu mēģināt aprakstīt visus trupas vingrotāju un akrobātu trikus. Vingrojumi ar kāpnēm, kārti, bumbu, mucu un citiem priekšmetiem norisinājās apbrīnojami veikli. Bet izrādes galvenais numurs bij Garde- guņu māksla, apbrīnojamu ckvilibristu, kādus Eiropa tos laikus vēl nepazina.
Gardeguņi bij atsevišķa sabiedrība, tieši dieva Tingu aizgādniecībā. Viduslaiku varoņu apģērbā ietērptiem viņiem pie pleciem bij piestiprināti lieliski spārni. Bet visievērojamākā atšķirība tomēr bij viņu ārkārtīgi garais deguns un tas, kā viņi ar to rīkojās. Sos bambusa nied- ras pieci seši un desmit pēdu garos, taisnos un līkos, gludos vai kārpainos degunus viņi izlietoja visdažādākajiem akrobātu paņēmieniem. Deguni bij pamatīgi piestiprināti, un ar to palīdzību artisti izdarīja savus vingrojumus. Piemēram, kāds ducis Tingu dieva pielūdzēju nogulstas uz muguras, bet citi, pakāpdamies tiem uz deguniem un lēkādami no viena uz otra, rāda visbrīnišķīgākos jokus.
Izrādes beigās bij nolikta cilvēku piramīda, kur kādi piecdesmit Gardeguņi attēloja publikai Džagernauta ratus. Tikai iecienītā Batulkara artisti neatbalstījās cits uz cita ar pleciem, bet gan ar deguniem. Pašam apakšējam vajadzēja būt sevišķi stipram un veiklam, līdzšinējais atiets bij aizgājis no trupas, tāpēc Āķim vajadzēja ieņemt viņa vietu.
Protams, savu jaunību atcerēdamies, brašais puisis nejutās vis diez cik apmierināts, kad viņam uzģērba viduslaiku uzvalku, greznotu ar krāsainiem spārniem, un pie sejas piestiprināja sešas pēdas garo degunu! Bet šimbrīžam tas bij vienkārši maizes jautājums, tāpēc viņš pacietīgi padevās savam liktenim.
Āķis izgāja arēnā kopā ar pārējiem biedriem, kuri bij nozīmēti Džagarnauta ratu pamatam. Visi viņi nostiepās uz muguras zemē, degunus gaisā pagriezuši. Uz viņiem novietojās otrā rinda, tālāk trešā un ceturtā ar smaili kopā saliktiem deguniem, tā ka dzīva piramīda sniedzās līdz pašiem balagāna griestiem.
Cirkū skanēja sajūsma» aplausi, orķestris dārdēja pērkona grāvieniem, bet tad viens no žonglieriem bij izdarijis kādu neveiklību, un cilvēku piramida piepeši izjuka kā vienkārši salikts kāršu namiņš …
Vainīgais bij Āķis. Viņš pēkšņi piecēlās no savas vietas, bez spārnu palīdzības parlēca pāri rampai, parāpās labajā pusē augšā un paklupa kādam skatītājam pie kā-jām.
— Ak mister Fog! mister Fog!
— Tas esat jūs?
— Nu kā tad! Es pats!
— Tad bez kavēšanās uz kuģi!
Misters Fogs un misis Auda, kas viņu pavadīja, līdz ar Āķi steidzās laukā no balagana. Bet pie izejas viņam ceļā stājās iecienītais Batulkars, pārskaities pieprasīdams atmaksu par līguma laušanu un zaudējumiem. Fileass Fogs vienkārši pameta tam sauju banknošu. Un pusseptiņos, noteiktā laikā, misters Fogs un misis Auda uzkāpa uz amerikāņu tvaikoņa, kopā ar viņiem Āķis, kas vēl nebij paguvis atraisīt no pleciem spārnus, ne ari noņemt garo degunu!
Divdesmit ceturtā nodaļa Brauciens pa Klusu okeānu
Nav grūti iedomāties, kas bij noticis Šanhajā. Jokohamas kuģis vēl laikā pamanīja «Tankaderas» signālus. Pusmastā nolaisto llagu ieraudzījis, kapteinis pagrieza tvaikoni pretim mazajam kuģītim. Bridi vēlāk Fileass Fogs, samaksājis locim Džonam Bensbi pieci simti piecdesmit mārciņas, līdz ar misis Audu un Fiksu uzkāpa tvaikonī, kas bij ce|ā tieši uz Nagasaki un Jokohamu.
Četrpadsmitā novembra rītā un noteiktā stundā tur nokļuvis, Fileass Fogs atļāva Fiksam iet savās darīšanās, bet, sameklējis «Karnatiku», misis Audai un varbūt arī sev par lielu prieku uzzināja, ka francūzis jau vakarvakarā atbraucis Jokohamā.