Sestā nodala Aģents Fikss gluži pamatoti kļūst nepacietīgs
Lūk, kādos apstākļos tika nosūtīta telegrama, kurā bij runa par misteru Fileasu Fogu.
Trešdien, devītā oktobrī, pulksten vienpadsmitos priekšpusdienā Suecā gaidīja pienākam Pussalu un Austrumu sabiedrības, kuģi «Mongolija». Tas bij tvaikonis ar dzelzs skrūvēm un augšējo klāju, pieci simti zirgspēka stiprām mašīnām un divi tūkstoši astoņi simti tonnu lielu tilpumu. «Mongolija» pa Sliecas kanālu uzturēja kārtēju satiksmi starp Brindizi un Bom- beju. Tas bij viens no sabiedrības ātrākajiem tvaikoņiem, parasti pārspēdams noteikto ātrumu, proti, desmit jūdzes stundā starp Brindizi un Suecu un deviņas ar pus jūdzi starp Suecu un Bombeju.
«Mongoliju» gaidīdami, divi cilvēki pastaigājās pa ostmalu vietējo iedzīvotāju un iebraucēju drūzmā, kura pieplūda šajā pilsētā, kas vēl nesen bij neliels miests, bet tagad, pateicoties Lesepsa izcilajam darbam, kļuva par ievērojamu centru.
Viens no šiem abiem cilvēkiem bij Anglijas konsuls Suecā, kas par spīti Britānijas valdības drūmajiem minējumiem un inženiera Stefensona nelaimi vēstošiem pareģojumiem tomēr ik dienas kanālā redzēja angļu kuģus, kuri tādējādi uz pusi saīsināja ceļu no Anglijas uz Indiju, kurš agrāk gāja garām Labās Cerības ragam.
Otrs, neliela kalsnēja auguma, diezgan inteliģentu seju, nervozs, bet tomēr spēcīgiem muskuļiem un dedzīgām acīm, kurām tomēr pēc vēlēšanās prata piešķirt vienaldzību, nepacietīgi staigāja uz priekšu un atpakaļ.
So cilvēku sauca par Fiksu, viņš bij viens no tiem detektīviem, ko angļu policija pēc zādzības Anglijas bankā izsūtīja uz dažādām ostas pilsētām. Fiksa uzdevums bij ar vislielāko vērību aplūkot visus ceļotājus, kas brauca pa Suecas kanālu, un, ja kāds no viņiem liktos aizdomīgs, sekot tam, kamēr pienāk pavēle to apcietināt.
Taisni pirms divām dienām Fikss bij saņēmis no galvaspilsētas policijas direktora varbūtējā zagļa pazīmju aprakstu. Tas attiecās uz šo cienīgo un labi ģērbto džentlmeni, ko bij novērojuši bankas kases telpā.
Izsolītas prēmijas vilināts, detektīvs ar viegli saprotamu nepacietību gaidīja «Mongolijas» pienākšanu.
— Un jūs esat pārliecināts, konsula kungs, ka šis kuģis nevar nokavēties? — viņš pārprasīja jau desmito reizi.
— Jā, Fiksa kungs, — konsuls atbildēja. — Vakar viņš ir pabraucis garām Portsaīdai, un tie simts sešdesmit kilometri tādam kuģim ir tīrais nieks. Es jums jau teicu, ka «Mongolija» allaž ieguvusi divdesmit pieci mārciņu lielo prēmiju, ko valdība izmaksā par katrām divdesmit četrām stundām, kuras kuģis nobrauc ātrāk par parasto laiku.
— Vai šis kuģis nāk tieši no Brindizi? — Fikss vaicāja.
— Tieši no Brindizi, kur viņš uzņem Indijas kravu un no kurienes izbraucis sestdien pulksten piecos pēcpusdienā. Jūs varat būt gluži mierīgs, kuģis pienāks noteiktā laikā. Es tikai nesaprotu, kā jūs pēc tām pazīmēm vien, ko esat saņēmis, domājat pazit to cilvēku, ja ari viņš tiešām atrodas uz «Mongolijas».
— Konsula kungs, — Fikss atbildēja, — šādus subjektus vairāk nojauš nekā pazīst. Tā ir it kā nojausma, pārāka par dzirdi, redzi un smaržas sajūtu. Es savā mūžā esmu apcietinājis dažu labu no šiem džentlmeņiem, un, ja vien zaglis atrodas uz kuģa, es jums galvoju, ka viņš neizspruks no maniem nagiem.
— To es jums labprāt novēlu, Fiksa kungs, jo runa ir par ievērojamu zādzību.
— Par lielisku zādzību! — aģents jūsmoja. — Piecdesmit tūkstoši mārciņu sterliņu! Katru dienu mums tāds ķēriens negadās. Zagļi kļūst sīkumaini! Tagad viņi ļaujas noķerties pāris šiliņu dēļ!
— Fiksa kungs, — konsuls atteica, — jūs runājat tā, ka es jums patiešām novēlu sekmes. Tomēr atkārtoju, ka šajos apstākļos tas jums nenāksies viegli. Jūš zināt labi, ka pēc ziņām,, kas jūsu rokās, šis zaglis izskatās pilnīgi līdzīgs īstam džentlmenim.
— Konsula kungs, — policijas inspektors atbildēja ar nelokāmu pārliecību, — lielie zagļi vienmēr izskatās pēc godīgiem cilvēkiem. Jūs saprotat, ka cilvēkiem ar blēžu sejām atliek vienīgi būt godīgiem, jo citādi viņus tūliņ apcietinās. Tāpēc godīgās sejas ir tās, kuras vis- uzmanīgāk jāpētī. Jāatzīstas, ka darbs nav viegls, tas nav nekāds amats, bet māksla.
Viegli noprotams, ka Fikss to runāja ar zināmu pašlepnumu.
Ostmalā pamazām pieauga rosme. Tur pulcējās dažādu tautību jūrnieki, komersanti, mākleri, nesēji, fe- lahi. Acīm redzami kuģim drīz jāpienāk.
Laiks bij diezgan jauks, tikai austrumu vēja dēļ vēss. Daži minareti slējās pāri pilsētai pret saules bālgani apspīdētām debesīm. Pret dienvidiem divi tūkstoši metru garš mols kā izstiepta roka ieslēdza Suecas reidu. Pa Sarkanās jūras līmeni slīdēja vairāki zvejas vai kabotā- žas kuģi, starp tiem daži bij saglabājuši eleganto antīko galeru veidu.
Klīzdams pa ļaužu pūli, Fikss pēc sava paraduma aši vēroja garāmgājēju sejas.
Pulkstenis jau bij pusvienpadsmit.
— Kuģis nemaz nepienāks! — viņš iesaucās, dzirdot ostas pulksteņa sitienus.
— Viņš vairs nevar būt tālu, — konsuls atbildēja.
— Cik ilgi viņš paliek Suecā? — Fikss vaicāja.
— Četras stundas. Tik ilgi, kamēr ieņems ogles. No Suecas līdz Adenai Sarkanās jūras viņējā galā ir tūkstoš trīs simti desmit jūdzes, tāpēc arī krietni jānodrošinās ar degvielām.