Tā kā tai pašā vakarā bij jāizbrauc uz Sanfrancisko, Fileass Fogs tūliņ devās uzmeklēt savu sulaini. Velti iztaujājies franču un angļu konsulātā un izstaigājies_ pa Jokohamas ielām, viņš bij zaudējis cerību atrast Āķi, kad nejauši vai aiz kādas instinktīvas nojautas iegriezās cienījamā Batulkara balagānā. Protams, viņš nebūtu sazīmējis Āķi tādā dīvainā apģērbā, bet tas, uz muguras gulēdams, pats bij saskatījis Fogu augšā skatītāju vietās. No uztraukuma sakustējies, viņš bij izārdījis visu Gardeguņu piramīdu un izjaucis izrādi.
Visu to Āķis pats attēloja misis Audai, kad tā bij pārstāstījusi, kā viņi sera Fiksa pavadībā ar «Tanka- deru» atbraukuši no Honkongas uz Jokohamu.
Fiksa vārdu dzirdēdams, Āķis ne acu nepamirkšķināja. Viņam šķita, ka vēl nav pienācis īstais laiks pastāstīt savam kungam, kas noticis starp viņu un policijas inspektoru. Pie visa notikušā vienīgais vainīgais un arī vienīgais atvainojums bij viņa opija reibonis Honkongas smēķētavā.
Misters Fogs vēsi noklausījās šo stāstu un neatbildēja nekā. Pēc tam viņš iedeva sulainim pietiekoši daudz naudas, lai tas varētu iegādāties braucienam nepieciešamās drēbes. Un, patiešām, pēc kādas stundas brašais puisis jau bij atbrīvojies no saviem spārniem, garā deguna un visa pārējā, kas liecinātu, ka viņš nupat vēl bijis dieva Tingu pielūdzējs.
Kuģis, kas brauca no Jokohamas uz Sanfrancisko, piederēja Klusā okeāna pasta tvaikoņu sabiedrībai un saucas «Ģenerālis Grants». Tas bij divi tūkstoši pieci simti tonnu tilpuma, ar ratu dzenams tvaikonis, labi iekārtots un ātru gaiiu. Milzīgs balansieris nemitīgi pacēlās un nolaidās pār kuģa klāju; viens tā gals bij savienots ar virzuļa kātu, bet otrs ar klani, kas taisnās kustības vērta riņķveidīgās, virzīdams tās iieši uz rata asi. «Ģenerālis Grants» bij tri'smastu šoneris ar plašām burām, kas ievērojami paaugstināja kuģa ātrumu. Divpadsmit jūdzes stundā nobraukdams, viņš trijās nedējās spēja tikt pāri Klusajam okeānam. Fileass Fogs varēja cerēt, ka otrajā decembrī nokļuvis Sanfrancisko, vienpadsmitajā viņš būs jau Ņujorkā un divdesmitajā Londonā, tātad dažas stundas pirms noteiktā liktenīgā divdesmit pirmā datuma.
Uz kuģa bija diezgan daudz pasažieru angļu un amerikāņu, tāpat liels skaits Ķīnas kūliju, kas izceļoja uz Ameriku, un prāvs skaits Indijas armijas virsnieku, kuri izlietoja savu atvaļinājumu ceļojumam ap zemeslodi.
Šajā braucienā neatgadījās, neviens nopietnāks traucējums. Spēcīgo ratu un plato buru dzīts, tvaikonis tikai viegliņām šūpojās. Klusais okeāns attaisnoja savu nosaukumu. Misters Fogs bij tikpat mierīgs un nerunīgs kā parasti. Viņa jaunā pavadone arvien vairāk un vairāk jutās saistīta pie viņa citām, ne tikai pateicības saitēm. Sis klusais, bet patiesībā dziļi augstsirdīgais cilvēks nedomādams un negribēdams sabangoja jaunajā sievietē spēcīgas jūtas, lai gan tas šķietami nemaz neietekmēja šo noslēpumaino misteru Fogu.
Misis Auda dzīvi interesējās arī par šī džentlmeņa pasākumu. Bažījās par iespējamiem kavēkļiem, kas varētu traucēt ceļojumu. Bieži viņa runāja ar Āķi, kas saprata diezgan labi, kas notiek misis Audas sirdī, un nebeidza vien slavēt Fileasa Foga augstsirdību, godīgumu un pašuzupurēšanos. Attiecībā uz ceļojumu viņš lūkoja pārliecināt misis Audu, ka pats grūtākais jau garām, ka, pārbraukuši fantastisko Ķīnu un Japānu, viņi iekļuvuši civilizētā pasaulē un ka pa dzelzceļu no Sanfrancisko uz Ņujorku un no turienes ar iransatlantijas tvaikoni viņi noteiktā laikā nokļūs Londonā, tā veikdami šo neaptveramo ceļojumu ap zemeslodi.
Devītā dienā pēc izbraukšanas no Jokohamas Fileass Fogs bij jau ticis pāri taisni pusei zemeslodes.
Patiešām, divdesmit trešajā novembrī «Ģenerālis Grants» pārbrauca pāri simts astoņdesmitajam meridiānam, kas atrodas taisni pretim Grinvičas meridiānam otrā zemes puslodē. Taisnība gan, no ceļojumam nolemtām astoņdesmit dienām misters Fogs bij jau izlietojis piecdesmit divas, tā ka atlika vēl tikai divdesmit astoņas. Tomēr jāņem vērā — ja arī pēc meridiāniem, matemātiski rēķinot, bij nobraukts tikai pusceļš, tad tomēr patiesībā tas iztaisīja vairāk nekā divas trešdaļas. Kādi līkumi taču bij jāmet no Londonas līdz Adenai, no Adenas līdz Bombejai, Kalkutai un Singapūrāi un no turienes līdz Jokohamai! Braucot tieši pa piecdesmito Londonas paralēli, visa ceļa garums būtu tikai apmēram divpadsmit tūkstoš jūdžu, kamēr, ņemot vērā satiksmes līdzekļu kaprīzes, Fileasam Fogam vajadzēja nobraukt pavisam divdesmit sešus tūkstošus jūdžu, no kurām divdesmit trešajā novembrī aiz muguras bij jau septiņpadsmit tūkstoši pieci simti. Bet turpmākais ceļš bij taisns, un, pēc Āķa domām, Fiksa arī vairs nebij, kas atkal mēģinātu aizkavēt!
Notika arī, ka divdesmit trešajā novembrī Āķis piedzīvoja lielu prieku. Lasītāji vēl atcerēsies, ka viņš stūrgalvīgi liedzās grozīt savu pēc Londonas laika nostādīto ievērojamo ģimenes pulksteni un ieskatīja par nepareiziem visus to zemju pulksteņus, kurām brauca cauri. Tajā dienā, ne uz priekšu, ne atpakaļ negriezts, viņa pulkstenis uz mata saskanēja ar kuģa hronometru.
Viegli iedomāties, kā jūsmoja Āķis. Viņš labprāt būtu vēlējies dzirdēt, ko nu teiktu Fikss, ja bijis te klāt.
«Tas nelietis man piestāstīja pilnu galvu par meridiāniem, sauli un mēnesi!» Āķis sevī atkārtoja. «Tie ir gan cilvēki! Ātri saboiātu pulksteņus, ja klausītos viņu pļāpās! Es jau sen biju pārliecināts, ka agri vai vēlu saule tomēr reiz piemērosies manam pulkstenim.»
Āķis nesaprata, ka gadījumā, ja viņa pulksteņa ciparnīca būtu sadalīta divdesmit četrās stundās tāpat kā itāļu baznīcas pulksteņi, tad viņam nebūtu ne mazākā iemesla triumfēt, jo tad tajā laikā, kad kuģa pulkstenis rādītu deviņi rītā, viņa paša rādītu deviņi vakarā, tātad divdesmit vienu iepriekšējās nakts stundu, un laika starpība būtu tieši tāda, kāda pastāv starp Londonas un simts astoņdesmito meridiānu.