Выбрать главу

—   Par katru.

—   Un jūs esat četri?

—   Četri.

Kapteinis Spidijs pakasīja pieri tā, it kā gribētu no­berzt ādu. Negrozot ceļu, nopelnīt astoņi tūkstoši do­lāru, to dēļ bij vērts mēģināt apspiest savu nepatiku pret pasažieru kravu. Pasažieris par divi tūkstoši do­lāriem galu galā arī nebij vairs pasažieris, bet diezgan vērtīga prece.

—   Es nobraucu pulksten deviņos, — kapteinis Spi­dijs strupi noteica, — un ja jūs ar tiem citiem esat klāt…

—  Deviņos mēs būsim klāt, — misters Fogs atbil­dēja tikpat strupi.

Patlaban bij pusdeviņi. Tikpat mierīgi kā arvien mūsu džentlmenis aizbrauca no «Henrietas», atgriezās Sv. Nikolaja viesnīcā, pasauca misis Audu un Āķi un arī nešķiramo Fiksu augstsirdīgi uzaicināja līdzi, un to viņš darīja tikpat mierīgi, kā mēdza rīkoties visos gadījumos.

Kad «Henrieta» raisījās no krasta, visi četri jau bij uz klāja._

Kad Āķis dabūja zināt, cik maksā šis pēdējais brau­ciens, no viņa tādās reizēs parastās izsaucienu gammas paspruka tas viszemākais «ai-ai!»,

Policijas inspektors Fikss ar skumjām nodomāja, ka Anglijas bankai atiiks diezgan maz no nozagtās sum­mas. Patiešām, ja arī pieņem, ka sers Fogs vēl pāri sauju neiemetīs jūrā, taču jau tagad vairāk nekā septiņi tūkstoši mārciņu sterliņu trūka viņa banknošu somāl

Trīsdesmit trešā nodala Fileass Fogs cīnās visgrūtākos apstākjos un uzvar

Stundu vēlāk tvaikonis «Henrieta» pabrauca garām peldošai bojai Hudzonas ietekā un izkļuva atklātā jūrā. Dienu brauca gar Longailendu un Fairailendu, bet tad ātrā gaitā sāka doties pret rietumiem.

Rītā, trīspadsmitā decembrī, ap pusdienu kāds cil­vēks pakāpās uz kapteiņa komandas tilta un sāka lū­koties tālē. Varētu domāt, ka tas ir kapteinis Spidijs. Tomēr ne — tas bij Fileass Fogs.

Kapteinis Spidijs vienkārši bij ieslēgts paša kajītē un tur rēca no dusmām. Starp citu, viņa dusmas bij arī saprotamas.

Tas notika gaužām vienkārši. Fileass Fogs vēlējās braukt uz Liverpūli, bet kapteinis negribēja viņu turp vest. Tad tajās trīsdesmit stundās, kopš atradās uz kuģa, Fileass Fogs atkal bij ķēries pie saviem banknošu saiņiem, un drīz vien kuģa ļaudis, kurinātāji un matroži, kas nodarbojās arī ar kontrbandu un lāgā nesatika ar kapteini, bij viņa pusē. Lūk, kāpēc kapteinis Spidijs rēca savā kajītē ieslēgts, bet kuģi komandēja Fileass Fogs un vadija to tieši uz Liverpūli. Tagad, redzot Fileasu Fogu rīkojamies, katram tika saprotams, ka viņš ir jūrnieks.

Kā šī dēka beigsies, lasītājs uzzinās mazliet vēlāk.

Misis Auda bij uztraukta, bet neteica nekā. Fikss no sākuma bij gluži apstulbis. Turpretim Āķim visa tā lieta likās vien <a«j rši lieliska.

— VienparLmi' līdz divpadsmit mezglu, — kapteinis Spidijs bij teicis, un patiešām «Henrieta» brauca ar tādu caurmēra ātrumu.

Ja tikai negadījies vēl kāds «ja»! Ja jūra nepaliktu pārāk viļņota, ja vējš negrozītos austrumos, ja kuģis nedabūtu kādu bojājumu, «Henrieta» deviņās dienās, no divpadsmit līdz divdesmit pirmajam decembrim, paspētu nobraukt trīs tūkstoš jūdzes starp Ņujorku un Liverpūli. Protams, notikums ar kapteini, turklāt vēl bankas nau­das zādzība džentlmenim varēja maksāt dārgāk, nekā viņš to vēlētos.

Pirmajās dienās cejojums ritēja vislabākajos ap­stākļos. Jūrā nebij nekādu lielu viļņu, vējš pūta no zie­meļaustrumiem, arī buras bij uzvilktas, un «Henrieta» skrēja kā īsts transatlantijas braucējs.

Āķis bij bezgala līksms. Viņu ārkārtīgi sajūsmināja mistera Foga beidzamais triks, par kura sekām viņš ne­maz nedomāja. Kuģa ļaudis nekad nebij redzējuši jaut­rāku un izveicīgāku puisi.

Viņš tiem teica laipnākos glaimus, pacienāja ar iz­meklētiem dzērieniem. Pēc viņa domām matroži iztu­rējās kā džentlmeņi, bet kurinātāji varonīgi rūpējās par uguni. Viņa jautrais garastāvoklis un valodīgums ietek­mēja visus. Viņš bij aizmirsis pagātni, nepatikšanas un briesmas. Viņš domāja tikai par tuvo mērķi un kvēloja aiz nepacietības, gluži kā «Henrietas» katlu sasildīts. Bieži krietnais puisis pastaigājās gar Fiksu, izteiksmīgi viņā noraudzīdamies, bet neko neteikdams, jo starp abiem draugiem vairs nebij nekādas tuvības.

Starp citu, Fikss vairs nesaprata it nekā. «Henrietas» sagrābšana, kuģa ļaužu uzpirkšana, Fogs kā pirmās šķi­ras jūrnieks — tas viss viņu pilnīgi apstulbināja. Viņš vairs nesaprata, ko domāt! Bet galu galā džentlmenis, kas iesāka ar piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu sterliņu zādzību, varēja nonākt arī līdz vesela kuģa nozagšanai. IJn tā Fikss dabiski secināja, ka Foga vadītā «Henrieta» nepavisam nebrauc uz Liverpūli, bet gan uz kādu ne­pieejamu pasaules malu, kur zaglis vienkārši pārvērtī­sies.par pirātu un būs drošībā! Tāda hipotēzē likās visai ticama, un Fikss sāka nopietni nožēlot, ka vispār iemai­sījies šajā tumšajā lietā.

Kapteinis Spidijs tāpat vien rēca savā kajītē, un Āķis, kuram bij uzdots piegādāt tam pārtiku, ar visu savu lielo stiprumu darīja to sevišķi uzmanīgi. Lūkojo­ties misterā Fogā, nebij ne mazāko šaubu, ka viņš ir vecs kapteinis.

Trīspadsmitajā pabrauca garām Ņūfaundlendas sēk­ļiem. Tas ir visbistarnakais apvidus, it sevišķi ziemas laikā, kad te biežas miglas un spēcīgi vēji. Jau no va­karvakara barometrs spēji nokritās, vēstīdams drīzu laika maiņu. Tiešām, naktī temperatūra pēkšņi krita, un vējš pasitās uz dienvidaustrumiem.

Tas nu bij pirmais traucējums. Lai nebūtu jānovirzās no taisnā ceļa, misters Fogs pavēlēja satīt buras un pa­stiprināt tvaiku. Tomēr augsti viļņu vāli vēlas pret kuģi, valstīja to un traucēja viņa gaitu. Vēja brazma pamazam izvērtās viesulī un bij paredzams, ka «Hen­rieta» drīzā laikā nejaudās vairs cīnīties ar viļņiem. Bet bēgšana no vētras draudēja ar visādām nezināmām briesmām.