Nostrādājis pie stellēm divus gadus, Džonijs deva vairāk jardu auduma nekā jebkurš cits audējs un divtik vairāk nekā daudzi no mazāk izveicīgajiem strādniekiem Tagad, kad viņš ķērās pie darba ar pilnu sparu, mājās sāka iet labāk. Un tomēr ar viņa algu, kas bija kļuvusi lielāka, nepietika, lai apmierinātu ģimenes vajadzības. Bērni auga. Viņi vairāk ēda. Viņi gāja skolā, bet mācību grāmatas maksā naudu. Un nez kāpēc, jo ātrāk Džonijs strādāja, jo ātrāk kāpa cenas. Pat īres maksa kļuva lielāka, lai gan jau tā nolaistā māja tagad pavisam bruka kopā.
Džonijs bija pastiepies garāks un tāpēc izskatījās vēl kārnāks. Viņš bija kļuvis arī nervozāks, līdz ar to sirdīgāks un vieglāk uzbudināms. Bērni ne reizi vien bija guvuši rūgtu mācību, ka jāturas tālāk no viņa. Māte cienīja viņu kā ģimenes uzturētāju, taču šai cieņai bija piejauktas klāt bailes.
Džonija dzīvē nebija nekādu prieku. Dienas viņš neredzēja. Naktis pagāja nemierīgā aizmirstībā. Pārējā laikā viņš strādāja un viņa apziņa bija mašīnas apziņa. Ārpus tā viņa smadzenēs bija tukšums. Zēns netiecās ne pēc kādiem ideāliem, viņam bija tikai viena ilūzija — proti, ka viņš dzer brīnum gardu kafiju. Viņš bija darba lops. Zēnam nebija nekādas gara dzīves, un tomēr kaut kur dziļi zemapziņā, viņam pašam neapjaušot, nogūlās un uzkrājās katra darba stunda, katra roku kustība, katra muskuļu saraušanās un brieda notikums, kas pārsteidza viņu un visu viņa mazo pasaulīti.
Reiz vēlā pavasarī Džonijs pārnāca no darba neparasti noguris. Pie galda valdīja pacilāts noskaņojums, bet viņš to nemanīja. Viņš ēda drūmā klusumā, notiesādams visu, kas bija nolikts priekšā. Bērni dvesa «ai» un «vai» un čāpstināja lūpas. Taču vecākais brālis sēdēja kā kurls.
— Vai tu maz zini, ko ēd? — māte beidzot neizturēja un iejautājās.
Džonijs izklaidīgi paskatījās šķīvī, pēc tam uz māti.
— «Peldošo salu», — viņa svinīgi pavēstīja.
— A-ā, — Džonijs novilka.
— «Peldošo salu»! — korī skaļi piebalsoja bērni.
— A-ā, — Džonijs atkārtoja un pēc diviem trim kumosiem piebilda: — Es šodien neesmu sevišķi izsalcis.
Viņš nolika karoti, atbīdīja krēslu un gurdi piecēlās.
— Es labāk atlaidīšos gultā.
Iedams pāri virtuvei, Džonijs šļūca smagāk nekā parasti. Noģērbšanās prasīja titānisku piepūli, tā likās galīgi nevajadzīga, un zēns, nevarīgi šņukstēdams, ielīda gultā, nenovilcis otru zābaku. Viņš juta, ka galvā kaut kas milst un plešas, un domas no tā kļuva miglainas un gaisīgi vieglas. Likās, ka tievie pirksti ir tikpat resni kā plaukstas pamatne, turpretī pirkstu gali — svešādi tāli un viegli kā viņa domas. Neizturami sāpēja krusti. Sāpēja visi kauli. Sāpēja viss. Bet smadzenēs sāka klabēt, kaukt, rībēt un dunēt miljons steļļu. Viss izplatījums bija pilns ar zibošām atspolēm. Tās juceklīgi šaudījās šurp un turp starp zvaigznēm. Džonijs strādāja pie tūkstoš stellēm, un tās darbojās arvien ātrāk un ātrāk, bet viņa smadzenes arvien ātrāk un ātrāk tinās vaļā un pārvērtās par pavedienu, ko vilka tūkstotis zibošu atspoļu.
Otrā rītā Džonijs neaizgāja uz fabriku. Viņš bija pārāk aizņemts darbā pie stellēm, kas klaudzēja viņa galvā. Māte aizgāja uz fabriku, bet vispirms aizsūtīja pēc ārsta. Viņš atzina, ka tā ir smaga gripas forma. Dženija aptecēja brāli un izpildīja ārsta norādījumus.
Slimība noritēja smagi, un tikai pēc nedēļas Džonijs jaudāja apģērbties un nedrošām kājām pasteberēt pa istabu. «Vēl nedēļa,» sacīja ārsts, «un viņš varēs atkal iet darbā.» Austuves meistars apmeklēja Džoniju svētdienā, pirmajā dienā, kad zēns sāka atspirgt. Meistars teica mātei, ka Džonijs esot labākais audējs cehā. Vieta viņam tikšot saglabāta. Pēc nedēļas tai pirmdienā viņš varot nākt atpakaļ darbā.
— Kāpēc tu nesaki paldies, Džonij? — noraizējusies jautāja māte. — Viņam bija tik slikti, ka viņš vēl nav lāgā atguvies, — māte kā atvainodamās paskaidroja ciemiņam.
Džonijs sēdēja sakucis un stīvi blenza grīdā. Tā viņš sēdēja vēl ilgi pēc meistara aiziešanas. Ārā bija silts, un pēcpusdienā zēns izgāja pasēdēt uz lieveņa. Dažbrīd viņa lūpas kustējās. Šķita, ka viņš nodevies bezgalīgiem aprēķiniem.
Nākamajā dienā, kad gaiss bija sasilis, Džonijs atkal apsēdās uz lieveņa. Šoreiz viņš bija paņēmis līdzi zīmuli un papīru, lai darbotos tālāk ar saviem aprēķiniem, un viņš saspringti un pārsteidzoši centīgi kaut ko lēsa.
— Kas nāk pēc miljoniem? — Džonijs jautāja pusdienlaikā, kad Vilijs pārnāca no skolas. — Un kā tos skaita?
Šajā pašā pēcpusdienā aprēķini bija pabeigti. Katru dienu Džonijs iznāca uz lieveņa — tagad jau bez papīra un zīmuļa. Viņš neatņemdamies skatījās uz vientuļo koku, kas auga otrpus ielas. Viņš lūkojās uz to stundām, ar sevišķu interesi tādās reizēs, kad vējš šūpoja zarus un plivināja lapas. Visu šo nedēļu Džonijs it kā bija aizņemts ilgā sarunā pats ar sevi. Svētdien, sēdēdams uz lieveņa, viņš vairākas reizes skaļi iesmējās, varen pārsteigdams māti, kas jau nez kuro gadu nebija dzirdējusi dēlu smejamies.
Otrā rītā, kad vēl nebija sākusi svīst gaisma, viņa piegāja pie gultas, lai uzmodinātu Džoniju. Visu nedēļu pārpilnam izgulējies, zēns pamodās viegli. Viņš neķepu- rojās pretī un neturēja ciet segu, kad māte vilka to nost. Viņš mierīgi gulēja un mierīgi teica: