No sava augstā sēdekļa Āķis ar ziņkāri aplūkoja lielo amerikāņu pilsētu: platās ielas, zemos namus taisnā rindā, baznīcas un tempļus angļu-sakšu gotikas stilā, bezgalīgos dokus, pilīm līdzīgās koka un mūra tirgotavas; pa ielām braucošās karietes, omnibusus, tramvajus un ietves, pa kuram staigaja ne vien amerikāņi un eiropieši, bet arī ķinieši un indieši — visas pasaules tautības bij sastopamas šajā divu simtu tūkstošu lielajā pilsētā.
Āķi pārsteidza viss, ko viņš še redzēja. Vēl necik sen, ap 1849. g., Sanfrancisko bij leģendāra mītne bandītiem, dedzinātājiem un slepkavām, kas saplūda šeit kā apsolītajā zemē; bezgalīga visādu deklasētu laimes meklētāju patversme, kur spēlēja uz zelta smiltīm ar revolveri vienā un dunci otrā rokā. Bet tie «labie laiki» bij pagājuši. Sanfrancisko tagad bij izvērtusies par lielu tirdzniecības pilsētu. Pilsētas valdes nama tornis, uz kura stāvēja sargi, slējās augsti pāri taisnā leņķī šķērsotam ielām un avēnijām, starp kurām spilgti zaļoja laukumi; tālāk pletās ķiniešu pilsēta, kura likās gluži kā kādā rotaļlietu kārbā pārnesta tieši šurp no debesu valsts. Nekur vairs neredzēja ne platos sombrero, ne sarkanos kreklus, ko kādreiz valkāja zelta meklētāji; ne indiešu spalvu rotas, bet tikai steidzoši ejošus džentlmeņus, ģērbušos melnos svārkos un zīda gardibenēm galvās. Daudzās ielās, kā, piemēram, Montgomeristritā, kas atbilda Londonas Redženstritai, Parīzes Itālijas bulvārim un Ņujorkas Brodveja i, bij lieliskas tirgotavas, piekrautas ar visas pasaules labākajām precēm.
«Internacionāles» viesnīcā nobraucis, Āķis nemaz nemanīja, ka atrastos ārpus Anglijas robežām.
Visu viesnīcas apakšstāvu aizņēma milzīgs bārs, sava veida bufetes telpas, kur ikviens apmeklētājs uzkožamos dabUja par brīvu: varēja ēst cepeti, austeru zupu, biskvītus un čestera sierus, bet jāmaksā bij tikai par alu un vīnu, un berešu, ja kāds iedomājās ar tiem atspirdzināties. Tas Āķim likās loti «amerikāniski».
Viesnīcas restorāns bij loti grezns. Misters Fogs un misis Alīda apsēdās pie galda, koši, melni nēģeri pasniedza viņiem bagātīgus ēdienus gaužām maziņās bļodiņas.
Pēc brokastīm Fileass Fogs misis Andas pavadībā devās uz angļu konsulātu vizēt savu pasi. Ārā viņš sastapa savu sulaini, kas apvaicājās, vai ceļam pa Klusā okeāna dzelzceļu nenopirkt kādu duci Enfelda ka- rabīnu vai Kolta revolveru. Āķis bij dzirdējis, ka Siu un Poni indiāņu ciltis, tāpat kā spāniešu laupītaji, bieži apturot vilcienus. Misters Fogs atbildēja, ka tas neesot vajadzīgs, tomēr atļāva viņam rīkoties pēc sava ieskata. Pēc tam viņš devās tieši uz konsulāta biroju.
Viņš nebij pagājis vēl divi simti soļu, kad «pavisam nejauši» sastapa Fiksu. Detektīvs izlikās ārkārtīgi pārsteigts. Kāl Viņi abi ar misteru Fogu reizē braukuši
pār Kluso okeānu un tomēr nav sastapušies uz klāja! Bet lai nu kā, Fiksam esot liels prieks satikt džentlmeni, kuram viņš tik daudz pateicības parādā. Ari viņu neatliekamās darīšanas saucot atpakaļ uz Eiropu, un jauki būšot ceļot tik patīkamā sabiedrībā.
Misters Fogs atbildēja, ka arī viņam esot patīkami. Fikss negribēja viņu izlaist no acīm, tāpēc lūdza atļauju pavadīt un kopā ar to aplūkot interesanto Sanfrancisko pilsētu. Fileass Fogs bij ar mieru.
Tā misis Auda, Fileass Fogs un Fikss klaiņoja pa ielām. Drīz vien viņi bij uz Montgomeri ielas, kur drūzmējās neskaitāms ļaužu pulks. Ietvēs, ielas, vidū, uz tramvaju sliedēm, neraugoties uz pastāvīgo ekipāžu un omnibusu kustību, uz veikalu sliekšņiem, namu logiem un kāpnēm līdz pat jumtam drūzmējās cilvēki. Afišu iznēsātāji maisījās pa pūli. Karogi un vimpeļi plīvoja gaisā. No visām pusēm skanēja saucieni:
— Lai dzīvo Kemerfilds!
— Lai dzīvo Mendibojs!
Te laikam notika kāds mītiņš. Vismaz Fikss bij tajā pārliecībā un pasacīja savas domas arī misteram Fogam, pie tam vēl piebilzdams:
— Labāk nelīdīsim tajā pūlī, cienījamais. Dunku sānos tur var dabūt, citu neko.
— Patiešām, — Fileass Fogs piekrita, — un arī politiska dunka tomēr ir un paliek tāpat dunka.
Fikss ieskatīja par vajadzīgu pasmaidīt, dzirdot šo piezīmi. Visi Iris viņi izspraucās no drūzmas un novietojās uz kādu trepju augšējās pakāpes pie terases, no kuras varēja pārskatīt visu Montgomeri ielu. Taisni pretī, ielas otrā pusē, starp ogļu pārdotavu un petrolejas noliktavu, pašā ietves vidū, bij ierīkota plaša tribīne, uz kuru acīm redzami spraucās ļaužu pūlis.
Kas tas gan varēja būl par niilūiu? Ar kādu nolūku tas te sarīkots? Fileass Fogs nekā par to nezināja. Vai tas bij sakarā ar kāda augstāka kara vai civila ierēdņa vēlēšanām, varbūt valsts gubernatora vai kongresa deputāta? Tā gandrīz varēja domāt, nolūkojoties milzīgajā, ārkārtīgi uztraukto ļaužu drūzmā.
Sajā acumirklī pūlis spēcīgi saviļņojās. Visas rokas pacēlās gaisā. Daudzas, dūrēs savilktas, likās ātri paceļamies un atkal krītam lejup — bez vārda runas, tas bij visiespaidīgākais vēlēšanu arguments. Pūlis mutuļot mutuļoja. Plīvojošie karogi acumirklī tika norauti urn saplosīti skrandās.. Drūzma atplūda līdz pat kāpnēm, kamēr galvas kustējās kā jūras gāzrnas. ■
— Acīm redzami tas ir mītiņš, — Fikss noteica, — un jautājums, ko tur apspriež, laikam ir visai aizraujošs.
— Tas var būt, — misters Fogs vienkārši atteica.
— Katrā ziņā, — Fikss turpināja, — arī abi galvenie sāncenši, cienījamais Kemerfilds un cienījamais Mendi- bojs, ir tur klāt.
Misis Auda,.uz Fileasa Foga rokas atbalstījusies, ar izbrīnu noraudzījās šajā dīvainajā drūzmā. Fikss piegāja kādam kaimiņam pavaicāt, ko tas viss nozīmē, bet tad piepeši izcēlās vēl lielāks saviļņojums. Urā saucieni un lāsti atskanēja divkārt skaļak. Karogu kati acumirklī pārvērtās par uzbrukuma ieročiem. Nu itin visas rokas bij sarauktas dūrēs. Karietes un omnibusi tika apturēti, no to jumtiem sākās nikna apmētāšanās. Viss noderēja par ieroci. Zābaki un tupeles lidoja pa gaisu, likās pat, ka daži revolvera šāvieni atskan šajā trokšņu juceklī.