Bet tas viss piederēja tālai pagātnei, kad viņš vēl nebija tik vecs un viņam pietika spēka mīlēt. Turklāt meitene bija apprecējusies un aizbraukusi prom, bet Džonija prāts nomierinājies. Tomēr tas bija bijis brīnum skaists laiks, un zēns bieži atcerējās to, kā citi vīrieši un sievietes atceras laikus, kad viņi ticējuši laumām. Džonijs nekad nebija ticējis laumām un Ziemsvētku vecītim, bet viņš bija vientiesīgi ticējis laimīgas nākotnes ainām, kuras viņa iztēle bija uzbūrusi uz kūpošā auduma.
Džonijs ļoti agri bija kļuvis pieaudzis cilvēks. Septiņu gadu vecumā, kad viņš saņēma savu pirmo algu, sākās viņa jaunība. Viņā pamodās zināma neatkarības sajūta, un attiecības starp dēlu un māti kļuva citādas. Pats pelnīdams sev maizi, iztikdams no sava darba, viņš it kā nostājās līdzās mātei. Pieaudzis, īsti pieaudzis viņš kļuva vienpadsmit gadu vecumā, pēc tam, kad sešus mēnešus bija nostrādājis nakts maiņā. Neviens bērns, kas strādā nakts maiņā, nevar palikt bērns.
Viņa dzīvē bija vairāki svarīgi notikumi. Reiz māte nopirka nedaudz žāvētu Kalifornijas plūmju. Divas reizes viņa pagatavoja olu krēmu. Tie bija notikumi. Atceroties tos, zēnam kļuva silti ap sirdi. Tajā pašā laikā māte stāstīja viņam par kādu burvīgu ēdienu, ko viņa kādreiz pagatavošot, to saucot par «peldošajām salām», un tas esot «garšīgāks par olu krēmu». Gadiem ilgi zēns gaidīja to dienu, kad viņš apsēdīsies pie galda un ēdīs «peldošās salas», līdz beidzot arī šī cerība tika nodota aizmirstībai kā nepiepildāma.
Reiz viņš atrada uz ielas divdesmit piecu centu monētu. Arī tas bija liels, turklāt traģisks notikums viņa dzīvē. Zēns zināja, kas viņam jādara, jau tad, kad ieraudzīja sudraba naudas gabalu, kad vēl nebija to pacēlis. Mājā, kā parasti, nebija ko ēst, un viņam jāpārnes atradums mājā, kā katru sestdienas vakaru pārnes algu. Kā šajā gadījumā pareizi rīkoties, Džonijam bija skaidrāks par skaidru, taču viņš nekad līdz šim nebija izdevis naudu, un viņu mocīja saldumu bads. Viņš bez sāta ēstu konfektes, ko līdz šim viņam bija laimējies nobaudīt vienīgi svētku dienās.
Džonijs nemēģināja sevi apmānīt. Viņš zināja, ka tas ir grēks, un, atļaudamies par piecpadsmit centiem uzdzīvot, grēkoja apzināti. Desmit centus zēns pataupīja vēl vienai orģijai, bet, tā kā viņš nebija radis glabāt naudu, tad pazaudēja to. Tas notika tieši tad, kad viņu sevišķi grauza sirdsapziņas pārmetumi, un Džonijs uzskatīja, ka tas ir dieva pirksts. Baiļu pārņemts, viņš juta biedigas un sa- bargotas dievības tuvumu. Dievs bija redzējis, un dievs nekavējoties bija sodījis viņu, liegdams viņam pat līdz galam izbaudīt grēka saldumu.
Domās Džonijs vienmēr atgriezās pie šā notikuma kā pie sava vienīgā nozieguma, un šis atmiņas ikreiz no jauna uzurdīja viņa sirdsapziņas pārmetumus. Tas bija viņa vienīgais slēpjamais negods. Un tomēr apstākļi sagadījās tā, ka viņš atskatījās pagātnē un juta sirdsapziņas pārmetumus. Džonijs bija neapmierināts ar to, kā izlietojis šo atrasto naudu. Viņš būtu varējis par to nopirkt vairāk, un, ja toreiz būtu zinājis, cik ātri dievs atmaksā, viņš būtu to apsteidzis, iztērējot visu naudas gabalu vienā rāvienā. Domās viņš tūkstoškārt izdeva šo naudu un katru reizi aizvien izdevīgāk.
Viņam bija vēl kādas atmiņas, tālas un neskaidras, bet tās zēna dvēselē uz mūžu mūžiem ar savām nežēlīgajām kājām bija iemīdījis viņa tēvs. Tas bija drīzāk murgs nekā atmiņas par kādu patiesu notikumu, kaut kas līdzīgs tai atavistiskajai atmiņai, kas cilvēkam miegā rada sajūtu, ka viņš krīt, un kas atvedināma uz tiem laikiem, kad viņa senči dzīvoja kokos.
Šīs atmiņas nekad nenāca pie Džonija gaišā dienā, kad viņš bija nomodā. Tās atnāca naktī, kad zēna apziņa, grimdama miegā, dzisa. Tās pastāvīgi lika viņam nobīlī pamosties, un pirmajā briesmīgajā mirklī Džonijam šķita, ka viņš guļ kājgalī šķērsām pāri gultai. Gultā viņš redzēja tēva un mātes izplūdušos apveidus. Viņš nevarēja atcerēties, kāds izskatījies tēvs. Viņam prātā bija palicis tikai tas, ka tēvam bija smagas un nežēlīgas kājas.
Agrākās atmiņas Džonijam vēl bija saglabājušās, turpretī vēlākās izgaisušas. Visas dienas bija vienādas. Vakardiena vai pagājušais gads līdzinājās tūkstoš gadiem vai arī minūtei. Nekad nekas nenotika. Nebija notikumu, kas iezīmētu laika ritumu. Laiks negāja. Laiks stāvēja uz vietas. Kustējās tikai nenogurdināmās mašīnas, un arī tās nekur negāja, kaut gan griezās aizvien ātrāk.
Četrpadsmit gadu vecumā Džonijs pārgāja strādāt uz cietes cehu. Tas bija milzu notikums. Beidzot bija gadījies kaut kas tāds, ko viņš neaizmirsīs vienā naktī un pat ne vienā nedēļā. Bija iestājies jauns laikmets. Tā bija tāda kā mašīnu olimpiāde, laika skaitīšanas sākums. «Kad es sāku strādāt cietes cehā» vai «pēc tam kad es biju sācis», vai «kamēr nebiju sācis strādāt cietes cehā» — šos vārdus viņš bieži mēdza lietot.
Savu sešpadsmito dzimšanas dienu Džonijs atzīmēja, pārejot uz austuvi pie stellēm. Te atkal darbojās ieinteresētība:, jo tas bija gabaldarbs. Un zēns apliecināja savu pārākumu, tāpēc ka fabrika bija pārkausējusi viņa miesu ideālā mašīnā. Pēc trim mēnešiem viņš jau apkalpoja divas stelles, bet pēc tam — trīs un četras.