— Nu mums jāskrien, — viņa teica, nogriezdama degli un nopūzdama uguni.
Viņi taustīdamies izgāja no istabas un nogāja lejā pa kāpnēm. Laiks bija skaidrs un auksts, un, saltā gaisa apņemts, Džonijs nodrebinājās. Zvaigznes vēl nebija sākušas bālēt, un pilsēta grima tumsā. Džonijs un viņa māte gāja šļūcošiem soļiem. Nepietika spēka atraut kājas no zemes.
Kad viņi klusēdami bija gājuši piecpadsmit minūtes, māte pagriezās pa labi.
— Tikai nenokavē, — jau nozudusi tumsā, viņa vēl pēdējo reizi piekodināja.
Džonijs neatbildēja, iedams tālāk savu ceļu. Fabrikas kvartālā visur jau vērās vaļā māju durvis, un drīz viņš ieplūda tumsā ņudzošajā pūlī. Kad viņš iegāja pa fabrikas vārtiem, atskanēja otrs svilpiens. Viņš paskatījas uz austrumiem. Virs lauzītās jumtu līnijas sāka svīst bālgana gaismiņa. Tā arī bija visa dienas gaisma, ko viņš dabūja redzēt; viņš pagrieza tai muguru un pievienojas savas maiņas jaudīm.
Zēns ieņēma vietu vienā no daudzajām garajām mašīnu rindām. Viņa priekšā virs kastes, kas bija pilna ar mazām spolītēm, ātri griezās lielas spoles. Uz tām viņš uztina džutas pavedienu no mazajām spolītēm. Darbs nebija sarežģīts. Bija vajadzīgs tikai ātrums. Pavediens no mazajām spolītēm tinās nost tik strauji un lielo spoļu bija tik daudz, ka slaistīties neatlika laika.
Džonijs strādāja automātiski. Kad mazā spolīte bija gandrīz tukša, viņš ar kreiso roku kā ar bremzi apstādināja lielo spoli un vienlaikus ar īkšķi un rādītājpirkstu saķēra pavediena brīvo galu. Ar labo roku viņš tai pašā laikā saķēra jaunas mazās spolītes pavediena brīvo galu. Sīs operācijas ar abām rokām tika veiktas vienlaikus un ātri. Tad zēns ar zibenīgu kustību sasēja audēju mezglu un palaida vaļā spoli. Siet audēju mezglus bija_ viegli. Viņš reiz palielījās, ka varētu to izdarīt miegā. Īstenībā tā arī bija, jo viņš vienā naktī nostrādāja veselus gadsimtus, siedams bezgalīgas audēju mezglu virtenes.
Daži zēni vairījās no darba, neapmainīdami spolītes, kad tās bija tukšas, un ļaudami mašīnai iet tukšgaitā. Meistars raudzījās, lai tas nenotiktu. Reiz viņš pieķēra Džonija kaimiņu un sadeva tam pa ausīm.
— Paskaties uz Džoniju! Kāpēc tu nestrādā tā kā viņš? — meistars bargi noprasīja.
Džonija spoles griezās, ka zibēja vien, taču viņu neiepriecināja šī netiešā uzslava. Kādreiz … bet tas bija sen, ļoti sen. Zēna sejā nepakustējās ne muskulītis, dzirdot, ka viņu min par paraugu. Viņš strādāja nevainojami. Viņš to zināja. Viņam to teica bieži jo bieži. Pie uzslavām bija pierasts, un tās Džonijam vairs neko nenozīmēja. No pa- raugstrādnieka viņš bija kļuvis par paraugmašīnu. Ja darbs neveicās, tad gluži tāpat, kā bija ar mašīnu, vainīgs bija slikts materiāls. Kļūdīties viņam bija tikpat neiespējami, kā precīzi noregulētai naglu štancei cirst neprecīzas naglas.
Un nebija arī nekāds brīnums. Nebija tādas dienas, kad viņš nebūtu dzīvojis ciešā saskarē ar mašīnām. Mašīnas, var teikt, bija ieaugušas zēnā, un katrā ziņā viņš bija uzaudzis starp tām. Pirms divpadsmit gadiem šīs pašas fabrikas austuvē bija izcēlies neliels satraukums. Džonija mātei kļuva slikti. Viņu noguldīja uz grīdas starp dārdošajām mašīnām. Pasauca divas pavecākas audējas. Viņām palīdzēja meistars. Pēc dažām minūtēm austuvē jau bija par vienu dvēseli vairāk. Tas bija Džonijs, kurš nāca pasaulē, stellēm klabot un rībot, un vispirms ieelpoja silto, mitro gaisu, kas bija pilns ar kokvilnas putekļiem. Jau pirmajā sava mūža dienā viņš klepoja, lai atbrīvotu plaušas no putekļiem, un šā paša iemesla dēļ viņš klepoja vēl šobaltdien.
Džonijam blakus strādājošais zēns elsoja un šņaukājās. Viņa sejā bija lasāms naids pret meistaru, kas iztālēm joprojām bargi skatījās uz viņu, bet vis^s spoles tagad griezās pilnas. Zēns izkliedza briesmīgus lāstus viņa priekšā virpuļojošajām spolēm, taču skaņa netika tālāk par piecām sešām pēdām, jo mašīnu dārdoņa apturēja un savaldīja to kā siena.
Džonijs tam visam nepievērsa uzmanību. Viņš pret lietām izturējās vienaldzīgi. Turklāt atkārtojoties viss apnīk, bet tamlīdzīgus notikumus viņš bija pieredzējis daudzkārt. Runāt pretī meistaram viņam likās tikpat bezjēdzīgi, kā pretoties mašīnai. Mašīnas bija ierīkotas tā, lai darbotos tā un ne citādi un veiktu zināmu darbu. Tāpat bija ar meistaru.
Bet pulksten vienpadsmitos cehā izcēlās satraukums. Neizprotamā kārtā tas acumirkli izplatījās pa visu fabriku. Vienkājainais puišelis, kas strādāja Džonijam otrā pusē, ātri aizkluburēja līdz tukšai vagonetei un iespruka tajā ar visu kruķi. Jauna cilvēka pavadībā šurp nāca fabrikas pārvaldnieks. Svešais bija labi ģērbies, viņam bija mugurā iestīvināts krekls — džentlmenis saskaņā ar cilvēku klasifikāciju, ko bija izstrādājis Džonijs, turklāt vēl inspektors.
Iedams cauri ceham, viņš vērīgi noskatījās uz zēniem. Reižu reizumis viņš apstājās un uzdeva jautājumus. Viņam bija jākliedz pilnā rīklē, un šādos brīžos viņa seja bija jokaini saviebta no piepūles. Inspektors tūlīt pamanīja tukšo mašīnu blakus Džonijam, bet neko neteica. Pievērsis uzmanību arī Džonijam, viņš spēji apstājās. Satvēris aiz rokas, viņš pavilka Džoniju kādu soli nost no mašīnas, bet tad, izbrīnā iesaucies, palaida vaļā.
— Diezgan vājš, — satraukti iesmiedamies, teica pārvaldnieks.
— Kauli un āda! — atbildēja inspektors. — Paskatieties uz viņa kājām! Sim puikam ir rahīts — sākumasta- dijā, bet ir. Ja viņu nenobeigs epilepsija, tad tikai tapec, ka pirmā viņu pasteigsies nobeigt tuberkuloze.